Aicina ķert Ķīnas cimdiņkrabi un nelaist atpakaļ dzīvu 0
Lai gan Ķīnas cimdiņkrabju populācija Rīgas līcī un Baltijas jūras piekrastē ir stabila, taču dabas pētniekus satrauc to pielāgošanās spēja, kas pēc gadiem divdesmit varētu veicināt šīs sugas straujāku izplatību Latvijas teritorijā.
Pagaidām Baltijas jūras dienviddaļā ir novēroti tikai pieauguši cimdiņkrabji, un tiek uzskatīts, ka tas Baltijas jūrā nevairojas, jo zemā sāļuma dēļ oliņas nevar apaugļoties.
Tomēr atsevišķas Ķīnas cimdiņkrabja mātītes ar olām Latvijā ir konstatētas, teic Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Solvita Strāķe.
Ķīnas cimdiņkrabis tāpat kā Sosnovska latvānis iekļauts Eiropas invazīvo sugu sarakstā. Līdz ar to mūsu valsts pienākums ir apzināt tā izplatības ceļus un veikt ierobežošanas pasākumus. Prognozēts, ka Ķīnas cimdiņkrabja tālāka izplatīšanās Eiropā varētu notikt, iespējams, līdz pat Vidusjūrai.
Drīzumā Dabas aizsardzības pārvalde plāno izveidot savā interneta mājaslapā informācijas sadaļu par Ķīnas cimdiņkrabju atradumiem Latvijā, aicinot ziņot par šīs invazīvās sugas novērojumiem.
“Ja esat noķēruši Ķīnas cimdiņkrabi, neatlaidiet to atpakaļ dzīvu!” piebilst dabas pētnieki.
Dzimtene pie Ķīnas krastiem
Ķīnas cimdiņkrabis spējīgs dzīvot arī ļoti piesārņotos ūdeņos, kas ir sekmējis šīs sugas plašo izplatību daudzviet pasaulē. Viena no galvenajām Ķīnas cimdiņkrabju pazīmēm ir biezs apmatojums uz spīlēm. Tie var būt gan dzelteni, gan brūni, pat sarkanīgi. Salīdzinot ar citiem Eiropas krabjiem, Āzijas radiniekam ir izteiktāka četrstūra formas čaula. Ķīnas cimdiņkrabis ir visēdājs, tas pārtiek no dažādiem ūdensaugiem, aļģēm, bezmugurkaulniekiem, zivīm.
Ķīnas cimdiņkrabis pārnēsā cilvēku veselībai bīstamo plaušu parazītu – trematodi.
“Savā dabiskajā izplatības areālā, kas ir pie Ķīnas, krabis uzturā patērē gliemenes, kas savukārt satur cilvēkam kaitīgo trematodi. Ja šo krabja gaļu termiski neapstrādā un jēlu lieto uzturā, var saslimt arī cilvēks. Taču līdz šim brīdim Eiropā vēl nav reģistrēts neviens gadījums, kad būtu konstatēta kāda cilvēka saslimšana no neapstrādātas krabja gaļas,” uzsver hidrobioloģe, norādot, ka šos krabjus var lietot uzturā. “Esmu dzirdējusi, ka arī mūsu zvejnieki tos izvārījuši zupā.”
Ķīnas cimdiņkrabis kļūst pieaudzis vidēji viena gada laikā un tad spēj patstāvīgi migrēt upē augšup pret straumi. Ir novērots, ka krabji veic migrāciju arī uz iekšzemi, un tas var būt pat vairāk nekā 1000 km liels attālums no to sākotnējās vairošanās vietas jūrā. “Tāds ir Ķīnas cimdiņkrabja dzīves cikls. Izšķilšanās un pirmais dzīves pusgads paiet sālsūdenī, un tālāk krabītis pa grunti sāk rāpot uz upes pusi.”
Latvijā jau teju simt gadus
Vācijā un arī citviet Eiropā Ķīnas cimdiņkrabis, visticamāk, nokļuvis ar kuģu balasta ūdeņiem, tiem ceļojot no Centrālās Āzijas uz Eiropu. Baltijas jūras reģionā noķertie cimdiņkrabji nokļuvuši, migrējot no Ziemeļjūras vai tur ieplūstošajām upēm.
Latvijas teritorijā – Liepājas ezerā, Daugavas un Lielupes lejtecē – Ķīnas cimdiņkrabis pirmo reizi konstatēts starp 1932. un 1937. gadu. Sākot ar 1990. gadu, atsevišķi Ķīnas cimdiņkrabja eksemplāri noķerti Buļļupē, Daugavas grīvā, Babītes ezerā, Ventā, Engures ezerā u. c.
Pēdējo divu gadu piezveju rezultāti parāda lielu nozvejoto krabju daudzumu viena zvejnieka lomos Užavas pagastā. Iespējams, tas ir saistīts ar akmeņaino grunti 3–5 metru dziļumā, kur notiek zveja, un to, ka regulāri lielākā daļa noķerto krabju tiek atlaisti, skaidro S. Strāķe.
2017. gadā noķerti septiņi cimdiņkrabji, no kuriem pieci Engures piekrastē, viens Daugavā pie Rīgas HES un viens Lielupē pie ietekas Rīgas līcī.
2018. gadā reģistrēti 20 cimdiņkrabji, no kuriem desmit ieķērušies murdos Jūrmalciema piekrastē, septiņi Engures piekrastē, viens – Ventspilī, viens – sausajā Daugavā, un vēl viens Lielupē pie ietekas Rīgas līcī. Papildus tam 2018. gadā Užavas pagastā pie Vendzavas vienā vietā noķerti 54 cimdiņkrabji un 2019. gadā – 35 īpatņi. Pērn 10 cimdiņkrabji konstatēti arī Jūrmalciemā, pa vienam Jūrkalnē, Ošvalkos un Rīgā, Ķīpsalā.
Taču jāņem vērā, uzsver pētniece, ka šie novērojumi vairāk balstījušies uz zvejnieku ziņojumiem par saviem atradumiem tīklos. S. Strāķei nav sajūtas, ka cimdiņkrabju populācija kļūtu lielāka. Atradumu skaits drīzāk ir atkarīgs no sabiedrības aktivitātes.
“Nav būtiski palielinājies populācijas lielums. Es domāju, ka tas ir diezgan stabils. Latvijā ienāk, maksimums, simt krabju katru gadu,” piebilst hidrobioloģe.
Līdz šim visi Latvijas piekrastē noķertie Ķīnas cimdiņkrabji bijuši smagāki par 100 gramiem, bet to čaulu izmēri bijuši platāki par 5,5 cm un garāki par 5 cm, vidējā masa – 175 g, kas norāda uz to, ka tie bijuši migrējoši un pieauguši īpatņi, uzskata hidrobioloģe.
Var pielāgoties dzīvei Baltijas jūrā
Baltijas jūrā ir konstatētas apmēram 140 svešzemju sugas, un to skaits joprojām turpina pieaugt. Šobrīd jau 37 sugas ir spējušas pielāgoties Baltijas jūras zemajam sāļumam un ūdens temperatūrai un ir izveidojušas stabilas populācijas. “Potenciāli arī Ķīnas cimdiņkrabji var pielāgoties Baltijas jūras ūdens sāļumam un temperatūrai. Lai apaugļotos cimdiņkrabju olas, ir ūdenī nepieciešamas 25 sāļuma vienības, bet mums šobrīd gan Rīgas līcī, gan Baltijas jūras piekrastes rajonā ir vidēji 5–12 sāļuma vienības. Baltijas jūrā ūdens nekļūs sāļāks, drīzāk, paaugstinoties ūdens temperatūrai, sugas varētu pielāgoties. Es nedomāju, ka tas notiks tuvāko desmit gadu laikā, bet 20 gadu laikā gan,” teic hidrobioloģe.
S. Strāķe norāda – to, vai Ķīnas cimdiņkrabis pielāgojies dzīvei mūspusē, visticamāk, varēs pamanīt jūras planktona monitoringā, ko Latvija veic jau 25 gadus.
Ja jūras planktonā būs krabju kāpuri, tad šī suga būs spējīga vairoties arī ne tik sāļajā Baltijas jūras ūdenī.
Ir atklāts, ka jau šobrīd Ķīnas cimdiņkrabis vairojas Baltijas jūras dienvidrietumos Vācijas piekrastē pie Ķīles. Ir pieejami pētījumi par krabju mātītēm, kas atrastas Polijas piekrastē, Gdaņskas līcī, un tiek uzskatīts, ka šīs mātītes jau šobrīd ir pielāgojušās apkārtējai videi ar potenciālu spēju radīt pēcnācējus.
“No šāda viedokļa es atbalstu, ka visus cimdiņkrabjus, kas šeit tiek noķerti, nedrīkst laist atpakaļ, lai viņiem nebūtu dots laiks pielāgoties dzīvei Rīgas līcī. Jo vairāk sugā īpatņu, jo lielāka iespējamība pielāgoties. Un, jo ilgāk viņi šeit dzīvos, jo labāk varēs pielāgoties,” aicina S. Strāķe.
