Aicina ikvienu ceļinieku iegriezties un paciemoties krāšņajos Daugavas lokos un kolorītajā Slutišķu vecticībnieku ciemā 1
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Daugavas augštecē aiz Daugavpils sāka gatavot jeb attīrīt teritoriju – sākumā meklēja radus, kas var pārbedīt savus tuviniekus no upei tuvāk esošiem kapiem, pārējos nogrāba vienkārši ar buldozeru… arī Slutišku vecticībnieku ciems ar vēsturisku koka apbūvi tiktu pilnībā noslīcināts, ja toreiz būtu īstenots Padomju Savienības lolotais Daugavpils HES projekts. Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts laikrakstā Literatūra un Māksla un tā radītā rezonanse šos plānus pilnībā nosusināja.
Tautas atbalsts bija milzīgs. Slūžas bija vaļā, un sāka gāzties protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu. 1987. gadā Mihaila Gorbačova vadītais režīms bija spiests pārtraukt Daugavpils HES celtniecību. Diskusijai bija pieslēgušies zinātnieki – hidrologi, biologi, ģeogrāfi, vēsturnieki un citi profesionāļi. Bija ievākts daudz informācijas par apkaimes dabas un kultūrvēstures vērtībām. Ko ar to visu darīt tālāk?
Dabas parks Daugavas loki
Par tajā laikā notikušo un pašreizējām norisēm daudz zina stāstīt Ināra Mukāne, kas joprojām ir Daugavpils novada Kultūras pārvaldes vadītāja. 1990. gadā toreizējās Krāslavas un Daugavpils rajona izpildkomitejas izveidoja dabas parku Daugavas loki, un pēc neilga laiciņa jau tika iegūts Eiropas līmeņa aizsargājamo ainavu apvidus statuss. Pirmās sakopšanas talkas, konferences, lielāks tūristu pieplūdums, dabā tika atzīmētas vietas, līdz kurienei būtu ūdens līmenis, ja iecere par HES tomēr būtu īstenojusies…
1994. gadā tika sarīkoti Daugavas svētki, ciemos atbrauca gan Valsts prezidents Guntis Ulmanis, gan viņa toreizējais padomnieks Raimonds Pauls, un pamazām arī vietējie iedzīvotāji aizvien labāk apjauta, ka šeit visapkārt patiešām ir daudz aizsargājamu un kopjamu vērtību. Tika atklātas un iedzīvotājiem pieejamas radītas dažādas interesantas vietas – Markovas izziņas taka, Markovas pilskalns, Dinaburgas pils makets, Daugavas stāvkrasti. Nu jau atjaunots Vasargelišku skatu tornis – no tā paveras skats, kuru daudzi vēl atceras uz desmit latu naudaszīmes.
Šeit apkārt ir izveidojušies arī vairāki privātpersonu radīti tūrisma objekti – viesu mājas, laivu noma, kempingi, iespēja izbraukt ar plostu… Starp citu, koku pludināšanas senā tradīcija ar šīm vietām ir cieši saistīta.
Savulaik tā bija svarīga tautsaimniecības daļa – no malu malām varēja piegādāt kokmateriālus Rīgas būvēšanai un caur ostām nogādāt tālāk. Arī mūsdienās starptautiskā tautas mākslas festivāla Augšdaugava ietvaros bija sarīkots koku plosta pludināšanas pasākums, kas sākās jau Baltkrievijas teritorijā un noslēdzās šeit, Slutiškos.
Slutišku sādža
Vēstures avotos Slutiški kā ciems minēti jau 1785. gadā. Laiki mainās, mainās ekonomiskā situācija, mainās paradumi, daļa tradīciju neglābjami izzūd, klāt nāk jaunas. Arī Slutiškus skāra visi laikmeta cirtieni. Vietējo iedzīvotāju palika aizvien mazāk, palika tikai ietiepīgākie. Kādam citur nebija kur braukt, kāds vēl cerēja uz brīnumu, vairākiem īpašums vienkārši palika par vasarnīcu. Pēdējos gados pakāpeniski vairākas mājas vai nu pārdeva, vai nojauca…
Līdz Naujenes pagasta aktīvā vadītāja ar skanīgo vārdu Vasilisa Pudovkina uzņēmās atbildību un no Ivana Jermolajeva mantiniekiem nopirka vienu no ciema mājām ar visām saimniecības ēkām, un tā kļuva par Naujenes novadpētniecības muzeja filiāli. 2013.–2015. gadā tajā notika restaurācijas darbi, bet 2016. gadā Slutišku vecticībnieku ciems ieguva valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusu un automātiski pieauga arī prasības koka arhitektūras uzturēšanai un saglabāšanai.
2018. gadā konkursa kārtībā izdevās iesaistīties lielākā projektā Rīteiropas vērtības, kura ietvaros atbalstu ieguva arī vairāki citi nozīmīgi objekti Latgalē. Slutiškos tika izbūvēta vieta publisku pasākumu rīkošanai – skatuve, galdiņi, nojumes, bērnu laukums… Daugavpils novada dome iegādājās otru koka māju blakus muzeja rīcībā esošajai – šobrīd aktīvi norit restaurācijas darbi, tiek gatavota mūsdienīga ekspozīcija un, ja ne šogad, tad nākamgad noteikti tā būs pieejama arī apmeklētājiem.
Tiek domāts arī par ciema tālāku attīstību, šobrīd tikai dažas ģimenes tur dzīvo pastāvīgi, viena pat turot mājlopus. Kopā ar pašvaldību un valsts iestādēm aizvien tiek meklēts labākais līdzāspastāvēšanas modelis – kultūras mantojuma saglabāšana, tūrisms, privātā dzīve.
80. gados Slutiškos bijušas 23 mājas, tagad vairs tikai 10. Pastāvīgi šeit dzīvo trīs ģimenes.
Tīmekļvietnēs var lasīt: «Slutišku sādžā vērojamas zemnieku mājokļu celšanas tradīcijas. Visu celtņu pamatā ir taisnstūra guļbūves ēkas, kas nosegtas ar divslīpju vai četrslīpju jumtu. Māju apdarē un dekoros izpaužas slāvu celtniecības tradīcijas, kas parādās arī fasādēs, grezni apdarinātos logos, rotātās durvīs un zelmiņos. Rotājumu izvēlē ir darbojusies namdaru bagātīgā fantāzija. Grezni veidotas logu apmales un karnīzes, kuras gandrīz nevienā celtnē neatkārtojas, jo namdari, darinot logu rotājumus, vienmēr domāja par ēku individualitāti.»
Jābrauc uz vietas skatīties
Pirmo reizi Slutiškos šo rindu autors pabija, šķiet, 2002. gadā, kad skolotāju vasaras nometnes Vosoruošona ietvaros kopā ar organizatoriem bija iespēja iegriezties arī šajā Daugavas ielejas ielokā. Tas bija sen, un no tā laika neko daudz nevarētu vairs atcerēties, tāpēc ar ģimeni lēcām mašīnā un braucām skatīties.
Mašīna jāatstāj mazu gabaliņu no Slutišku vecticībnieku ciema, un līdz atjaunotajai mājai, kurā apskatāma ekspozīcija, jāiet kādas piecas minūtes. Pa ceļam var novērtēt katras sētas saimnieku rūpes par savu īpašumu.
Acīmredzot vēl līdz 2016. gadam kāds paguvis ielikt arī pa kādam plastmasas logam, kāda ēka uzcelta no jauna, taču kopumā ir jūtams, ka šeit jau tiek piedomāts par plānojamo remontu gaitu – visām ir koka apdare, vairākām ēkām uzlikts skaidu jumts, bet katrai klāt ir zili baltais vairodziņš ar uzrakstu Kultūras piemineklis. Pie vienas mājas kāds darbojas savā bišu dravā…
Pašvaldības īpašumā esošās vecticībnieku mājas pagalmā mūs jau laipni sagaida Ludmila – viņa šeit strādā kopš 2016. gada un darbam pati pieteikusies, jo viņas vecvecmamma ir no Slutiškiem. Par to viņa bērnībā gana daudz bija dzirdējusi no savas babuškas (vecāsmātes) – piecu bērnu ģimenes dzimtā māja gan vairs nav saglabājusies. Ludmila uz šejieni brauc katru dienu un pamatā ar autobusu no Daugavpils. No pieturas vēl kāds 30 minūšu gājiens katrreiz jāieplāno.
Muzejs apmeklētājiem parasti pieejams no aprīļa beigām līdz oktobrim, ja valstī nav noteikti kādi citi ierobežojumi. Tūristi brauc no malu malām – arī Lietuvas un Igaunijas vecticībnieki. Visiem tak ir kopīgs vēstures stāsts, kad 17. gadu simtā Nikona reformas laikā visi devās uz Krievijas impērijas malām, lai izbēgtu no varas represijām. Vecticībniekiem (staroveriem, staroabrjadsiem) bija svarīgi saglabāt savas tradīcijas: krustīties ar diviem (nevis trijiem) pirkstiem, audzēt bārdu, uzturēt savrupu dzīvesveidu un reliģiskajos rituālos izmantot senos atribūtus. Slutišku vecticībnieki pamatā lūgušies savās mājās, jo līdz tuvākajam dievnamam bijuši kādi desmit kilometri.
Mājas austrumu galā labajā pusē vienmēr ir ikonas vieta, blakus arī svētītās vaska sveces. Pret ikonu nedrīkst sēdēt ar muguru. Blakus ir saimes galds, tāpēc šis likums bija jāatceras katru dienu. Arī garām ikonai bez liekas vajadzības nevajag staigāt. Vecie cilvēki pie katras tādas garām iešanas godbijīgi paklanījušies un metuši krustu.
Vīri, kā jau minēts, nedrīkstējuši skūties, kauties, lietot alkoholu… Mājas alu gan brūvējuši, bet to tikai uz svētku dienām un kāzām, bērēm. Sievietēm nav ļauts lietot kosmētiku, nēsāt rotaslietas. Precēties varējuši tikai savai ticībai piederīgo vidū, kas, protams, mūsdienās jau ir pamatīgi pastaipīts jēdziens. Arī šeit, Slutiškos, saprecējušies gan ar katoļiem, gan pravoslaviem.
Esot bijusi paruna, ka ģimenē jābūt deviņiem bērniem – četri tēvam, četri mātei, viens Dievam. Ivana un Annas Jermolajevu saimē gan bijuši tikai trīs. Mājiņa arī tādam cilvēku skaitam pavisam maziņa – ziemā apdzīvojama pamatā viena lielāka istaba, kurai ceturto daļu aizņem lielā krievu krāsns, tajā gatavoti arī dažādi tradicionālie vecticībnieku ēdieni, piemēram, guļbešnīki, kāpostu zupa un dažādi sautējumi. Pārējais esot bijis nodalīts ar aizkariņiem – virtuve, vecāku guļamistaba un viesistaba ar pieminēto ikonu stūrī un lielo saimes galdu. Slutiškos vēl ir saglabājies oriģinālais saimnieka krēsls. Pie sienas ir vairākas saimnieku fotogrāfijas.
Mājas otrā galā ir divi mazāki kambarīši – vienā aušanas stelles, un tajā arī glabājuši maizi (ko tolaik cepuši reizi nedēļā) – maizītei noteikti virsū vecticībnieku krusts un pāri pārsegts tradicionālais rušņiks – garš balta auduma gabals ar dažādiem izšuvumiem un tamborējumiem abos galos. Tāds ir arī pie ikonas. Rušņikus lietojuši arī kristībās, kāzās un citās rituālās padarīšanās. Ludmila uzsver, ka tas nav dvielis – roku un sejas slaucīšanai katrā mājā tika sagatavotas pavisam citas drāniņas.
Otrajā kambarī ir rokas dzirnakmeņi un ierīkots tāds kā pieliekamais, kur glabājies viss nepieciešamais ēdiena pagatavošanai. Lielāki krājumi – pagrabā. Visi uzglabāšanas trauki pamatā no koka, arī sviesta nīšanai. Koka mucā arī kristīja bērnus – ledaini aukstā ūdenī trīs reizes vajadzējis iemērkt mazuli. Ja pēc tam izstiepjas visā augumā, būs dzīvotājs, ja ne, tad, drīzāk, nebūšot vis.
Bēniņos noteikti jau laikus sagatavoti zārki – katram ģimenes loceklim savs. Tukšam stāvēt nav laba zīme, tāpēc tajos pamatā glabāti graudu krājumi. Ja gadījumā zārks vēl nav bijis gatavs, bet mirstamā diena pārsteigusi, tad drīkstējis aizņemties no brāļa vai māsas. Sliktākajā gadījumā batjuška atvedis savu, bet tad viņam pēc iespējas drīz bija jānogādā jauns vietā.
Visa tā laicīgas apglabāšanas lieta svarīga arī tāpēc, lai slimības lieki neizplatās. Ir dzirdēts, ka Sibīrijā savlaicīgi neapturētas likstas dēļ nācies pat nodedzināt veselas sādžas. Mūsu laikā jāsadzīvo ar Covid-19 pandēmiju, toreiz – ar mēri. Gan reliģisks, gan higiēnisks pamatojums ir arī tā sauktajai pagānu jeb pasaulīgajai krūzei, kas katrā staroveru sētā bija kā likums un tika dota ciemiņam. Ludmila zina stāstīt, ka arī vēl pavisam nesen kāda vecmāmiņa pat savai mazmeitai, tai ciemos atbraucot, devusi atsevišķu krūzi.
Suns vecticībnieka mājā nedrīkst dzīvot, kaķis gan – tas peles ķer un pats labi rūpējas par savu tīrību. Pavisam blakus mājai arī saimniecības ēka – kūts ar siena šķūni, kur šobrīd izveidota izstāde ar dažādiem viena zirgspēka darbināmiem rīkiem – rati, ragavas, ecēšas, arkli…
Ziemā visi sagulējuši mazajā istabā: kurš gultā, kurš aizkrāsnē, bet vasaras naktis pārlaist – aidā uz siena šķūni!
Apkārt kalnam ar līkumu
Blakus apmeklētājiem pieejamai mājai ir arī otra, kurā vēl tiek pabeigti restaurācijas darbi. Gar žogu jau grozās kaimiņu vistas ar visu gaili. Jau var redzēt, ka šai mājai ir mēģināts iespējami saglabāt katru kokmateriāla posmu, lai noturētu pēc iespējas dzīvāku veco laiku sajūtu.
Vēl vienu māju netālu nopirkuši keramiķi, arī atjauno un, domājams, tajā ar laiku būs ko redzēt un varbūt arī iespēja mālus pamīcīt pašam.
Promejot uz stenda var izlasīt, ka šeit savulaik filmēts arī slavenais televīzijas seriāls Likteņa līdumnieki. Tad jau redzēs, kādi likteņa pavērsieni vēl gaida Slutišku sādžu un visu Augšdaugavas novadu, kura izveidošanas pareizību nesen apšaubījusi Satversmes tiesa.
Reformas nāk un aiziet, cilvēki pielāgojas un turpina dzīvot. No vēl vienas blakus mājas izcilpo divi mazi bērni – smaidīgi nāk sveicināties. Viens sirsnīgi apkampj, otrs uzdāvina akmentiņu. Mamma jau steidzas atvainoties, ka iztraucējuši. Nav par ko atvainoties. Prieks, ka šiem mazajiem būs iespēja ikdienas izstaigāt apkārt esošās dabas takas, izpeldēties Daugavā un uzkāpt tuvējā kalniņā, lai apskatītu savu dzimto vietu no augšas un joprojām virs ūdens, nevis noslīkušu dūksnājā.
