Aicina diskutēt par nākotnes pilsētu 0
Līdz šā gada 26. septembrim atklātajā sabiedriskajā apspriešanā ikviens eiropietis var ietekmēt ES pilsētprogrammas veidošanu.
ES ir ļoti urbanizēta – patlaban 369 miljoni jeb aptuveni 72% ES cilvēku dzīvo pilsētās un priekšpilsētās. EK nesen publicētajā ziņojumā “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija – ES pilsētprogrammas galvenie aspekti” vēsta – līdz 2050. gadam, neraugoties uz urbanizācijas tempa palēninājumu, pilsētās, visticamāk, dzīvos vismaz 80% Vecā kontinenta cilvēku.
Tā saucamās urbānās teritorijas nav tikai blīvi apdzīvotas vietas, tajās ir koncentrējušies saimnieciskās darbības centri. Lielpilsētu reģioni veido 67% no ES IKP, lai gan tajos dzīvo 59% no Eiropas iedzīvotāju kopskaita. Vērtējot lielo un mazo pilsētu tautsaimniecības rādītājus, redzams, ka lielpilsētu reģioniem dižķibeles laikā klājās labāk nekā mazāku pilsētu reģioniem. Tomēr mazās un vidējās pilsētas uzskata par Eiropas teritoriālo mugurkaulu, tam ir liela nozīme teritoriālajā izaugsme un kohēzijā.
Kā norāda EK, daudzus samezglojumus ar vislabākajiem rezultātiem var risināt tieši pilsētās, tostarp taupīt enerģiju un samazināt CO2 emisijas.
Lai gan pilsētas var būt izaugsmes rosinātājs, augsta darbaspēka koncentrācija negarantē pilsētu izaugsmi. Turklāt tieši lielpilsētās esot vislielākais bezdarba līmenis. Globalizācija un nesenā krīze pilsētās samazināja pieprasījumu pēc kvalificētā darbaspēka, vienlaikus augot vajadzībai pēc darbiniekiem mazkvalificētajās nozarēs, kāpa arī nabadzīgo darba ņēmēju daudzums. Ir palielinājies to cilvēku īpatsvars, kas pakļauti nabadzības riskam.
ES pilsētu pilnvērtīgai dalībai savienības ekonomiskajā, teritoriālajā un sociālajā izaugsmē laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam vismaz 80 – 90 miljardus eiro jeb 50% no Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) naudas ieguldīs urbānajās teritorijās un vismaz 5% no ERAF valstu piešķīrumiem ir iezīmēti, lai nodrošinātu, ka pilsētu ilgtspējīga izaugsme ir prioritāte dalībvalstīs. Aizvien vairāk pilsētas saņem atbalstu arī no nozaru rīcībpolitikas. Vienlaikus EK atzīst, ka pilsētu un arī dalībvalstu līmenī netiek izmantotas visas izaugsmes iespējas.
Kopš 1997. gada ES notiek diskusija par nepieciešamību veidot ES pilsētprogrammmu. 2011. gadā šādas programmas nepieciešamību pirmo reizi rezolūcijā uzsvēra Eiropas Parlaments. Programmai vispirms ir jānosaka mērķi un to sasniegšanas iespējas, tai jābūt saskaņotiem ar vispārējiem ES mērķiem un stratēģiju. Eksperti vērš uzmanību, ka ES pilsētprogrammai vajadzētu koncentrēties uz Eiropas sabiedrībai svarīgu samezglojumu – CO2 emisiju, demogrāfijas, klimata pārmaiņu un citu problēmu – risināšanu. Vienlaikus tiek atzīts, ka programmas īstenošana vien ES līmenī nav iespējama. EK atzīmē to problēmu svarīgumu, kuru risināšanā īpaši svarīga būs pilsētu iesaiste. Piemēram, dalībvalstis atzinīgi novērtēja Grieķijas prezidentūras iniciatīvu izcelt “Nabadzību pilsētās” kā atsevišķu starpvaldību sadarbības jomu ES pilsētprogrammas īstenošanā. EK aicina ikvienu eiropieti iesaistīties diskusijā par vislabāko nākotnes pilsētas modeli. Tas ir izdarāms, ievērojot norādes šajā interneta saitē http://ec.europa.eu/eusurvey/runner/pc_eu_urb_agenda.
