Bioloģisko jāmaina pret integrēto! “Ošenieku” saimnieks par ķīmiju, tirgiem un ‘braukšanu auzās’ 6
Uz Tukuma–Kuldīgas ceļa divus kilometrus aiz Grenčiem vairāk nekā 14 ha platībā plešas bioloģiskā ZS “Ošenieki”, kur saimnieko Nadežda un Aivars Ošenieki. Saimniecības pievedceļu viegli atpazīt pēc steidzīgajiem garāmbraucējiem izveidotā kioska, kur var nopirkt Ošenieku saimniecībā izaudzēto ražu, tostarp arī saimnieces pārstrādātu un burciņās liktu, kā arī baudīt kafiju. Aivars Ošenieks ir pieredzējis lauksaimnieks – savulaik Zantē vadīja kolhozu, 90. gadu vidū zaudēja savu Latvijā vislielāko piena ražošanas zemnieku saimniecību un kopš 2008. gada darbojas ar bioloģiskajām metodēm, kuras, viņaprāt, būtu jāmaina.
– Ošenieki ir otrā saimniecība, kur esat saimnieks. Vai varat atklāt, kāpēc aizvadītā gadsimta 90. gadu vidū bankrotēja ZS Dalbiņas, kurai tolaik piederēja vislielākā govju ferma?
Aivars Ošenieks: – Šai saimniecībai tolaik bija vairāk nekā 500 ha zemes un 280 slaucamās govis. Zemi, lopus un tehniku sapirku par pajām, kuras savukārt pirku par Celtniecības bankas aizdevumu. Mani tolaik Lauksaimniecības ministrijā sapazīstināja ar Celtniecības bankas cilvēku, kurš kārtoja aizdevumu un “nevēlējās naudu aizdot tiem, kas nezin ko no sevis iedomājas”. Aizņēmos naudu arī bankā Baltija. Tolaik gāja kā kolhozā. Viss Zantes pagasts dzīvoja no manas degvielas, smērvielām un maniem tehnikas pakalpojumiem. Nevarēju viens izsekot visām darbībām. Cilvēki nesaprata, kad ir saimniecības manta un kad ir privātā.
Elektrības patēriņu rēķināja pēc transformatora patēriņa. Man bija trīs transformatori. Kad cilvēks samaksā par elektrību, elektrības pārdevējs naudu man atmaksā. Deviņdesmitajos gados neviens par elektrību nemaksāja, izmaksas gūlās uz mani. Beigās bija tādi rēķini, ka nevarēju pavilkt. Tiesājos. Man atslēdza elektrību, lopi palika neslaukti un nebaroti. Ar traktoru slaucām, pielikām slaukšanas aparātu pie gaisa filtra, dabūjām vakuumu. Gāja jautri. Pēc divu gadu darbības ZS Dalbiņas bankrotēja. Cilvēki pilnīgi nebija gatavi darbībai jaunajos kapitālisma apstākļos. Tauta pati par sevi ir dumja. Bībelē pirmajās lapaspusēs ir teikts – avīm ir vajadzīgs gans. Es neko jaunu neatklāju. Ja sanāk kopā vairāk par diviem latviešiem, nevienu jautājumu nevar atrisināt.
Kad vadīju paju sabiedrību un pateicu, ka divām trešdaļām cilvēku būs jāiet prom, mani uzreiz balsojumā atcēla no amata. Vietā ievēlēja ceļamkrāna vadītāju ar vidusskolas izglītību, bez jēgas par lauksaimniecību, tāpēc paju sabiedrībai nebija veiksmīga turpinājuma.
– Kādu darbības modeli bijāt iecerējis jūsu vadītajai paju sabiedrībai?
– Biju iecerējis veidot saimniecības centru, kam būtu piesaistīta tehnika. Mašīnai, traktoram, agregātiem būtu jābūt arī pie katras fermas. Cilvēks fermu, zemi un visu iepriekš nosaukto ņem nomā uz 99 gadiem un darbojas. Ja vajag speciālista palīdzību, viņš to var saņemt. Tādējādi paju sabiedrībā vajadzēja mazāk darbinieku nekā agrāk. Mana iecere vīriem bija kā nazis attiecīgajā vietā. Kurš vēlas zaudēt darbu? Paju sabiedrībai pavisam bija astoņas fermas.
– Tomēr pēc vairākām neveiksmēm lauksaimniecības biznesu turpinājāt.
– Ošenieku saimniecību Zemītes pagastā nopirkām 1996. gadā. Saimniecības izveidei bija trīs mērķi: nodrošināt ģimeni ar pārtikas produktiem; ražot produktus pārdošanai, gatavot pārstrādātus produktus, jo svaigai ražai ir ļoti īss pārdošanas laiks; bioloģisko produktu un saimniecības reklamēšana. Pirkām 19 ha lielu zemes platību, par to maksājām 1500 latu (aptuveni 2100 eiro. – Red.). Kad sākām kārtot ierakstīšanu Zemesgrāmatā, zemes ierīkotājs kaimiņam tā iemērīja zemi, ka mums palika vien 14,5 ha zemes. Tas Latvijai deviņdesmitajos gados bija raksturīgi. Kādam zemes bija par daudz, kādam – par maz. Faktisko zemes lielumu nezināja pat kolhozu laikos. Kolhoziem bija jāceļ ražas. To varēja darīt uz oficiāli neuzrādīto platību rēķina.
Līdz 2008. gadam no Zemītes centra braucām uz vairākus kilometrus tālo saimniecību, darbojāmies. Man bija K 700 traktors. Dalbiņu saimniecības tehniku nebiju reģistrējis, tāpēc tiesa man to neatņēma.
Problēma radās ar brīdi, kad bija jāizmanto kombaini. Tie bija gandrīz katrai saimniecībai. Kolhoza laika kombaini lēnām sāka iziet no ierindas. Beigās nebija kas kuļ. Vairākus gadus sēto nenokūlām, no centra nevarējām atbraukt, ceļš bija briesmīgs. Uz bioloģisko ražošanu pārgājām 2008. gadā. Tikai tāpēc, ka par šādu darbības veidu maksāja lielākas subsīdijas nekā par darbošanos ar konvencionālās lauksaimniecības metodēm. Bija starpība – vai par vienu ha saņem 60 vai 140 eiro lielu tiešmaksājumu.
– Patlaban esat apmierināts?
– Bioloģiskajiem ražotājiem vienu brīdi nevajadzēja minimālos naudas ienākumus no viena ha, patlaban tie ir 200 eiro. Tas ir tāds ļoti nevajadzīgs nosacījums – ja pieprasi minimālo naudas ienākumu summu, tad ir jāgarantē produktu (ražas) pārdošanas iespēja. Es bijušajam zemkopības ministram Dūklavam vaicāju – kā es no ganībām varu 200 eiro nopelnīt? Vienai govij vajag 3 ha ganību, un vajag 600 eiro ienākumu. Pienu pārdodot, tādus ienākumus nevar saņemt, zāli arī neviens nepirks. Jā, viņš atbildēja, bet bez ganībām es audzējot arī zemenes un citas kultūras. Valsts ar šādu nosacījumu mūs vedināja uz pierakstīšanu, nebija citas izejas.
Pūrē tirgū pirms trim četriem gadiem ar Dūklavu riktīgi izlamājāmies. Es tolaik pārdevu savus produktus, viņš pienāca klāt un prasīja, vai viņu pazīstot. Teicu, ka viņš tāpat kā es savulaik bija kolhoza vadītājs. Dūklavam pārmetu – kas viņš par ministru, ka nevar tirgū ieviest kārtību. Zemnieku nakts tirgū zemniekiem vieta neatrodas. Ja uz šo tirgu aizbrauc, tad var doties kaut kur tālu pārdevēju rindas galā. Visur priekšā atrodas uzpircēji. Kā var viņiem uz vienu gadu pārdot tirdzniecības vietu?
Uz īsāku termiņu, uz vienu līdz trim mēnešiem to nopirkt nevar. Maksa par tirdzniecības vietu ir 14 eiro dienā. Man tāda nauda nekad nav bijusi. Dūklavs centās pierādīt – jā, bet tirgum arī esot jādzīvo. Es saku, garajā tirgus placī viena puse jānoliek zemniekiem, otra – pārpircējiem. Viņš teica – es melojot, nakts tirgū esot latviešu zemnieki. Saku – aizej, apskaties! Kārtīgi saplēsāmies.
Trešajā dienā pēc sarunas ar Dūklavu LTV raidījumā Panorāma stāsta, ka Zemkopības ministrija kopā ar vairākām uzraudzības iestādēm nakts tirgū ir veikusi pārbaudi. No 98 zemnieku saimniecībām, kas pārdeva produktus, vien trīs spēja pierādīt, ka tām pieder zeme. Patlaban vairs nav uzraksta Zemnieku nakts tirgus. Par ko mēs vispār runājam?! Man nevajag subsīdijas! Vajag, lai dod iespēju kādam manus produktus pārdot. Es ar savas ražas cenu subsīdijas atpelnīšu.
Kā Dānijā vai Somijā – šajās valstīs lauksaimniekiem maksā subsīdijas pēc pārdoto produktu daudzuma. Piemēram, no manis pērk kartupeļus par 20 centiem/kg, rudenī vēl par katru pārdoto kilogramu piemaksā 80 centu. Protams, ir jāievēro nosacījumi, kādam kartupelim ir jābūt.
Neesmu apmierināts arī ar subsīdiju dalījumu. Lielajiem graudu audzētājiem subsīdijas jau sen nevajag. Viņiem vajadzētu padalīties ar mazajiem ražotājiem. Radi vidi, un būs viss, kas vajadzīgs! Ja saimnieks ar līdz 20 ha lielu zemes platību var dzīvot kā lielais graudu audzētājs, redzēsiet, cik daudz būs sīksaimnieku. Tikai nevajag nokavēt vilcienu, kamēr vēl ir brīva zeme. Ja vēl pēc pieciem sešiem gadiem nebūs, kas manu saimniecību pārņem, tā jāpārdod lielražotājam. Tad sīkražotāju nebūs.
Patlaban mēs pavisam apsaimniekojam 16 ha zemes. Pie iepriekš nosauktajiem 14 ha vēl divus ha zemes nomājam Zemītes centrā. Patlaban nomas maksa ir 25 eiro/ha, nākamajā gadā tā būs 60 eiro/ha. Visinteresantāk, ka Kandavā nākamajā gadā par tādas pašas kvalitātes zemi būs jāmaksā 40 eiro/ha.
– Kādas kultūras audzē Ošenieki?
Nadežda Ošeniece: – Sākām ar kartupeļu audzēšanu, stādījām un kopām zemenes un avenes. Pirms trīs gadiem vairāk pievērsāmies dārzeņu audzēšanai. 100 m2 lielo un 3,5 metrus augsto siltumnīcu paši uzbūvējām pirms trim gadiem. Pamatā centrā bija dārziņš. Agrāk bija arī pļavas, gatavojām sienu. Pašu vajadzībām mums ir divas slaucamās govis, teļš, cūkas un vistas.
A. O.: – Kā izvēlamies audzējamās kultūras? Es LAD materiālos skatos, par kādām kultūrām valsts maksā atbalstu, un vērtēju, kuras kultūras man ir visizdevīgākās. Ja vēl izdodas izaudzēto pārdot, mēs smaidām. Ja neizdodas pārdot, dzīvojam no subsīdijām. Kāda valstij no tā ir jēga?
Ar manu pieeju dārzeņu kultūru izvēlē, visticamāk, darbojas lielākā daļa lauksaimnieku. LAD nemaksā subsīdijas par stādījumiem, kas mazāki nekā 0,3 ha. Ir ļoti liels darbs gatavot pieteikumu par katru kultūru. Ir arī cita iespēja – izmantot ailīti ar nosaukumu Dārzeņi. Šeit visas kultūras nedrīkst pārsniegt 0,3 ha. Kādreiz bija Piemājas dārzs, tas varēja būt 4 ha liels. Patlaban uzraugi ir gudrāki – var sēt dažādas dārzeņu kultūras, katru ne vairāk kā 0,3 ha platībā, un tās būs ar nosaukumu Dārzeņi. Nav jāmokās. Līdz ar to man par 50 eiro/ha ir mazāks atbalsts. Tomēr nav vairs tik sarežģīti pieteikt atbalstam platības. Audzējam miežus 1,1 ha platībā, kartupeļus, kabačus, ķirbjus, burkānus, dilles, bietes, zaļos zirnīšus, cūku pupas, puravus, tomātus, sīpolus, gurķus, kāpostus, ķiplokus, avenes 0,7 ha platībā, zemenes, upenes, cidonijas, kazenes. Ir mums 1 ha liels ābeļdārzs, par to maksā 750 eiro lielu subsīdiju. Aug arī ķirši, bumbieres un garšaugi. Aptuveni 8 ha platību aizņem pļavas.
N. O.: – Audzējam to, ko paši lietojam.
A. O.: – Kartupeļi pavisam aug 1,3 ha platībā. Lai tie atskaitē nebūtu īpaši jāvelk ārā, starp šo kultūru sēju burkānus, dilles – raibinu lauku. Par dārzeņiem maksā vairāk nekā 400 eiro/ha lielu valsts atbalstu. Par pļavu saņemam 140 eiro/ha. Par kartupeļiem – 450 eiro/ha.
Bioloģiskā lauksaimniecība ir, rupji sakot, cilvēku čakarēšana. Vispareizāk būtu darboties ar integrēto audzēšanu, un tai būtu jābūt bioloģiskajai ražošanai. Tātad būtu atļauts izmantot ķīmiju, tomēr visām darbībām būtu jābūt reģistrētām. Kad parādās slimība, ar noteiktu preparātu noteiktā koncentrācijā to apkarotu. Nezāļu apkarošanā arī vajadzētu atļaut ķīmiju. Un būtu jābūt valsts uzraudzības iestāžu pārbaudēm. Tādai būtu jābūt bioloģiskajai lauksaimniecībai. Patlaban mēs nespējam ražot.
Ravējam, cik var. Tik, cik līdz pavasarim subsīdijas ir saglabājušās, par šo darbu maksājam palīgiem. Cilvēkam vismaz 20 eiro dienā par darbu ir jāmaksā. Diviem cilvēkiem – 40 eiro. Nav jau kas laukos strādā. Ravēt neviens vairs neprot. Jaunieši nevēlas to darīt. Pēc gadiem 10 ravēšana laukos beigsies. Ja patlaban lietas labā neko nedarīs, sīksaimniecības iznīks.
N. O.: – Ar bioloģisko lauksaimniecību saprot darbošanos, izmantojot kūtsmēslus, jūras zāles, baktērijas, zaļmēslojumu.
A. O.: – Mēs zemes auglību uzlabojam ar kūtsmēsliem, lejam vircu ar klāt pievienotām nātrēm. To, ko mēs neiedodam augam un ko cilvēks neuzņem, viņš aptiekā nopērk zālēs.
N. O.: – Aptiekās izvērtēja piedāvātos dažādos vitamīnus. Tajos nekā nav, visu cilvēks var uzņemt ar zaļumiem, dārzeņiem.
A. O.: – Latvijā patlaban augsnēs sāk pietrūkt fosfora. Kādu zaļmēslojumu sēt? Tajā nebūs fosfora! Govij došu zāli. Ja došu kaimiņa pļauto zāli, kurai ber fosforu un liek kūtsmēslus, labi, būs fosfors. Ja nav fosfora, gotiņa, ēdot zālīti, nesaražos fosforu. Mēs mākslīgi noplicinām zemi, beigās nekas neaugs!
Integrētajam lauksaimniekam līdz noteiktam daudzumam ir atļauts kaisīt minerālmēslus. Bioloģiskā lauksaimnieka statuss ir jālikvidē, tā vietā ir jānāk integrētajam audzētājam.
– Jālikvidē, lai iegūtu labākas ražas?
– Bioloģiskā lauksaimniecība savulaik veidojās Vācijā. Tai bija jānodrošina cilvēku palikšana laukos. Patlaban šiem saimniekiem maksā milzu naudu, viņi dzīvo kā karaļi. Mums ar 14 ha zemes vajadzētu dzīvot tikpat labi, cik labi dzīvo graudaudzētājs ar 100–200 ha zemes. Vajadzētu pietikt arī naudai, lai vienu reizi gadā var aizbraukt ceļojumā uz citu valsti. Vai mums darbojas subsīdiju būtība – maksāt tās, lai cilvēki paliek laukos un šeit darbojas?
Mums uzstādījums ir – lai mazais ražotājs dzīvo laukos. Zeme ir tā piecūkota, būs vismaz maza oāze, kur bērs ķīmiju mazāk. Kad iebraucām ar savu pārprasto bioloģisko saimniekošanu auzās, parādījās integrētā audzēšana. Var ar tās metodēm darboties, ir jāveido žurnāls, saimniecība ir jāpārbauda sertifikācijas centram.
Ošenieki varētu pāriet uz integrēto audzēšanu. Ir tikai viena problēma – atbalstu par darbošanos ar integrētajām audzēšanas metodēm var saņemt tikai par uzarto zemi. Par zālājiem šo atbalstu nemaksā. Par tiem maksā kā par konvencionālo ražošanu, par dārzeņiem integrētie audzētāji saņem par 30 eiro/ha mazāk nekā bioloģiskie ražotāji. Kad saimniecībā visi lauki būs aparti, pāriešu uz integrēto audzēšanu.
Mazie bioloģiskie ražotāji valsts līmenī ir apdalīti. Ja es kaut ko neizdarīšu no tā, ko esmu apņēmies, man saņemtais subsīdiju atbalsts būs jāatmaksā vēl par četriem iepriekšējiem gadiem. Kur nauda paliks? Skolā uzbūvēs stadionu! Man maksā subsīdijas, lai es kaut ko audzētu. Kur es izaudzēto ražu pārdošu?
– Jūs pats sev uzdevāt jautājumu: kur Ošenieki pārdod izaudzēto ražu?
N. O.: – Šajā gadā bija grūtības ar gurķu pārdošanu. Cik varam, pārdodam vietējiem cilvēkiem lētāk. Mazsālītos gurķīšus vedām uz 17 km attālo Pūres tirgu, tur galvenokārt garāmbraucēji tos pirka par 6 eiro/kg. Cita varianta nebija. Citiem ātrai ēšanai paredzētajiem salātiem tādas piekrišanas nav. Tūrisma sezonas laikā šos gurķīšus labi pirka.
A. O.: – Uz Tukuma–Kuldīgas ceļa, kur malā atrodas mūsu kiosks (attēlā), mašīnas brauc ar lielu ātrumu. Ja cilvēkam vajag kaut ko, viņš apstāsies. Problēma ir, ka viņš no Rīgas brauc uz Kuldīgu, Jūrkalni vai uz citu apdzīvotu vietu un viņam vajag tūlīt apēdamu produktu. Un šeit mēs ar gurķiem vinnējam! Braucot mašīnā, gurķīti mazā trauciņā ar vāciņu var apēst tāpat kā ābolu, plūmi vai citu ogu (attēlā).
Pūres tirgū pārdošanu brīvdienās sākām aizvadītajā vasarā. Septembrī vairs nebraucām. Pūrē cenas ir daudz augstākas nekā citviet. Pūre ir vēsturiski izveidojusies pārdošanas vieta, kur iepirkties galvenokārt brauc ventspilnieki. Darbdienās Pūres tirgū gan nav ko darīt. Pūreniekus šajā gadā iznesām cauri – viņi paši gurķīšus nesālīja un nepārdeva. Šeit Zemītē salīdzinājumā ar Pūri pārdot ir grūtāk. Mūsu kioskam garām galvenokārt brauc tūristi. Viņi to dara vienu divas reizes gadā. Tāpēc nevar zināt, ko viņam vajag. Pirms vairākiem gadiem bija ļoti labs pieprasījums pēc mūsu audzētajiem tomātiem. Nezinu iemeslu, patlaban tos vairs nepieprasa.
N. O.: – Iemesls ir pārprodukcija. Ir pārdevēji ar pastāvīgajiem klientiem.
A. O.: – Esam secinājuši, ka mums galvenokārt ir jāorientējas uz lielākām cenām. Tie pircēji, kuri apstājas iepirkties, naudu neskaita. Pērn man bija karšu terminālis. Banka par to prasa 7 eiro mēnesī…
Kandavas tirgū pieprasītas ir mūsu zemenes. Šogad un pērn dabas apstākļu dēļ šo ogu nebija. Ir ļoti grūti saprast, kuras ir vietējās un kuras ievestās zemenes.
N. O.: – Cilvēki vēl nesaprot, kad uz vietas Latvijā ir sezonas prece. Lielveikalos visus dārzeņus var nopirkt visa gada garumā. Mums tas ir jāmāca pircējiem.
A. O.: – Avenes šajā gadā labi pārdevām. Vēl septembra vidū mums ir pilni krūmi.
N. O.: – Pērn SIA Skrīveru saldumi pirka mūsu avenes, jo tās ir aromātiskas.
A. O.: – Bija liels attālums, ko vest, – 200 km.
A. O.: – Puratos Pūrē avenes nepirka tāpēc, ka izskats neapmierinot.
– Daudzi bioloģiskie lauksaimnieki pārdošanā kooperējas.
– Kooperatīvs ir jāuztur, tā darbiniekiem ir jāmaksā alga. Tās ir izmaksas. Patlaban visi vēlas pelnīt. Nesaprotu, kāpēc valstij un pašvaldībām ir aizliegts nodarboties ar uzņēmējdarbību? Valsts vai pašvaldība varētu izveidot kooperatīvu, kas ar vietējiem produktiem var nodrošināt skolas un bērnudārzus. Jā, ir brīvais tirgus, tomēr katrai pašvaldībai, katrai valstij ir jāaizstāv savs ražotājs. Lietuvā produkts ir lēts tāpēc, ka tur to subsidē. Lai cilvēkiem būtu darbs un lai šo produktu varētu pārdot. Vācijā nevar ievest kartupeļus. Vācieši nesaka, ka nedrīkst to darīt, tomēr viņi kartupeļa izskatam un garšas īpašībām izvirza stingras ierobežojošas prasības. Kāpēc mūsu valsts nevar šādus vai līdzīgus nosacījumus izvirzīt?
Tik ilgi, kamēr partijas būs pie varas, nekas nemainīsies. Parādiet vienu valsti, kas ir attīstījusies bez diktatūras. Valsts ir ģimene. Tēvs ir prezidents, māte – ministru prezidents, bērni ir strādnieki. Mums nav valstī saimnieka. Kad šo jautājumu uzdot, man teica, ka ir gan un ka viņš atrodas aiz okeāna.
Pensionāru federācijas sanāksmē Liepājā pilsētas vicemērs Sesks lielījās ar Liepājā izveidotām 48 rūpnīcām. Vaicāju viņam – cik no tām pieder latviešu uzņēmējiem? Daudzas piederot. Kad prasīju nosaukt konkrētu skaitli, Sesks kļuva dusmīgs. Tas nozīmē, ka nepieder neviena. Tas nozīmē, ka mēs, latvieši, savā zemē laizām ārzemniekiem kurpes. Kad būsim debesīs, vēlos redzēt un dzirdēt, ko šie cilvēki teiks manam vectēvam un citiem par Latviju dzīvību atdevušajiem cilvēkiem. Mans vectēvs teica – mani draugi, kas lēja asinis, pareizi darīja, jo jūs dzīvojat labi. Kā ir patlaban?
Skolotājs, dakteris, mācītājs, policists, karavīrs, tiesnesis un valsts vadītājs – maz ir profesiju, kam ir jāstrādā pārliecības un patriotisma, nevis naudas dēļ.
Mūsu saimniecība ar lauksaimniecību vēl nav pelnījusi, ja nerēķina subsīdijas. Kopā ar subsīdijām naudas apgrozījums Ošeniekiem ir aptuveni 10 000 eiro. Ir jārēķina – ja peļņa ir 3000 eiro, maksāsi nodokli; ja nebūs 3000 eiro, nodoklis nebūs jāmaksā. Kamēr valsts mūs čakarē, fiziski nav citas izejas, kā rēķināt. Ja subsīdijas maksātu pēc pārdotās ražas daudzuma… Ja naudas apgrozījums nepārsniedz 10 000 eiro, PVN nav jāmaksā; ja šo naudas summu pārsniedz, ir jāmaksā. Paldies dievam, ka no subsīdijām neatvelk nodokļus. Bija laiks, kad to darīja.
Mācībās, ko rīko saimniekiem, stāsta par ražošanu. Pārdošanas tirgi katram saimniekam ir jāmeklē pašam.
– Kādu ES fondu atbalstu esat izmantojis?
– Izmantoju 15 000 eiro atbalstu mazajām saimniecībām. Nebūtu to saņēmis, ja nebūtu bioloģiskais ražotājs. Man par projekta rakstīšanu prasīja 300 eiro, pats to uzrakstīju. Visu cieņu – meitenes no Talsu LAD, no Talsu LLKC nāca palīgā, sagrupēja, kā vajag. Par atbalsta naudu nopirku mazlietotu Volvo 1110 kombainu, arī kartupeļu kombainu, divas dziļurbuma akas izurbām. Nopirku arī precīzās izsējas sējmašīnu dārzeņiem. Izdevīgs pirkums bija mazais traktors Iseki ar aizsargstiklu bez kabīnes. Frēzi jau biju nopircis agrāk. Traktora komplektā līdzi nāca slota, lāpsta un minerālmēslu kliedētājs.
ES palīdz. Iedeva saimniecībai 15 000 eiro. Piekrītu, nauda ir, pašam vispirms 3000 eiro liels līdzfinansējums jāmeklē. Kur mazais zemnieks var atrast tādus naudas līdzekļus? Šā gada decembrī projekts beidzas, nākamā gada jūlijā manus ieguldītos 3000 eiro man atdos, ja uzskatīs, ka esmu prasības izpildījis. Viena no tām – saimniecībā ir jābūt izveidotai vienai pastāvīgai darba vietai. Mums liktenis labi iegrozījās, dievs mūs pažēloja – sieva oficiāli saņem daļu algas par dārznieces darbu saimniecībā no Eiropas Sociālā fonda. Šāds atbalsts būs pavisam divus gadus. Pavasarī dēls arī bija praksē par ES atbalsta naudu. Nadeždai ir 645 eiro uz papīra, 490 – uz rokas no ES naudas. Minimālā alga iznāk, un saimniecība vēl piemaksā 150 eiro. Kāpēc saimnieki maksā algu konvertā? Ja uz papīra alga darbiniekam ir 660 eiro, darba devējam kopā ar nodokļu maksājumiem ir jāmaksā 800 eiro. No kopējās naudas summas 350 eiro aiziet valstij. Pērn un aizpērn ņēmām jauniešus bezdarbniekus darbā uz sešiem mēnešiem, pusi algas viņiem maksāja no ES fonda, pusi es. No manas puses vēl bija jāpiemaksā nodokļu summas.
– Kā esat iecerējis Ošeniekus attīstīt tālāk?
– Vēlos saimniecību nodot jaunajai paaudzei, saviem bērniem. Ošeniekus arī veidojām ar mērķi, lai mūsu bērniem nav jābrauc strādāt uz citām valstīm. Pietiekami daudz esmu plēsies, cīnījies un darbojies. Saimniecībā darba pietiek visiem trim maniem bērniem. Viens ar tehniku un ražošanu var darboties, otrs var uzbūvēt vēl vairākas siltumnīcas, rūpēties par tām un darboties ar pārstrādi, meita var darboties ar pārdošanu. Ja var pārdot ražu, viņiem visiem pietiktu no saimniecības gūto naudas ienākumu.
Ļoti žēl, ka patlaban savos dēlos un meitā neredzu īstu degsmi turpināt vecāku sākto darbu. Iespējams gan, ka šī attieksme mainīsies. Cilvēks savā būtībā ir slinks. Ja viņu ar varu nespiedīs, viņš nestrādās. Jaunatne patlaban neredz motivāciju strādāt, viņiem visa kā pietiek un nav mērķa. Manai paaudzei mērķis bija, tā zināja, ka šo mērķi var sasniegt ar darbu. Turklāt darbs nav vien sēdēt pie datora, darbs ir smags. Bērnu vecāki patlaban ir salīdzinoši bagāti, mašīnas ir, nav problēmu tās nopirkt, zem eglītes arī nav jādzīvo. Jaunieši uzskata – labāk dzīvot kopā ar vecākiem. Veidojas patērētāju paaudze. Mums augstskolā mācīja – līdz 1950. gadam dzima cilvēki, kuri bija tendēti uz sakārtošanu, tas bija pēckara periods, līdz 1960. gadam dzima revolucionāri, viņi ar veco kārtību nevarēja sadzīvot, bet jaunais, kas bija sakārtots, īsti nederēja. Vēlāk 70., 80. gados dzima vienaldzīgie bērni – viņi dzīvoja tā, lai tikai viņiem būtu labi. Šai paaudzei neinteresēja, kā sokas citiem. Cilvēki dzīvoja šodienai un sev. Aizbrauca strādāt uz citu valsti, Latvija viņus neinteresēja. Patlaban deviņdesmitajos gados dzimušajiem visa pasaule ir mājas, viņi ir kosmopolīti. Ir viegli aizbraukt, tehnoloģijas ir attīstījušās. Nav mērķa. Precizēšu – visi jaunieši tādi nav, tomēr lielākā daļa ir.
– Jūsu dēli tikai šogad beidza tehnikumu. Viņiem vēl nav lielas dzīves pieredzes, iespējams, nav nostiprinājušies uzskati.
– Iespējams, tā ir. Viens dēls ieguva lauksaimniecības mehanizatora specialitāti, otrs ir ugunsdzēsējs glābējs. Nevar būt, ka mani bērni salīdzinājumā ar citiem ir īpaši. Viņi ir līdzīgi. Atšķirīgais varētu būt, ka es savus bērnus kopš bērnības radināju strādāt. Zinu, ka viņi nepazudīs, jo prot strādāt. Viņiem nav degsmes, uguntiņas, kas ir vajadzīga, lai dzīvotu un darbotos kā uzņēmēji. Kaut vai kā zemnieki laukos.
Saprotu, ka visi cilvēki nevar būt uzņēmēji. Mani uztrauc, kas ar manu saimniecību notiks. Žēl, ja kādreiz visu Ošenieku zemi nolīdzinās un sasēs graudus. Esmu redzējis, ka tā notiek, kad saimniekam nav pēcnācēju. Bērniem norakstīt patlaban saimniecību nedrīkst. Dzīvē visādi negaidīti pavērsieni var notikt. Ja viņi redzēs, ka no pārdošanas var nopelnīt, tad to izdarīs, un miers. Saviem bērniem un sievai teicu – ja nebūs, kas saimnieko, visu izpārdošu, zeme pieder sievai, par šo naudu mācēšu uzdzīvot kruīza ceļojumā. Un cīnieties paši! Ja vēlaties mūsu sākto darbu turpināt, iespēja ir. Saimniecība noteikti attīstīs pārstrādi. Varētu pat pirkt lauksaimniecības izejvielas no citiem ražotājiem.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
