Agris Liepiņš: Ai, māsa Latgale! Pa kuru laiku pāri pārklājusies sarkanā Kremļa migla? 2
Internetā aplūkoju karti, kurā atzīmēts, kā varētu balsot Latvijas novadi. Rīgā un Latgalē pārliecinoši balsošot par prokremlisko “Saskaņu”. Savukārt Kurzemē un Zemgalē “Saskaņai” nav praktiski nekādu izredžu. Redzētais darīja mani nelaimīgu – ja var ticēt socioloģiskajām aptaujām, tad viena latviešu tautas daļa, viens latvju zemes novads jūtas sirdī tuvāks slāviem, nevis savai valstij – Latvijai.
Prokremliski noskaņotie politiķi šīs noskaņas vēl uzkurina, bet jāatzīst, ka liesmas var uzpūst vien tad, ja apakšā gruzd gailošas ogles. Kurzemē urbanoviči un ušakovi, ždanokas un kuzmini var pūst, cik grib, nekāda redzama iznākuma nebūs.
Vai varētu būt tā, ka Latgales dvēsele kļuvusi slāviska? Nē, nav tiesa! – sauc mana sirds. Latgales sirsnīgo un latviski mīļo dvēseli redzēju Jāņa Streiča filmā “Cilvēka bērns”.
Manuprāt, tā ir viena no skaistākajām un patiesākajām Streiča filmām, režisora mīlestības dziesma tai Latgalei, kāda tā bija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Sirsnīga un lepna par piederību Latvijas valstij un latviešu tautai. Latgaliešu sirds dāsnumu un dziļi latvisko patriotismu vēroju pie saviem Mākslas akadēmijas pasniedzējiem Jāzepa Pīgožņa un Aleksandra Stankēviča.
Lasot Blaumaņa dzejoli “Tālavas taurētājs”, iztēlē pārceļos uz vareno latgaļu valsti Tālavu, uz tās rīta miglā tītajiem egļu siliem un teiksmaino latgaļu ķēniņa Tālivalža Beverīnas pili. Iedomu pasaulē satiekos ar latgaļu dzimtām, kuras mīt pie pilsnovada robežām. Šo dzimtu vīriešu uzdevums no paaudzes paaudzē bija aizdedzināt briesmu ugunskurus, ja tēvu zemes robežai pāri nāca Novgorodas vai Pleskavas sirotāji. Tēvs savu dēlu un tas savukārt savu dēlu audzināja un mācīja vienam – lai kas arī notiktu, aizdedzini briesmu signāluguni!
Ja tevī mīt latgaļa sirds, brīdini savu cilti par draudošajām briesmām, aizdedz arī pārējo sirdīs brīvības un pretošanās liesmu! Nepieļauj, ka sveši dievi un svešas tautas pārņem mūsu zemi. Aizdedzini briesmu signālugunskurus uz mūsu robežām!
Kas šodien notiek tavā dvēselē, māsa Latgale? Pa kuru laiku skaistās kā Latgales zilie ezeri acis apdzisušas un tām pāri pārklājusies sarkanā Kremļa migla? Kāpēc sliecies ticēt sātanam, kurš, pieņēmis latviešu drauga izskatu, viltīgi sola un solīto nemaz nedomā pildīt? “Saskaņas” uzdevums ir palicis nemainīgs – vispirms iegūt varu Latvijas lielākajās pilsētās, tad pārņemt varu valstī.
Ar varas iegūšanu lielākajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, pat Liepājā – veicas itin raiti, atliek vien Saeima. Lai pārņemtu varu arī tur, vērts izlikties par jebko. Uz Rīgas sarkano spīķeru sienas greznojas milzu plakāts ar Ušakovu un viņa dzīvesbiedreni. Abi laimīgi smaida zem uzraksta “Kopā!”.
Līdzko vara būs pārņemta valsts līmenī, sāksies Latvijas iekļaušana Krievijas draudzīgajos apskāvienos. Ekonomikā vēl ciešāka sadarbība ar Krieviju, jo tas taču tik izdevīgi! Tā mēs nokļūsim pilnīgā atkarībā no kaimiņzemes dabas resursiem. Politikā ciešākas saites ar Kremļa partijām, jo tās taču varas partijas, un, lai cik Putins būtu slikts, citi būs vēl sliktāki.
Kultūrā krievu viesmākslinieku uzstāšanās katrā pasākumā, ne tikai Rīgas un Rēzeknes pilsētas svētkos, krievu valoda kā obligāta mācību valoda skolās un nākotnē kā otra valsts valoda, bez kuras Latvijas darba tirgū nu nekādi neiztikt. Pa šādu taciņu mēs iesim kopā, krievi un latvieši, un, ja latviešu tauta iet kopā negribēs, tad labprātīgā piespiedu kārtā.
Stāvu Daugavas malā un veros rudenīgajā ainavā. No Tālavas puses ceļas tumši lietus mākoņi, viļņi rotājas baltām putu cepurītēm. Cik tālu latviešu tauta savu likteņupi sauks Daugavas vārdā? Varbūt aiz Aizkraukles latviešu tautas daļa latgalieši to labprātīgi sāks dēvēt par Dvinu? Gaisā jaušams nemiers, Tālavas pusē vajadzētu iedegties briesmu signālugunskuriem. Vai iedegsies? Ai, māsa Latgale…
