“Agro Tops” jautā: Kā sadarboties lauksaimniekiem un medniekiem, lai neciestu sējumi? 0
Gandrīz katrā sarunā gan augkopji, gan lopkopji atgādina par postu, ko sējumiem un ganāmpulkiem nodara meža zvēri, it īpaši brieži, meža cūkas un vilki. Iespējams, meža zvēru izturēšanās ir cilvēku rīcības vai bezdarbības sekas. Ciktāl sniedzas lauksaimnieku iespējas, un kur sākas valsts iestāžu atbildība?
Aigars Zadiņš, Dundagas novada Dundagas pagasta SIA Gavsene līdzīpašnieks:
– Ar meža zvēru postījumiem stāvoklis kļūst arvien trakāks, tas ir nekontrolēts process, jo zvēru uzskaite, ko mēdz dēvēt arī par statistiku, galīgi neparāda reālo ainu. Kāpēc tā? Meža zvērus jau neuzskaita speciālisti, bet Valsts meža dienests (VMD) vienkārši jautā mednieku kolektīviem, cik, pēc viņu domām, to apsaimniekotajā teritorijā ir briežu, mežacūku, vilku, lapsu u. t. jpr. Pats esmu mednieks, esmu piedalījies gandrīz visās sanāksmēs, kur spriests par Medību likumu un pārējiem likumu un noteikumu punktiem, kas attiecas uz medībām un meža vides kopšanu. Jā, tiek palielināti medījamo dzīvnieku limiti, bet pasakiet man, kā lai piespiež medīt vairāk?
Savā saimniecībā audzēju labību un rapšus. Ar rapšiem – tas ir izmisums, briedis rudenī sazēlušo kāpostiņu nograuž, pavasarī ataugušie sānzari pākstis nedod, raža pagalam. Esmu licis smaržu aerosolus, kas atbaida briežus 1 km rādiusā, bet tās atkal ir liekas izmaksas! Tāpat brieži nograuž labības vārpas jau piengatavībā. Cik laika vajag, lai pastāvīgi izkontrolētu savus laukus, ja man ir ap 450 ha sējumu? Patiesībā man būtu jāalgo cilvēks, kas nodarbojas tikai ar zvēru atbaidīšanu.
Es pat teiktu, ka graudaugu ražas zudums – rēķinu, ka tā var būt piektdaļa – nav tas briesmīgākais. Varbūt vispostīgākais ir jaunaudžu iznīcināšana. Divdesmit gadu laikā esmu novērojis, ka septiņus astoņus gadus veca egļu jaunaudze pazūd kā nebijusi. Iztur vienīgi bērzs, bet atrast veselu jaunu egli nemaz nav tik viegli.
Domāju, ne jau Medību likums radījis šo situāciju. Patiesībā Valsts meža dienestam, kas atbild par zvēru uzskaiti, būtu jāstrādā citādi, bet, ja kopš 90. gadu sākuma notikušas vairākas meža reformas, kas galvenokārt mazinājušas mežsaimnieku skaitu, tad nu esam sagaidījuši labus laikus! Manuprāt, VMD īsti nemaz nezina, kas notiek mežā, jo pilsētu medniekus jau mūsu situācija netraucē. Varbūt vajag noteikt kādas izmēģinājuma meža platības, lai ierēdņiem dabā pierādītu, ko meža zvēri nodara mežam?
Māris Kļaustiņš, Saldus novada Ezeres pagasta z/s Krastmaļi īpašnieks un SIA Ezeres asni valdes priekšsēdētājs:
– Arī es esmu mednieks un zinu, ka nekas uz labo pusi nav mainījies. Sējumu postījumi gan ziemā, gan vasarā ir ievērojami. Valsts meža dienests gan reaģējis tādā veidā, ka palielināti limiti. Ezeres un Zaņas pagastos no 200 mežacūkām limits palielināts līdz trīssimt. Mūsu mednieku kolektīvs tās arī izšāvis. Bet zvēru koncentrācija rodas tur, kur viņiem ir barības bāze. Mežacūkas un brieži savairojušies jau nekontrolējamā skaitā, piemēram, mežacūku blīvums četras piecas reizes pārsniedz pieļaujamo. Briežu pieaugums trijos gados dubultojies. Vai varat iztēloties, kas tas par skatu – 100 ha lielā rapšu laukā 200 briežu?! Savos tīrumos to esmu redzējis. Pagājušajā gadā 50–60 ha rapšu brieži noēda pa tīro.
Jau divus gadus debatē – Medību likums atvērts, gan jau kādu kompromisu atradīsim. Bet zvēri turpina darīt savu, postījumi rada zaudējumus. Ja atbaidīšu zvērus no saviem laukiem, tas jau nav risinājums – viņi aizies uz citām ganībām.
Ēriks Vasilis, Tērvetes novada Bukaišu pagasta z/s Anšķinaiši īpašnieks:
– Terors, visīstākais terors! Nemeklēšu diplomātiskus izteicienus – meža zvēru postījumus lauksaimnieki izjūt uz savas ādas jeb saviem laukiem gan no Valsts meža dienesta, gan pilsētas mednieku puses. Piemēram, ja reāli noteiktā teritorijā ir 400 briežu, uzskaita divsimt. Citur Eiropā valsts regulē medību saimniecību un saimniekiem nodarītos postījumus. Ja graudkopis uzrāda zvēru izpostīto lauku, inspektors to novērtē un zaudējumi tiek atlīdzināti.
Kā izskatās medījamo zvēru limita palielināšana? Mežacūkām to palielināja, bet uzskaitīja divus sivēnus cūkai, lai gan patiesībā to ir seši.
Zvēri labības un rapšu laukos barojas augu gadu. Piemēram, tagad briežu govis ar visiem teļiem nāk uz lauka, 10% zelmeņa apēd, pārējo sacūko. Meža dzīvniekiem mēs, paši mednieki, ierīkojam barotavas. Bet, ja, atbaidot cūkas, izšauj, brieži vairs tur nenāk, bet dodas uz maniem sējumiem.
Redzot lielos meža jaunaudžu postījumus, nepamet viena doma – ko mēs atstāsim jaunajai paaudzei?
Valdis Piekuss, Viesītes novada Viesītes pagasta z/s Oši īpašnieks:
– Mūsu mednieku kolektīva Province līgumā ar lauksaimniekiem ir noteikts, kāda teritorija ir viņu apsaimniekošanā. Ministru kabineta noteikumos taču arī teikts, ka zemes īpašnieks vai nomnieks tiesīgs prasīt aizstāvību, ja saviem spēkiem nespēj ierobežot meža zvēru postījumus.
Problēma gan ir cita – katram mednieku kolektīvam ir sava ferma, tas ir, zvēru barotavas. Tomēr tas nenozīmē, ka mežacūkas vai brieži barojas tikai tur un neiet uz saimnieku laukiem, varbūt gudras galvas var izdomāt darīt ko citādi?
Mūsu apvidū visvairāk ir mežacūku un bebru, mednieki pārrauga vietas, kur tie mēdz uzturēties, sargā mūsu tīrumus un medī. Vienu laiku tā nopietnāk ķerstīja bebrus, īpaši uzmanot upītes, kas bebru dambju dēļ mēdza pārplūst. Tagad šīs upītes pavasaros vairs tik plaši neiziet no krastiem un neapplūdina laukus.
Daiva Vikmane, Naukšēnu novada Naukšēnu pagasta z/s Sporas īpašniece:
– Meža dzīvnieku postījumi mūsu saimniecībā ir vissāpīgākā tēma. Vistrakāk ir ar mežacūkām – kukurūzas laukos un zālājos cūku bars nodara tādu skādi, ko pat grūti aprēķināt. Paši pūlamies sargāt kukurūzas sējumus visiem spēkiem, ejam uz tiem laukiem, kurus cūkas mēdz apciemot biežāk, taisām troksni ar kastroļiem un citādi trokšņojam, bet tā nav izeja, nevaram taču katru vakaru skraidīt ap lauku. 2012. gadā iesējām 24 ha kukurūzas, šogad ir 17 ha – es jau tā cerēju, ka vīrs Agris vairs nesēs, bet – nekā! Iesēja, un atkal būs zaudējumi. Ar mežacūkām jau ir tā, ka vakarā tās sabrien tīruma vidū, izbaidīt ārā gandrīz nav iespējams, pa nakti kārtīgi saēdas un no rīta pilniem punčiem iet atpakaļ uz mežu. Izsargā nu! Un kurš, pa nakti negulējis, otrā dienā ir strādnieks?
Ar cūkām vēl tāds trakums, ka ik pa četriem gadiem, kad savairojas maijvaboļu kāpuri, tās pamatīgi sarok ganības. Sējumi jāpārsēj, ganības jāpārar, un jāsēj zālājs no jauna. Agris visam redz galā naudu, un pareizi ir – tie ir lieki izdevumi.
Lopbarību liekam stirpās zem plēves, par to nav jāuztraucas. Bet pagājušajā ziemā pie stirpām ieradās 18 staltbrieži. Kas tas bija par skatu, kā viņi nāca ārā no meža! Bet uzvedās kulturāli, ēda barību no maliņas. Ir mūsu apvidū arī vilki, bet vilks ir mežacūkas dabiskais ienaidnieks – kur tas parādās, cūkas pazūd.
Esmu rakstījusi iesniegumu mežniecībai par sapostītajiem laukiem, varbūt iespējama kaut neliela kompensācija, bet viņi atrunājas – nevarot taču sūtīt karavīrus sargāt mūsu laukus.
Pēteris Vaičulis, Dagdas novada Andrupenes pagasta z/s Zundi īpašnieks: – Manas saimniecības ganāmpulkā ir ap 40 slaucamajām govīm, un mūsu apvidū ir arī vilki. Jāuzmanās ir. Bet vairāk postījumu nodara mežacūkas, tās saplēš zāles barības rituļu plēvi, šogad kādus desmit rituļus sabojāja. Tomēr to, ka palielināts mežacūku medīšanas limits, gan jūt, un šogad nav vairs tik traki, kā bijis iepriekšējos gadus.
Mums ir sakari ar vietējo mednieku kolektīvu, ir norunas, ka viņi uzmana un sargā saimniecību teritorijas, kur parādās zvēri un var rasties zaudējumi. Patiesībā daudz vairāk būtu jārūpējas par meža jaunaudžu aizsargāšanu, jo tās meža dzīvnieki pamatīgi nograuž.
Vanda Krastiņa, Ilūkstes novada Eglaines pagasta z/s Griezes īpašniece:
– Jāteic, ka aizsardzība pret meža zvēru postījumiem kārtējo reizi ir variants – slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās. Gan Valsts meža dienests, gan Zemkopības ministrija spēlē uz vieniem vārtiem. Gandrīz vienīgais padoms – taisiet aitu aplokiem žogus. Ja parēķina, cik izmaksā kārtīga aploka žoga garums vien, tā ir pamatīga summa. Bet visi taču zina, ka vilks paraksies zem katra žoga. Lai aizsargātos pret šiem plēsējiem, žoga pamati jau krietnā dziļumā jāiebetonē. Tie ierēdņi, kas iesaka turēt suņus, vienkārši nezina, ka suņi no vilkiem bēg. Ierēdņiem nav ne mazākās intereses zemniekam palīdzēt, rodas iespaids – ja jums ir sava saimniecība, dzīvojiet, kā gribat…
Ne jau tikai no vilkiem jābaidās aitu ganāmpulku īpašniekiem. Arī mežacūkas sagādā zaudējumus – uzrok jaunu zālāju ne sliktāk par arklu.
Problēma, kāpēc tik ļoti neilgā laika periodā palielinājušies meža dzīvnieku postījumi laukos, jau ir daudz nopietnāka un dziļāka, nekā ierēdņiem tīk pievērst tai uzmanību, – meži tiek nežēlīgi izcirsti, meža zvēriem zūd viņu ierastās dzīves vietas, tās tiek izpostītas un zvērs kļūst agresīvāks, nekā viņa sugai raksturīgi. Ārzemēs lauksaimniekiem postījumus kompensē, mums aizbildinās ar limitu palielināšanu, bet tā jau nav izeja. ASV aitu aplokiem ir žogi ar bloķētu elektrisko ganu, bet tās, protams, ir tik lielas izmaksas, kādas Latvijas aitkopis nevar atļauties. Neviļus jāatceras frāzes, ko – nezinu, kā joku vai nopietnību – dažkārt dzird no mūsu ierēdņiem: kad Eiropas Savienība sabruks, latviešu zemnieks būs konkurētspējīgs!
Publicēts žurnālā “Agro Tops”, 2013. gada jūnija numurā
Materiāls sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
