Agris Liepiņš: Vai nedrošība par vecumdienām liks lepnumā pukstēt mūsu sirdīm? 18
Ārstu streiks un atbalsts tam liecina par tautas politiskā brieduma pakāpi, par spēju apvienoties kāda mērķa labā.
Ģimenes ārsti ir uzsākuši beztermiņa streiku. Tas ir ļoti nopietns solis un nepārprotams signāls valdošajai koalīcijai, jo pirmo reizi kāda nozare pēc būtības ir izšķīrusies savas tiesības aizstāvēt, izmantojot likumā paredzēto streika procedūru.
Stāvokli vēl nopietnāku padara fakts, ka mediķu prasības atbalsta arī vairākums iedzīvotāju, kuriem it kā vajadzētu būt neapmierinātiem ar izveidojušos situāciju, jo streika rezultātā viņiem būs apgrūtināta piekļuve zālēm, slimības lapām un medicīniska rakstura konsultācijām. Tāpat par zemu nedrīkst novērtēt topošo mediķu – rezidentu – atteikšanos būt par streiklaužiem. Šī pārliecība liecina par zināmu tautas politiskā brieduma pakāpi, par spēju apvienoties kāda mērķa labā.
Diemžēl mērķis ir nostāšanās pret valdību, un tas uzskatāmi parāda, ka plaisa starp vienkāršajiem iedzīvotājiem un valdošo eliti kļuvusi gandrīz vai nepārvarama. Zudusi ticība politiķu solījumiem, uzticēšanās limits ir izsmelts. Gaisā virmo noskaņas, kuras izteiktas Eduarda Veidenbauma dzejā: “Zemē kungus, kas lepnībā sēž, šķērdībā putina miljonu sviedrus!”
Vai valdība to saprot? Rodas iespaids, ka ne visai. Pirms neilga laiciņa plaši apsprieda jautājumu, kā palielināt sociālās iemaksas valsts budžetā, jo, turpinoties šodienas situācijai, nākotnē nebūšot no kā maksāt pensijas.
Valdībā apdomājās un atrada vainīgos! Mūsu valstī esot iedzīvotāju grupas, kuras izvairoties maksāt sociālo nodokli. Par provi – mākslinieki un vispār radošo profesiju pārstāvji! Nav jau melots, honorāru izmaksājot, likums patiešām atļauj budžetā ieskaitīt vienīgi iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet sociālo nodokli mākslinieks par sevi maksā pats.
Tomēr jocīgi šo argumentu kā nopietnu finanšu plūsmas avotu dzirdēt no valdošās koalīcijas politiķa mutes. Neko dižu no radošo profesiju pārstāvjiem neiekasēsi – honorāri neregulāri un uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos māksliniekus, kuriem autoratlīdzības ir lielas. Valdības ieskatā Latvijas iedzīvotāju aizbraukšana no valsts un hronisks darbavietu trūkums lauku apvidos uzskatāmi par daudz maznozīmīgākiem iemesliem sociālo iemaksu izsīkšanai.
Tā pati paviršība un vīzdegunība valdošo politiķu izteikumos bija dzirdama par veselības nozari. Lai veselības aprūpē problēmu nebūtu, iedzīvotājiem jāpārskata savi ēšanas un dzīvošanas ieradumi! Nav jau melots – ēdam treknu, kustamies maz. Tomēr jocīgi dzirdēt šo argumentu kā veselības nozares lielāko augoni. It sevišķi, ja turpat līdzās Valsts kontrole publicē atziņu, ka valsts pārvaldē treknie gadi ir atgriezušies dāsnu prēmiju un apšaubāmu komandējumu veidolā.
Tuvojas Latvijas valsts simtgade. To sagaidīt gribētos pacilātā noskaņā un ar lepnumu sirdī par savu valsti.
Pašapziņu vairos gan varenie, nebijuši krāšņie Dziesmu svētki, gan pašu rokām darinātie tautastērpi. Vai mūsu garastāvokli pacels arī streiki, panīkusi medicīniskā aprūpe un skurstenī izkūpējušās iedzīvotāju sociālās iemaksas? Vai nedrošība par vecumdienām liks lepnumā pukstēt mūsu sirdīm?
Politikas vērotāji brīdina – Krievija izmantos katru gadījumu, lai stāstītu sliktu par Latviju, lai Latvijas iedzīvotājiem radītu priekšstatu, ka Latvija ir neizdevusies valsts. Tā pilnīga taisnība, kaimiņvalsts specdienesti to darīs. Bet ko esam paveikuši mēs, lai Krievijai šādu argumentu būtu aizvien mazāk? Lai nevarētu teikt – no Latvijas mediķi brauc prom, jo nevar uzturēt savas ģimenes, bet valstī palikušie uzsāk streiku? Ko teiksi, valdība?
