Agris Liepiņš: vai mēs būtu gatavi salt bunkurā valsts dēļ? 0
Autoostas tuneļa suvenīru bodē ieraudzīju ko dīvainu. Līdzās tradicionāli izkrāsotajām matrjoškām, blakus matrjoškām ar Jeļcina un Putina sejām gozējās matrjoška, kurai uzkrāsots latviešu tautas tērps. Redzētais lika aizdomāties par tautas garaspēju pretoties svešai mentalitātei, par savas unikālās identitātes saglabāšanu citu tautu vidū.
Tāpat aizdomājos – vai mēs, latvieši, šodien spētu stāties pretī svešai varai? Nevis klausot pavēlei, kas var arī nepienākt, bet vadoties pēc savas iekšējas pārliecības un sekojot sirds aicinājumam.
Atbilstoši nacionālas valsts idejai Latvijas brīvvalsts laikā liela uzmanība tika pievērsta nacionālajai kultūrai un latviskai audzināšanai. Toreiz valsts pasludinātā prioritāte bija audzināt jaunatni latviskā garā un veidot par savas valsts patriotiem. Pretēji šodienai Latvijas brīvvalstī neaprobežojās ar tukšiem saukļiem vien. Madarnieks pētīja un popularizēja latvju rakstus, pēc Anša Cīruļa metiem tapa gald-auti un aizkari latviskām mājām, prezidenta pils Sūtņu zālei izgatavoja mēbeles tautiskā stilā, jo uzskatīja, ka šai dižistabai jāliecina par latviešu tautas krāsu un formas izjūtu. Nacionālās audzināšanas darbs nesa bagātīgus augļus. Latvieši sāka sevi apzināties par latviešiem, un tautas gars veidojās stiprs savā atšķirīgajā mentalitātē. Tādu garu grūti pakļaut. Reiz sirms vīrs, izbijis mežabrālis, teica zīmīgus vārdus. Kāpēc mēs toreiz nepadevāmies, sagājām mežos un turpinājām pretoties? Tāpēc, ka pie jaunās varas mums viss bija svešs un nepieņemams. Sveša valoda, svešas, aziātiskas ieražas, sveša, nesaprotama un nepieņemama mentalitāte un sveša kultūra.
Padomju okupācijas gados latviešu tautai nācās izturēt neiedomājamu pārkrievošanas spiedienu no Maskavas puses. Arī šādos apstākļos vajadzēja pretoties.
Interesantu laikmeta liecību atradu Mudītes Šneideres grāmatā “Eduards Smiļģis. Trejgalv’s”. 1959. gadā Dailes teātrī iestudēja Raiņa “Spēlēju, dancoju”. Luga beidzas ar vārdiem: “Saulē celsim jauno Latvi!” Ģenerālmēģinājumā Smiļģis nodārdināja: “Sstopp! Tagad jūs teiks’t divreiz: “saulē”!” Alma Ābele iebilda: “Eduard, bet Rainim ir vienreiz “saulē””! Smiļģis: “Tagad būs divreeiz!”
Kāda šodien ir mūsu garaspēja pretoties svešai un uzspiestai mentalitātei? Vai mēs nepatikā noskurināmies, Centrāltirgus virzienā ejot cauri dzelzceļa tunelim, klausoties griezīgajā krievu mūzikā, dzirdot lupatbodīšu pārdevēju bļaustīšanos sulīgi necenzētā slāvu valodā un skatoties pārdošanai izkārtajās vējjakās ar uzrakstu “Russia”? Un vai, nespēdami to visu paciest, mēs šodien būtu ar mieru ieiet mežā, tur salt mitrā bunkurā un pretoties ar ieročiem rokās? Varbūt sen jau esam apraduši ar Viduskrievijas provinces pilsēteles vulgāri uzbāzīgo vidi un uztveram to kā sev raksturīgu?
Jānis Peters intervijā apgalvo, ka slāvu mentalitāte latviešiem tuvāka par citu tautu mentalitātēm. Paraugieties apkārt – krievu mūzika, krievu seriāli, no krieviem pārņemta uzvedība.
Man tomēr gribas ticēt sirmajam mežabrālim, kaut “Saskaņas centra” uzvara pašvaldību vēlēšanās liecina par labu Petera teiktajam. Un tomēr par spīti visam, lai skan divreiz: “Saulē, saulē celsim jauno Latvi!”
