Agris Liepiņš: Politiskie tekulīši maina piederību partijai biežāk nekā čigāns zirgus 4
Nolemts, ka no valsts budžeta jāatbalsta politiskās partijas. Valsts budžeta finansējums samazinās politisko partiju atkarību no ziedotājiem un ļaus tām darboties profesionālāk. Citiem vārdiem sakot – neizjūtot naudas badu, politiķi vairs nedancos pēc sponsoru stabules, bet lēmumus pieņems atbilstoši savai ideoloģiskajai pārliecībai.
Akadēmiski pareiza doma, un būtu bezgala jauki, ja arī praktiskajā dzīvē ko līdzīgu varētu novērot.
Nedaudz mulsina fakts, ka, vadoties pēc izstrādātā partiju finansēšanas modeļa, dāsnāko naudas kuli saņems Kremļa satelītpartija “Saskaņa”.
Apmēram miljonu eiro. Sekojot savai stratēģijai – jo sliktāk, jo labāk –, “Saskaņa” ar pilnu krūti varēs pieprasīt Saeimas atlaišanu un pie viena saviem vēlētājiem uzskatāmi nodemonstrēt, ka viņi nav atkarīgi no naudas devēja.
Mums nav izveidojusies politiķu paaudze, kura konsekventi aizstāvētu kādas politiskās partijas intereses. Nav situācijas, kad politiskā pārliecība būtu ieaudzināta jau ģimenē, sarunās pie televizora vai vakariņu galda. Nav dzirdēts, ka mazdēls teiktu – es nāku no tradicionālas liberālo politiķu ģimenes. Mans vectēvs bija liberālo politisko spēku aizstāvis, mans tēvs tāds bija, un arī es pārstāvu liberālus politiskus uzskatus. Mūsu ģimenē vienmēr ir balsojuši par liberālajiem politiķiem.
Tā vietā Saeimā ir vesels bars politisko tekulīšu, kuri maina piederību politiskajai partijai biežāk, nekā čigāns zirgus.
Pirms partiju finansēšanas jaunā modeļa izstrādāšanas vajadzēja papētīt, cik deputātu ir nomainījuši vismaz divas trīs partijas. Un tad uzdot vienkāršu jautājumu – kādus politiskus uzskatus viņi aizstāvēs, lai cik saņemtu? Mans priekšlikums būtu partiju finansēšanas modeli ieviest pakāpeniski.
Vispirms no valsts budžeta iedot naudu vienai, pie tam populistiskai un dumjai partijai. Tad pusgadu paraudzīties, cik deputātu pametīs savu partiju un pievienosies nāburgu partijai.
Uzskatāms piemērs ir politiķe, juriste, sporta funkcionāre Baiba Broka. Nesen vēl Nacionālās apvienības viena no atpazīstamākajām sejām, Nacionālās apvienības virzīta kandidāte Rīgas domes priekšsēdētāja amatam. Augstu vērtēta savā partijā, ja reiz politiķis Raivis Dzintars izteicās, ka Broka vienīgā spējot sastādīt konkurenci Nilam Ušakovam. Latvijas brīvostas pārvaldes valdes locekle, Latvijas Biatlona federācijas prezidente un tā tālāk. Labi situēta, moderna sieviete.
Savulaik Broka kā NA politiķe kopā ar citām latviskajām partijām parakstīja vienošanos, ka ne pie kādiem apstākļiem nesadarbosies ar “Saskaņu” un tās sabiedroto Rīgas domē “Gods kalpot Rīgai”. Lai vienošanos padarītu pompozāku, dažs politiķis to sauca pat par zvērestu. Šobrīd Baiba Broka ir piekritusi ieņemt atbildīgu amatu Rīgas mēra Burova koalīcijā, kurā noteicošo lomu saglabājusi “Saskaņa”.
Kā filmā “Pūt, vējiņi!” Baibiņa nostājās Daugavas malā un, asaras valdīdama, teica: “Še mans vaiņags, še es pati!”
Ceru, ka sevišķi grūti izšķirties par šo soli Baibai Brokai bija kā juristei. Kaut kāda nojausma par līgumu neievērošanu, zvēresta laušanu un šo darbību sekām taču ir? Dotajam solījumam bijusi tukša skaņa. Raugoties notiekošajā, rodas jautājums – vai, nabadzības dzīta, Brokas kundze skrēja pēc amata?
Nekāda reakcija, vismaz publiska, nav novērojama arī no Nacionālās apvienības politiķu puses. Laikam jau viena alga, kādu kaitējumu tas nodarīs partijas tēlam. Darbību Nacionālajā apvienībā Brokas kundze apturējusi kopš jūlija, līdz ar to galva par radušos situāciju nav jālauza. Un tomēr atklāts paliek jautājums – kāda ticība, ka, saņemot valsts finansējumu, politiķi lēmumus pieņems saskaņā ar savu politisko pārliecību? It sevišķi, ja tādas nav?
