Agris Liepiņš: Pie galda ar gaudotājiem 0
Pasaku meistaram Andersenam ir skaists stāsts. Kalponi aizsūta uz aku pēc ūdens. Mājās palikušie gaida un nevar sagaidīt, beidzot iet raudzīt, kur šī palikusi. Atrod meiču pie akas raudam.
– Ko raudi, vai kas atgadījies?
– Nekas nav noticis. Iedomājos ainu – noliecos pie akas, man paslīd kāja, es iekrītu ūdenī un noslīkstu. Tā nu mans vīrs paliek atraitņos, mani bērniņi kļūst par bāreņiem un cieš badu. Tāpēc sēžu uz akas malas un raudu aiz bēdām.
Pasaku atceros katru reizi, kad dzirdu runājam – te, Latvijā, nekas labs nav gaidāms, būs tikai sliktāk un sliktāk. Kaimiņiene jau aizbrauca ar visiem bērniem un cieši nosolījās vairs neatgriezties. Dažbrīd liekas, ka visas sarunas ar to vien sākas un beidzas. Čīkstēšana atgādina neeļļotu durvju griezīgo skaņu, kārtējai pagurušajai dvēselei aizcērtot aiz sevis durvis un dodoties pasaulē labākas dzīves meklējumos. Pie pilnām bļodām un visa gatava. Tagad moderni ir mētāties ar vārdiem: “Liekas, ka sliktāk vairs nevar būt, bet katra jauna diena apliecina, ka var gan!” Ja jautā, kas konkrēti viņam ir kļuvis sliktāk, atbildes vietā atskan muļķīga ķiķināšana. Kā lai neatceras dižo norvēģi Ibsenu? Valstij grūtos laikos dramaturgs reiz sarūgtinājumā teicis, ka viņš nezinot, vai Norvēģijā esot divi miljoni norvēģu vai divi miljoni suņu un kaķu.
Kāds vecs, daudz pieredzējis vīrs man reiz bilda – dzīvē vairies sēdēt pie viena galda ar gaudotājiem un čīkstētājiem. Ņaudētāji tevi sagrauzīs kā tārps sēni un drīz vien tu pats kļūsi viņiem līdzīgs. Apdomāju vecā vīra novērojumus un atzinu tos par pareiziem esam. Čīkstot mēs viens otru graužam, līdz mūsu ticība Latvijai ir izrobota kā caurs, sarūsējis siets.
Savukārt daudzas lietas sakārtojas, ja uz tām raugās labestīgi. Ar gaišām domām mēs viens otru uzlādējam. Tāpēc pēdējā laikā apzināti vairos no čīkstētājiem un daudz labprātāk uzturos tādu laužu pulciņā, kas uz dzīvi raugās priecīgām acīm. Kaut vai dienā nopērku Latvijas zemnieku saimniecībā audzētus griķus un vakarā pie televizora vēroju koru karus. Dažbrīd palasu Kārli Skalbi. Valsts pirmsākumos, kad Latvijā valdīja pēckara postaža un saimnieki no sava lauka novāca vairāk dzeloņdrāšu un nesprāgušu artilērijas lādiņu nekā kartupeļu, viņš rakstīja:
– Kas gan ir Latvija šinī brīdī? Tā ir tikai zvērests un solījums. Latviju izglābs tie, kas viņai solījušies.
Ļoti precīzi pateikts. Latviju izglābs tie, kas viņai solījušies. Kā pie altāra – priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs.
