Agris Liepiņš: Mēs vieglu roku pārdodam savu zemi citu valstu pilsoņiem 0
Latvijas zemi mūždien iekārojuši sveštautieši. Gan vācieši, gan krievi, tāpat poļi un zviedri. Daudzus gadsimtus pašiem latviešiem viņu zeme nepiederēja. Attiecības ar zemes īpašniekiem veidojās raibas. Bargi kungi kalpināja bez saulītes vakarā – tie nav tikai tautasdziesmas vārdi, tāpat kā novēlējums kalpinātājiem ēst melnas čūskas maltus miltus.
Lai kādas, labas vai sliktas, attiecības bija starp kungu un kalpu, latviešu tauta par savu zemi varēja vien sapņot vai skala gaismā pieminēt teikās un pasakās. Vien deviņpadsmitā gadsimta sākumā pēc dzimtbūšanas atcelšanas (Kurzemē 1818. gadā, bet Vidzemē 1819. gadā) latvieši sāka iepirkt zemi par dzimtu jeb privātīpašumā. Lai īstenotu gadu simtiem loloto sapni, spēkus un veselību nežēloja. Katrs cara rublis, katrs dālderis bija latviešu zemnieku darba sviedriem piemircis kā smaga māla pika.
Šodien mēs no savas zemes atsakāmies, vieglu roku pārdodam to citu valstu pilsoņiem. Agrāk zeme bija vienīgā barotāja, šodienas globalizācijas pasaulē, maldoties virtuālajā vidē, daudziem liekas, ka kartupelis garšīgāks, ja tas audzis poļos. Lai nu būtu, varbūt taisnība. Bet zemei ir vēl cita nozīme – tā ir mūsu valsts teritorija. Valsts teritoriju iedomājos kā stingri noaustu, biezu villaini, kura silda mūsu tautu. Vienīgi savā teritorijā, zem savas villaines mēs varam rast sirdsmieru un dzīvot saskaņā ar sevi. Izpārdodot zemi citu valstu pilsoņiem, Latvija sāk līdzināties izdilušam, caurumainam deķim. Ne tāds silda, nedz sargā no pasaules vējiem. Pie katra stiprāka rāviena lupatu deķis var izjukt pa vīlēm.
Mēs vairs nemākam būt pateicīgi. Latvijas zeme mūs ir barojusi gadu simteņiem, par to viņa pelnījusi bezgalīgu cieņu un pateicību. Citiem vārdiem sakot – svēts mantojums šī zeme mūsu tautai! Arī uzticamu suni, kurš gadiem sargājis māju, saimnieks nevedīs uz mežu un neatstās piesietu pie koka vien tādēļ, ka šodien mājas signalizāciju var kontrolēt ar tālvadības pulti.
