Agris Liepiņš: Lai visi, kam Latvija sirdī, atrod mieru pie necilās Lāčplēša dienas liesmiņas mūsu māju logos 0
Agris Liepiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad daudzi publiski svētku pasākumi atcelti. Tomēr nav pamata gausties – tā ir iespēja vienpadsmito novembri izjust daudz dvēseliskāku un sirsnīgāku. Satumstot Lāčplēša dienas vakaram, noliksim pie malas ikdienas darbus un katrs savas mājas logā iedegsim pa svecītei.
To karavīru dvēseles, kuri pirms simt gadiem drēgnajās novembra naktīs sala ierakumos un vējā sasprēgājušām lūpām klusā, bet nelokāmā pārliecībā skaitīja Raiņa dzejas rindas – “Daugavs abas malas mūžam nesadalās”, to neprāšu dvēseles atnāks sasildīties pie gaišajām liesmiņām. Tas būs brīdis, kad arī mēs pieklusīsim un iegrimsim pārdomās.
Šogad padevies garš un silts rudens. Krītošo lapu miklums iesūcies visā dzīvajā, pēc drēgnās nakts pāri pļavām un upēm plūst miglas vāli. Īstens veļu laiks.
Kā katru gadu, arī šoreiz nakts drēgnumā kopā ar miglas kamoliem pie mums atnāks pasērst karā kautās dvēselītes. Viņas klusi ieslīdēs pa atvērto logu, nemanāmi iekūņosies istabas ēnainajos stūros un mēmi noraudzīsies šodienā.
Tādā brīdī nevajag iedegt gaismu, bet mijkrēslī un siltumā aprunāties ar atnākušajiem veļiem. Bez salūta uzbāzīgi krāšņā spožuma un bez starpniekiem televizora ekrānā, ar gaišām domām par savu valsti un mīlošām sirdīm pret Latviju.
Tikpat mīlošām, kādas savulaik bija Brīvības cīņu karotājiem. Miglas vālā būs grūti nojaust, vai tas pazīstams, vai neiznāk rada.
Varbūt pilnīgi svešs, kritis tepat netālu un tāpēc tagad, veļu laikā, atnācis uz tuvākajām mājām, kuru logos iedegta svecīte. Pagājušajā rudenī pie manis viesojās pat veseli divi. Viens no viņiem teicās esot lielvārdietis, tomēr viņu nepazinu.
Nākamajā dienā aizgāju uz Lielvārdes luterāņu baznīcu un rūpīgi izpētīju plāksni ar to Lielvārdes novada vīru vārdiem, kuri krituši Brīvības cīņās. Baznīcas klusumā prātoju – kurš gan bija mans viesis? Un vēl nodomāju – visus padomju okupācijas gadus baznīca bija saglabājusi šo Latvijas pirmās brīvvalsts plāksni.
Otrs nakts viesis bija latviešu strēlnieks. Viņa izbalējušais šinelis piebiris ar dienvidu stepju smiltīm, mūsu latviskās saulītes vietā cepuri rotāja piecstaru zvaigzne. Streļķis krita tālajā Krimas pussalā, kaujās pie Perekopa šauruma nikni aizstāvot Ļeņina valdību pret ģenerāļa Vrangeļa baltgvardu armijām. Smiltīm skrapstot starp zobiem, puisis man kaut ko centās pateikt.
Vārdi plūda klusu kā smilgu čaboņa vējā, grūti bija ko nojaust. Tomēr galveno sapratu. Streļķis stāstīja par savām ilgām pēc Latvijas. Par latviešu strēlnieku sapni atgriezties brīvā Latvijā un mātei Latvijai nesto upuri. Par vēsturisko nolemtību.
Savilcis greizu smaidu, strēlnieka velis teica – padomju okupācijas gados ar trulu komunistu cirvi no mums tēsa nelokāmus cīnītājus par padomju varu. Īstenībā lielākajai daļai streļķu bija dziļi nospļauties par Ļeņinu un visu viņa lielinieku valdību.
Mēs gribējām mājās. Vien ķibele tāda – ja Krievijā kristu lielinieku valdība, neviens cits ar tikko nodibināto Latvijas valsti miera līgumu neslēgtu. Baltgvardi to nekad nedarītu, viņi atjaunotu Krievijas impēriju tās vecajā sastāvā.
Revolūcijas sākumā Ļeņina valdība apsolīja mazajām tautām pašnoteikšanos. Šim solījumam mēs pieķērāmies kā dadzis suņa vilnai. Lai kā Ļeņins to vēlāk nožēloja, lai kādus pigorus izstrādāja un mēģināja doto solījumu nepildīt, galu galā lielinieku Krievija bija spiesta parakstīt miera līgumu ar Latvijas Republiku. Un tāpēc latviešu strēlnieku kauli balē Krievijas plašumos.
Vējš iepūta ozola zaros, un visa debess piebira rudi dzeltenām ozollapām. Klusu kā sniega pārslas tās virpuļojot nosēdās uz zemes. Varbūt nemaz nebija rudens lapas, varbūt tās bija plašajā pasaulē izkaisītās latviešu karavīru dvēseles?
To karakalpu dvēselītes, kuras svešumā vienoja ticība brīvai Latvijai un kuri krita Krievijas plašumos nesaprasti un nonievāti? Varbūt viņu dvēseles kopā ar rudens vēju nestajām lapām atgriežas dzimtajā zemē? Lai jums silta dusēšana miglas ieskautajās Latvijas pļavās. Lai visi, kam Latvija sirdī, atrod mieru pie necilās Lāčplēša dienas liesmiņas mūsu māju logos.
