Agris Liepiņš: Leģions un tautas atmiņa manī 0
Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā, pēc slepkavošanām un deportācijām tautas sāpes bija tik lielas, ka vācu okupantus latvieši sveica kā atbrīvotājus. Veselais saprāts tika noslīcināts čekistu sarīkotajos asiņu plūdos. Izmisums par PSRS pastrādātajām zvērībām bija kā melns atvars, kurš rāva iekšā ar traģisku piesmietas tautas sāpi.
To lieliski izmantoja vācu propaganda, mobilizējot latviešu jaunekļus leģionā. Palūkojieties tā laika aģitācijas plakātos, tur dominē sauklis – “Leģionār, aizstāvi savu dzimteni pret boļševismu!” Latviešu jaunekļi patiesi ticēja, ka, cīnoties leģiona rindās, viņi aizkavēs boļševiku atgriešanos un izcīnīs brīvu Latviju. Šo ilūziju pastiprināja emocionāli iedarbīgi atribūti. Leģionāri nēsāja uz piedurknes uzšūtu vairodziņu Latvijas brīvvalsts karoga krāsās, pavēļu valoda leģionā bija latviešu, virsnieki bija latvieši un parādēs karavīri gāja ar Latvijas brīvvalsts karogu.
Šodien mēs redzam, ka tas bija maldu ceļš. Vācu virspavēlniecībai ne prātā nenāca atjaunot Latvijas valstiskumu. Pat kara beidzamajās dienās, kad Lielvācijas liktenis bija jau izšķirts, viņi nepieļāva domu par nacionālas armijas atdzimšanu. Vērmahta virspavēlniecība deva pavēli iznīcināt kureliešus – leģiona karaspēka vienību, kura, karam beidzoties, uzvilka Latvijas armijas formas tērpus un gribēja stāties pretī komunistiem kā Latvijas nacionālā armija.
Nepārmetīsim latviešu jaunekļiem politisku tuvredzību, diez vai mēs paši tālaika apstākļos būtu bijuši daudz viedāki. Leģionāru sirdīs dega ilgas pēc brīvas, neatkarīgas Latvijas, un ceļazvaigzne Volhovas purvos bija vēlme nepieļaut savas Tēvijas otrreizēju pazemošanu no komunistu puses. Par savām izmisīgi varonīgajām un maldu pilnajām cīņām leģionāri samaksājuši dubultā un trīskārt. Viņiem atmērītā daļa bija trimda svešatnē vai Staļina nāves nometnes un pazemojumi, atgriežoties padomju Latvijā.
Maksāja arī leģionāru bērni. Demokrātiskās valstīs indivīds pats atbild par savu rīcību, bet Staļina saulītē par indivīda rīcību kolektīvi atbildēja viņa sieva, bērni, vecāki un darbabiedri. Tā vieglāk valdīt, jo visi par visiem ziņoja, citādi paši tika sodīti. Vēl šodien daudziem, ai, cik daudziem gribētos par leģionāru cīņām kolektīvi sodīt visu latviešu tautu.
Tautas atmiņa nav zinātniska grāmata, drīzāk pārdzīvojumos mazgāta sirdsapziņa, kas zemapziņā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Caur skatieniem, caur līdzcilvēku attieksmi pret notikumiem, caur žestiem, saskaroties ar meliem un nepatiesību. Esmu dzimis pēc Otrā pasaules kara. Bērnībā manā ģimenē ne ar labu, ne sliktu vārdu netika pieminēti ulmaņlaiki. Vienīgi reizēs, kad pagalmā iebrauca smagā mašīna, vecmamma steidzās aizvilkt aizkarus. Nesapratu – kāpēc jāvelk aizkari, ja atveduši malku, bet žesti zemapziņai laikam ko vēstīja. Varētu likties, ka man nav nekādu atmiņu par Latvijas brīvvalsti. Bet manī tās ir! Kā tautas atmiņa, kura neļauj melot. Lai kādu žulti pār ulmaņlaikiem lēja padomju funkcionāri, lai kā saukāja Latvijas prezidentu par fašistiskā apvērsuma organizētāju un buržuāziskās kliķes vadītāju, mana vēsturiskā zemapziņa teica ko citu! Tāpat ir ar leģionāriem – lai ko par vecajiem karotājiem teiktu dažādas organizācijas, manī dusošā tautas atmiņa pret šiem vīriem jūt dziļu cieņu. Nolieksim galvas to cīnītāju priekšā, kuri gāja kaujā ar Latviju sirdī.
