Agris Liepiņš: Lai latvju saule skolās nenoriet! 0
Septembra rīti ir vēsi, dabā jaušams rudens. Rītausmā Daugavas krasti ir aukstas un mitras zāles ieskauti, bet pati likteņupe pārsegusies ar biezu un kūpošu miglas seģeni. Salti miglas vāli veļas un veļas, veļu noskaņā grūti ko saskatīt. Un tad cauri dūmakai sāk spīdēt saule. Tas ir mirklis, kuru agrajos rudens rītos gaidu visvairāk – spožas saules parādīšanos un rēgainās, vēsi nemīlīgās dūmakas izzušanu.
Tāpat kā rīta dzestrumā gaidu uzlecam sauli, jau divdesmit trīs gadus pirmajā skolas dienā ceru sagaidīt gaišu vēstījumu. Kā aizvien, arī šogad to nesastapu nedz televīzijas reportāžās, nedz drukātajā presē. Varbūt neuzmanīgi lasīju un skatījos, iespējams, ka žurnālisti nemācēja uzdot īstos jautājumus. Ticu – šī vēsts mīt katra patriotiski noskaņota skolotāja sirdī, vienalga, vai viņš māca bērnus nomaļā lauku skoliņā vai tālu izdaudzinātā un prestižā Rīgas mācību iestādē. Vēstījums ir šāds – skolotājiem jāaudzina tāda jaunatne, kas ievedīs Latviju nākotnē. Latviskā garā, patriotiski noskaņotu un uzticīgu savai tautai, savai tēvzemei Latvijai.
Šai domai vajadzētu būt katra pasniedzēja pirmajam bauslim, tam kalpot ir skolotāja misija. Vienīgi pēc tam labs fizikas skolotājs, teicams literatūras pasniedzējs vai erudīts moderno tehnoloģiju pārzinātājs.
Latviešu tautai ir jāsaņem laba izglītība, bez tās mēs nebūsim konkurētspējīgi. Tomēr jāatzīst – labi iemācīt latviešu gramatiku ir skolotāja profesionalitātes un prestiža jautājums, bet izaudzināt savas valsts patriotu – tā ir misija. Par to neviens nemaksā, šodienas kosmopolītisma laikmetā drīzāk jārēķinās ar neizpratni un noniecinājumu.
Izglītības likumā esot minēts, ka skolotāja uzdevums ir audzināt valstij lojālus pilsoņus. Bet tas jau likumā, ne sirdī. Likumu lāgā neviens neņem par pilnu. Atcerēsimies kaut vai Latvijas Republikas skolotāja Rafaļska šovinistiskos izlēcienus un Izglītības ministrijas bezzobaino atrunāšanos. Radās iespaids, ka ierēdņi, sev par lielu pārsteigumu, Izglītības likumu redz pirmo reizi. Tāpēc ļoti gribētos vārdus par patriotismu un latviskā gara uzturēšanu visās Latvijas skolās dzirdēt no izglītības ministra Vjačeslava Dombrovska mutes.
Arī mana paša pieredze nav diez ko iepriecinoša. Šobrīd klašu audzinātāji sāk pieteikties ekskursijās uz senlatviešu koka pili Lielvārdē. Apmeklēt vēlas gan latviešu, gan krievu skolas. Piezvanot reti kura mazākumtautību skolotāja uzskata par vajadzīgu lietot valsts valodu. Šoruden vienīgi Puškina liceja pasniedzēja sāka sarunu latviešu mēlē, pārējie saziņā pašsaprotami lieto krievu valodu. Es savukārt atbildu latviski. Tā nu mokāmies, kā nu varēdami. Un tomēr – reiz padomju laika propagandas migla izklīdīs un visu Latvijas Republikas skolu pasniedzēji saviem skolēniem, sākot jaunu mācību gadu, teiks: “Saules mūžu Latvijai!”
