Agris Liepiņš: Kur pazudusi Latvijas valsts dvēsele? 53
Zāļu vakaram satumstot, Tēvzemē iedegas ugunskuri. Jāņu naktī visa Latvijas zeme atgādina mirguļojošu senlatviešu sagšu, tumši zilu un rotātu ar spožiem vara gredzentiņiem. Teiksmainu un ļoti, ļoti latvisku. Aizlaikos latvieši ticēja, ka mūsu ķermenim piemīt trīs daļas – miesa, miesas astrālais dubultnieks velis un dvēsele. Man liekas, ka vasaras saulgriežos pie ugunskuriem pulcējas sildīties tieši latviešu dvēseles. Mēs taču katrs atceramies Jāņu nakts izjūtas – kājas samirkušas aukstajā un slapjajā zālē, bet sirdī glāstošs siltums. Upju krastos iedegtie sārti ir kā skrejceļu bākugunis, tās dvēselēm rāda ceļu mājup pie savas tautas, pie savas zemes saknēm. Tāpēc tik būtiski neļaut ugunīm apdzist un katru gadu tās iedegt no jauna. Ļaužu iezīmēts tautas atgriešanās ceļš, latviešu kopā saplūšanas ceļš savā vienīgajā tēvu zemē. Labākus apstākļus meklējot, svešumā aizklīdusī miesa cītīgi strādā kādā Eiropas ražotnē, bet latvieša dvēsele ilgojas atgriezties pie savas tautas. Ja sārti vairs nedegs, dvēseles neatradīs ceļu mājup. Arī Tēvzemē mītošo latviešu dvēseles, sadzīves sārņos apvārtītas un ķīviņu pelnos noputējušas melnas, pie Jāņu ugunskuriem smeļas latvisku gaišumu un siltumu.
Jau ilgāku laiku mani nepamet sajūta, ka šodienas Latvijas valstij ir zudusi dvēsele. Pareizāk būtu teikt, ka dvēsele iesprostota kādā tumšā un ledus aukstā kambarī, kam priekšā dzelzu durvis un lielas atslēgas. Uz tām rakstīts – peļņa, konkurētspējīgs atalgojums, vidējais Eiropas Savienības dzīves līmenis. Var jau būt, ka tā kāda nostalģija, paša nepiedzīvota un izfantazēta sajūta, bet pirmskara Latvijai bija dvēsele! Latviska un stipra tā piecdesmit gadu trimdā palīdzēja saglabāt latviskumu un izturēt komunistu demagoģiju pašu mājās. Toties pēc paša piedzīvotā varu teikt – atmodas laikā Latvijai bija dvēsele! Vienojoša, stipra un latviska. Kur, pa kuru laiku tā pazuda? Šodienas Latvijas dvēsele, sastingusi un ietīta zirnekļu tīklos, pārvērtusies bezdvēseliskā akmens čaulā. Augstprātīgā, vīzdegunīgā ierēdņu un politiķu maskā. Kaut citā sakarā un nedaudz citiem vārdiem, bet ļoti precīzi šo sajūtu formulēja nu jau bijusī VID ģenerāldirektore Pētersone. Viņa atzina, ka nav vairs spēka cīnīties ar valsts pārvaldē valdošo bezcerību.
Māte Latvija stāv Eiropas lielceļos tukšu, pārakmeņojušos un visos vējos grabošu dvēseli. Tajā vairs neskan latviskas stīgas, skaņas, ko saklausām, drīzāk ir gaudulīgas vēja stabules. Dodiet Eiropas naudu, dodiet naudu – u – ū – ū. Varbūt vairāk par visu Māte Latvija alkst nevis sasniegt Eiropas tautu vidējo labklājības līmeni, bet sasildīt savu dvēselīti pie Jāņu ugunskura? Kaut atnākušai bez Eiropas zelta kliņģeriem padusē, tomēr būt gaidītai un mīlētai ikkatrā mājā. Sēžot starp savas tautas dvēselēm vēsajā, rasas lāsēm pilnajā zālē, ugunskura siltumā atplaukt un uzziedēt latviskā krāšņumā un vienkāršumā? Sagaidīt valsts simtgadi ar tīru, Jāņu rīta rasā nomazgātu, skanīgu un latvisku dvēseli!
