Agris Auce: Kā Kariņš un post-kariņi Latvijai gatavo nākotnes atpalicību enerģijas trūkuma dēļ 95
Autors: Dr. Phys. Nucl. Agris Auce
Mūsu valdība esot sagatavojusi budžetu un to iesniegusi Saeimai. Mums visiem būtu svarīgi zināt un saprast ko mūsu valdība ir paredzējusi, lai nodrošinātu Latviju ilgtermiņā ar uzticamu, drošu, stabilu un ekonomiski pieejamu enerģiju, kas ir viens no ekonomikas un labklājības un dzīves līmeņa pamatiem – kodolenerģiju vai malku, jo modernajā pasaulē šie ir vienīgie divi nefosilie enerģijas veidi, kas ir stabili un paredzami.
Enerģijas nozare ekonomikai un valstij ir ļoti svarīga, tā ir ekonomikas pamats. 1950. gadā nodibinātā Eiropas Ogļu un Tērauda Kopiena, kas bija paredzēta, lai nodrošinātu brīvu ogļu un tērauda tirdzniecību ar laiku izauga par šodienas Eiropas Savienību. 1957 gadā nodibinātā Eiropas Atomenerģijas Kopiena (pazīstama arī kā EURATOM) arī ir būtiski veicinājusi Eiropas Savienības izveidošanos, lai gan EURATOM vēl aizvien ir no ES atsevišķa organizācija ar tādu pašu dalībvalstu sastāvu kā ES.
Ja vēlamies nodrošināt Latvijas attīstību un sapņot par nozīmīgu dzīves līmeņa pieaugumu, tad ir jāredz kā attīstīt mūsu enerģētiku, kas mūsdienu modernajos laikos nozīmē elektrības, apkures un industriālā siltuma ražošanu.
Enerģētikas nozīmi mēs redzam arī karā Ukrainā, kur tad, kad krievi saprata, ka karš ievirzās ilgtermiņā, tie pirmām kārtām uzbruka enerģētikas objektiem. Tāpēc jebkuriem plāniem par mūsu zemes attīstību ir jāsatur pamata elements – kur mēs dabūsim enerģiju. Ja nebūs pietiekami daudz enerģijas, vai arī tā būs pārāk dārga, tad mūs gaida diezgan droša atpalicība no citām zemēm un industrijas zaudēšana.
Var jau, protams, kā ierasts no dažādām tribīnēm gvelzt par augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu Latvijā un par tehnoloģiskajiem izrāvieniem, kas tikšot izstrādāti un attīstīti Latvijā, bet palūkojoties uz Latvijas zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem starptautiskā mērogā – publikācijām, patentiem, augstskolu reitingiem, universitāšu un zinātnes finansējumu, gerontoloģijas ieilgušo triumfu zinātnes pārvaldē, ir jāsaprot, ka apgalvojumi, ka Latvijas ilgtermiņa izaugsmi nodrošinās tehnoloģiski izrāvieni – šie apgalvojumi ir tas, kas tie ir – gvelšana.
Tā saucamās augstās tehnoloģijas prasa lielus ieguldījumus, bet lieli ieguldījumi parasti rodas tad, kad ieguldītājiem ir pārliecība par savu ieguldīto līdzekļu drošību un taisnīgu attieksmi pret ieguldītājiem. Latvijas kapitāla tirgus (birža) ir ar atrāvienu pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Bijušā Kariņa valdības finanšu ministra Reira (tagad Saeimas Budžeta un Finanšu komisijas pr-js) ar putām uz lūpam izlobētie mazākuma akcionārus diskriminējošie akciju atpirkuma likuma nosacījumi vēl vairāk palielina jau tā ES pēdējā vietā esošās Latvijas atpalicību investīciju piesaistē.
Baumo gan, ka Reirs to esot darījis nevis savu iegribu dēļ, bet gan kāda Andreja Leiboviča tieša vai netieša lūguma dēļ, lai uzlabotu izredzes paturēt ne visai likumīgi iegūto kontroli pār AS Olainfarm (tā paša Leiboviča par kuru daudzi domā, kā par noziedznieku, kurš cita starpā ir apkrāpis AS Olainfarm mazākuma akcionārus un piedalījies AS Olainfarm līdzekļu izkrāpšanā).
Šis ievads vajadzīgs, lai mēs saprastu, ka nekāda augsto tehnoloģiju zeme Latvija nebūs. Negaidīti spožs tehnoloģiskais izrāviens mūs Latvijā negaida. Vienradzi Latvijas biržā nesagaidīsim. Pat desmitdaļradzi droši vien nē.
Reālistiski domājošiem atliek cerēt uz mūsu esošajām industrijām un to attīstību, tā, lai nodrošinātu Latvijā darba vietas mūsu un nākamajai paaudzei. Mūsu ekonomikas pamats vēl ilgu laiku būs ražošana un relatīvi vienkārši pakalpojumi.
Industrijām ir vajadzīga enerģija. Latvijā valdošās aprindas par to skaļi nemīl runāt, bet pašlaik Eiropas Savienībā ir sākusies nākamā industriālā enerģijas revolūcija – pāreja uz elektrību – prom no oglēm un gāzes. Kādas tam būs sekas?
Pirmām kārtām vajadzēs vairāk elektrības – daudz vairāk. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju – droši vien 2-3 reižu vairāk nekā pašlaik mēs patērējam. Un tas notiks tuvāko 10-20 gadu laikā. Vai kaut ko tādu esat dzirdējuši no mūsu valdības? Droši vien nē.
Otrām kārtām vajadzēs siltumu – mājokļu un komerctelpu apsildei un industriālo siltumu ražošanai. Šobrīd siltumu Latvijā industrija iegūst no gāzes un malkas (šķeldas), bet telpu apsildei no gāzes un dažāda veida koksnes (šķeldas, granulām, malkas).
Ja tik tiešām kurss uz atteikšanos no gāzes Eiropas Savienībā ir reāls (un šķiet, ka tāds tas ir), tad tas nozīmēs būtisku izmaiņu enerģijas ražošanā – gan elektrības gan siltuma. Lai nodrošinātu energoapgādi būs nepieciešama vai nu atomenerģija, vai malka vai arī tā saucamais “faktors X”.
“Faktors X “ir kāda mistiska, pagaidām nezināma, substance (viela) vai tehnoloģija, kura ļaus uzkrāt ļoti lielu daudzumu enerģijas tad, kad būs pieejams Saules un vēja enerģijas pārpalikums. Pēc tam šo “faktoru X” varēs pārvērst elektrībā, siltumā vai izmantot transportā.
Populistiskā propaganda apgalvo, tas būšot ūdeņradis. Mēdijos un pat valdības dokumentos klejo dažādas vīzijas par ūdeņraža ražošanu un izmantošanu Latvijā, kas kopā ar vēja parkiem nodrošināšot Latvijas spēju pat eksportēt enerģiju. Šos uzskatos kopumā varētu raksturot kā “slapjos sapņus” par ūdeņradi, jo nekādas jau piesaistes pie realitātes pagaidām šai lielmēroga ūdeņraža ražošanai no vēja un Saules elektrības pārprodukcijas jau nav.
Varbūt ļoti tālā nākotnē tā būs realitāte, bet šobrīd Pasaulē ūdeņradi iegūst no dabas gāzes un procesā izdala atmosfērā CO2. Pat Ēģiptes Asuanas HES ir atteicies no savas lētās elektrības izmantošanas ūdeņraža iegūšanai. Ūdeņraža ieguves tehnoloģijas no elektrības par “saprātīgu cenu” šobrīd vēl nav zināmas. Pat pie elektrības cenām, kas tuvas nullei, “elektroūdeņradis” ir krietni dārgs.
Un tagad nāk svarīgākais, ko šķiet mūsu enerģētikas “slapjo sapņu” valdība ir palaidusi garām.
Lielākā daļa apkārtējo valstu Ziemeļeiropā un Austrumeiropā (un Rietumeiropā) labi apzinās, nav nekādu garantiju, ka vējš, Saule un malka dos stabilu elektrību par pieņemamu cenu. Praktiski visas šīs valstis jau ir sākušas spert izlēmīgus soļus, lai nodrošinātu saviem iedzīvotājiem stabilu un uzticamu atomenerģiju nākamajos 100 gados. (100 gadus tāpēc, ka apmēram tik ilgi paredzams, ka darbosies jaunās paaudzes AES).
Polija ir izsludinājusi 2 lielo AES būvi (katrs šāds AES plānots ar jaudu, kas vairākkārtīgi pārsniedz Latvijas patēriņu) un vairāk kā 50 mazos AES – mazos modulāros reaktorus (SMR) – ar jaudu apmēram kā Rīgas TEC.
Igaunija ir izsludinājusi, ka plāno būvēt savu pirmo 300 MWe atomelektrostaciju (AES) un sāk veikt praktiskus soļus lai to īstenotu līdz 2031 gadam. Nesen jau parādījušies paziņojumi, ka Igaunijā varētu būt vairāk nekā 1 AES.
Somija aktīvi sākuši strādā pie jaunu AES izveidošanas, tai skaitā arī izstrādājot centrālapkures AES, jo Somi saprot, ka būs vajadzīgi ne tikai elektrība, bet arī siltums. Nesen ekspluatācijā nodotais Olkiluoto AES trešais kodolreaktors ir AES būves procesa izcila neveiksme, bet Somu izglītība, prasmes un neatlaidība ir nodrošinājuši to, ka zaudējumus (projekta sadārdzinājumu) pārsvarā sedz AES piegādātāji, bet ne AES pasūtītāji. Tagad ar šo jauno kodolreaktoru Somija ir gandrīz enerģētiski neatkarīga savā elektrības ražošanā.
Zviedrija ir atcēlusi vairāk nekā 30 gadus ilgušo atomenerģijas likvidēšanas kursu, kurš bija pieņemts 1980. gada 23. marta referenduma rezultātā. Šobrīd Zviedrijā sāk aktīvi plānot jaunus SMR būvi. Zviedrijā kura jau tā ir viena no Pasaules lielākajām elektroenerģijas patērētājām uz vienu iedzīvotāju tiek plānots, ka tuvāko 20 gadu laikā elektroenerģijas patēriņš būtiski pieaugs – pusotru vai 2 reizes.
Vai esam kaut ko tādu par elektrības patēriņu nākotnē dzirdējuši no mūsu valdošajām aprindām?
Norvēģija, kurai pēc populāriem uzskatiem it kā elektrības un enerģijas pietiekot, ir sākusi plānot vairāku jaunu SMR izveidošanu un Norvēģijā ir nodibināta komerciāla kompānija Norsk Kjernekraft AS, kuras mērķis ir jaunu AES būve.
Dānijā kurā līdz šim nebija nevienas AES, arī ir izsludināti plāni par jaunu SMR būves izvērtēšanu. Dānijā ir pirms vairākiem gadiem dibinātas komerciālas kompānijas, kas izstrādā un attīsta sava dizaina modernas SMR tipa atomelektrostacijas. Šobrīd Dānija oficiāli atzīst, ka atomenerģija varētu būt enerģijas apgādes risinājums Dānijā. Dānijā daudzus gadus ir pastāvējis un vēl joprojām aktīvi darbojas Dānijas kodolpētījumu centrs, tāpēc par to kur ņemt prasmes, zināšanas un kompetenci Dāņiem savām nākotnes AES viņiem nebūs tik daudz jāuztraucas kā mūsu valstij.
Vēl nav īsti oficiāli izziņoti Lietuvas SMR būves plāni, bet zinot Lietuvas tehnoloģiskās un zināšanu kapacitātes atomenerģijas jomā un jau sagatavoto likumdošanu atomenerģijas jomā varam būt droši, ka pēc lēmuma pieņemšanas par SMR būvi lietuvieši uz priekšu virzīsies ļoti strauji salīdzinot ar Latviju. Droši vien arī straujāk nekā Igauņi, lai gan arī Igauņiem ir tehnoloģiskās zināšanas un pieredze, kas nākusi no Somijas un Zviedrijas atomindustrijā strādājošiem igauņiem, kuri tagad varēs repatriēties.
Bez tam katrā no uzskaitītajām valstīm ir daudzu gadu garumā attīstītas un saglabātas zināšanas, pieredze un prasmes kodoltehnoloģijās. Arī Igaunijā.
Arī esošās kodoleneŗgijas valstis Austrumiropā – Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija, Slovēnija, Bulgārija visas ir izsludinājušas jaunu AES būvi.
Vienīgā valsts Austrumeiropā, un visā Ziemeļeiropā, kurai nav ne pieredzes, ne prasmju, ne pienācīgu zināšanu kodoltehnoloģijās un ar kodolenerģiju saistītos jautājumos ir Latvija. Vienīgā.
Mūsu valdība (vairākas Kariņa valdības, ja gribam būt precīzāki) daudzus gadus ir metaforiski izsakoties blenzusi uz savu nabu, gaidot, kad tā sāks izstarot zilu gaismu un nākotnē briestošās enerģijas problēmas atrisināsies pašas un kompetence un zināšanas pašas uzradīsies kādas augstākas providences atsūtītas vai arī cita veida “slapjo sapņu” tipa vīzijās iztēlojas, ka varēs vajadzīgo kompetenci un zināšanās ātri nopirkt kaut kur ārzemēs tad, kad tas būs vajadzīgs.
Zinot šo mūsu zemē redzamo zināšanu un prasmju iztrūkumu vai pilnīgo neesamību atomenerģijas jautājumos, nav jau arī jābrīnās, ka Latvija ir vienīgā valsts Ziemeļeiropā un Austrumeiropā, kurai vēl nav nekādu kodolenerģijas plānu. Vienīgā!!!
Ja kodolenerģijai tik tiešām būs kāda nozīme tuvākajā nākotnē elektrības un siltuma ražošanā, tad Latvija būs ļoti nepatīkamā situācijā – visiem visapkārt būs elektrība un siltums, bet mums Latvijā būs jāsildās ar malku un jāsamierinās ar nestabilu un nepietiekamu elektrību par dārgāku cenu nekā visās apkārtējās zemēs. Un tā daudzus gadus, jo atomelektrostaciju varbūt var uzcelt 3 – 4 gados no brīža, kad iedur zemē pirmo lāpstu, bet lai līdz tam tiktu un lai valsti sagatavotu pirmās atomelektrostacijas drošai uzbūvēšanai ir vajadzīgi vismaz 10 gadi vai vēl vairāk, ja nekas nav ticis darīts.
Vēstījums Latvijas industrijai ir vienkāršs – rūpīgi vērojiet kādi ilgtermiņa lēmumi tiks pieņemti enerģijas jomā. Vērojiet kā notiks virzīšanās uz AES – kompetences sagatavošana pirmām kārtām un arī likumdošanas soļi. Ja izskatās, ka Latvija atpaliek no citām valstīm par 5 vai vairāk gadiem – apsveriet vai varat darbināt savas rūpnīcas un ražotnes ar malku un dārgu, nestabilu elektrību – ja nē, tad saprātīgi ir pieņemt lēmumu par investīcijām jaunās modernās ražotnēs tādās valstīs un vietās, kuras nodrošinās pieeju pie elektrības un siltuma ražošanas vajadzībām.
Bezdarbībai un zināšanu un kompetenču trūkumam kodolenerģijas jomā ļoti iespējams, būs Latvijas dzīves līmenim ne visai labvēlīgas sekas jau visai drīzā nākotnē – tad, kad mūsu kaimiņvalstīs sāks parādīties pirmās jaunās atomelektrostacijas.
Vai 2024 gada budžeta projektā mēs atradīsim kaut ko, kas mazinās Latvijas nākotnes enerģētiskās atpalicības pieaugšanas tempus? Redzēsim ko mūsu valdība un Saeimas budžeta un finanšu komiteja būs mums sarūpējusi nākamajam gadam.
