“Agri vai vēlu patiesība nāks gaismā”. Saruna ar Krievijas latviešu kongresa priekšsēdi Laumu Vlasovu 0
“Pieļauju, ka latviešu sabiedrība, kas dzīvo Krievijā, ir gan sašķēlusies. Jo daļai cilvēku ir saites Latvijā, līdz ar to viņi nonāk pie patiesas informācijas. Bet citiem nav, un viņi turpina dzīvot – un ticēt! – tajā vidē, kur dzīvo, jo citas jau nav,” tā intervijā laikrakstu “Laiks” un “Brīvā Latvija” galvenajai redaktorei Ligitai Kovtunai saka Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle un Krievijas latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, runājot par Krievijas latviešu pašreizējo noskaņojumu, kad Krievija ved karu Ukrainā.
Cik mūsu tautiešu mīt Krievijā, un vai nav apsīkusi rosība latviskajās aktivitātēs?
L. Vlasova: Pēc pēdējiem visai provizoriskiem datiem, Krievijā varētu būt ap 5000 latviešu. Acīmredzot par pamatu ņemti tautas skaitīšanas rezultāti Krievijā, ievērojot, ka anketās tautība nebija jāuzrāda. Par šo skaitli neesmu pilnīgi pārliecināta. Taču, runājot par Krievijas latviešu organizēto sabiedrību, ļoti optimistiski lēšot, varu teikt – ap tūkstoti.
Tie ir cilvēki, kas reāli darbojas, nevis tikai skaitās. Viņi piedalās ne tikai 18. novembra svinībās, Līgo vai Ziemsvētkos. Lielajās biedrībās, kā Maskavā un Pēterburgā, valstsvētku svinībās parasti ierodas ap 50 cilvēku.
Bet, ja runājam par ikdienas darbu, rosīgākie ir kori, folkloras un deju kopas. Tie arī ir galvenie latviskuma uzturētāji. Pandēmijas laiks ierobežoja arī viņus, lai gan “Zoom” formātā rosība turpinājās – tika ierakstītas gadskārtu svinēšanas, koru un deju kopu mēģinājumi.
Domāju, ka pēdējā laika notikumi būs ieviesuši ļoti lielas maiņas, bet ‒ izrādās ne, joprojām notiek kāda kustība latviskuma kopšanas virzienā. Īpaši apstājies nav nekas, izņemot – ir apsīkusi komunikācija ar Latviju, kas šābrīža Krievijas politiskajā situācijā ir saprotami: sarunāties ar NATO valsts Latvijas cilvēkiem Krievijā ir bīstami. Tieši tā!
Un es to respektēju, daudz neuzbāžoties ar saviem zvaniem. Ja Krievijas tautieši arī man nezvana vai zvana ļoti reti, tātad viņiem ir savi iemesli. Es arī saprotu, ka nevaru gluži cilvēciski pajautāt, kas par lietu, īstenībā – nedrīkstu. Jo nevaru uzņemties atbildību par to, kas ar viņiem notiks pēc mūsu sarunas.
Pirms kāda laika sazinājos ar divu lielāko Krievijas latviešu kongresa organizāciju pārstāvjiem, lai pavaicātu, kā Augšbebros klājas ar Latvijas Kultūras ministrijas piešķirtās naudas apgūšanu (bija sapirktas kokles, aušanas piederumi, datori – vēlējos zināt, vai sūtījums saņemts) un vai Krasnojarskas deju kopai sagādātie jaunie tērpi, ko ar vēstniecības busiņu izdevās nogādāt Maskavā, nonākuši galā. Jo citkārt saņemtās atbildes “Paldies!” vai kāda foto nebija.
Uzrakstīju vēstuli, uz kuru atsaucās Olga no Augšbebriem ar atbildi, ka viss saņemts. Mēģināju uzzināt par Krasnojarskas sūtījumu. (Parasti ar šiem jautājumiem nodarbojās diplomāts Latvijas vēstniecībā Maskavā, kas nu ir izraidīts no valsts.) Raudzīju, cik iespējams, uzmanīgi pajautāt: “Nu, un kā ir?!” Atbildē saņēmu: “Kā – kas ir?! Nekas nav! Meklējam telpas, kur sarīkot latviešu kultūras dienas Krasnojarskā, kā ik gadu. Šogad tās būs veltītas Lieldienu tradīcijām.” Jautāju: “Un jums būs svētki?” “Kāpēc ne?” saņēmu atbildi. Vienvārdsakot, mana sarunbiedre nesaprata, kas tāds noticis…
Vai patiesi?
Jā, patiesi! Viņi tiešām nezina reālo situāciju – lai cik tas mums neticami izklausītos. Nezina! Jo dzīvo pilnīgā informācijas izolācijā, ir noslēgti visi masu saziņas līdzekļi, izņemot Kremļa propagandas. Interneta, starp citu, daudziem līdz šim nemaz nav bijis. Kā stāsta manas meitas, kas dzīvo Krievijā, TV rāda tās pašas bildes, ko redzam mēs, tikai ar citu saturu, proti, cilvēki nogalināti un mājas sagrautas pašu ukraiņu rokām! Un pat lielajās pilsētās cilvēki tam tic.
Krasnojarska savulaik bija intelektuāļu un zinātnieku centrs!
Viņi vienkārši nezina! Un kā gan lai viņi uzzinātu?! Es taču nevaru viņiem zvanīt un sniegt politinformāciju pa telefonu – viņu drošības dēļ. Es nedrīkstu ar savu zvanu sagādāt viņiem nepatikšanas. Turklāt Krievijas iekšienē dzīve rit savu gaitu, ir slēgti vien pasaules zīmolu veikali. Ja vien cilvēku nav skāris bezdarbs, viņš īstenībā dzīvo, kā dzīvojis līdz šim.
Krievija ir pārāk liela, lai tos nelielos protestētāju pulciņus saklausītu un ņemtu par pilnu. Turklāt likums nosaka, ka par jebkuru “propagandu”, pat vārda “karš” lietošanu var dabūt 3–15 gadus cietumā. Oficiālie Krievijas dati “liecina”, ka 83% Krievijas iedzīvotāju aizstāv Putinu. Ko tu darītu, šādos apstākļos dzīvojot, ja tev pajautātu – vai tu esi par Putinu?
Glābtu dzīvību, ne tikai savējo, bet – galvenais – savu bērnu un mazbērnu.
Nu, lūk! Tas ir tik saprotami – neviens cilvēks, kas nav gluži pašnāvnieks, nevar uzdrīkstēties teikt kaut ko pret pastāvošo varu, kuras rokās ir neiedomājams represīvo ieroču arsenāls.
Vai latviešu sabiedrība, kas vēsturiski pieredzējusi laikus, kad jārunā zemtekstos un “jākūp zemdegās”, nav sašķēlusies, dzīvojot Krievijā?
Pieļauju, ka ir gan, jo daļai cilvēku ir saites Latvijā, līdz ar to viņi nonāk pie patiesas informācijas. Bet citiem nav, un viņi turpina dzīvot – un ticēt! – tajā vidē, kur dzīvo, jo citas jau nav.
Kā tu komentēsi kara sākumā bieži dzirdēto aicinājumu zvanīt cilvēkiem Krievijā un stāstīt patiesību?
Es negribu sagādāt nepatikšanas nevienam cilvēkam Krievijā, kura mājās var ierasties “dienesti” un pratināt, kas un kāpēc tev zvanīja no NATO valsts! Un aizsūtīt tālāk no dzimtās vietas, kā tas notika 1941. un 1949. gadā. Krievija tiešām ir ļoti liela… Tas mans komentārs.
Un vēl – man no tiesas žēl cilvēku, tostarp manu daudzo draugu un paziņu Krievijā, jo daudzi no viņiem nemaz nejūtas kā cietēji. Man ir žēl viņu par to brīdi, kad nāks attapšanās, jo agri vai vēlu patiesība nāks gaismā. Attapšanās būs briesmīga, ar to nebūs iespējams normāli sadzīvot. Krievi taču visu laiku ir kaut kam ticējuši, svēti ticējuši. Pēdējā laikā – tam, ka Putina vadībā valsts tiek pasargāta no fašisma! Tikai nesen šie cilvēki bija sākuši pieņemt un izprast Eiropas, pasaules vērtības, sajutuši sevi kā pasaules cilvēkus. Un nu būs “atsisti atpakaļ”, turklāt smagais nepatikas lāsts pār krieviem, pie kā viņi taču nav vainīgi, jo vainīga ir sistēma, kas viņus pataisījusi par “vaņkām-staņkām” (lellēm uz apaļa dibena, kas kustas kā liek. – L. K.).
Jo intelektuālāks cilvēks, jo trakākas būs morālās paģiras, attopot, ka viņš noticējis mežonīgiem meliem. Krievija allaž ir pozicionējusi sevi kā tautu draudzības valsti, un Sibīrijā to ļoti labi var redzēt un just – jo tīru krievu taču tur ir maz. Neviens nekad nav iedomājies dalīt cilvēkus pēc izcelsmes. Un nu krievu cilvēks sapratīs, ka viņējie ir kāvuši citus tādus pašus! Ārprāts! Galvenais, ka nav jau proponēts mērķis – ko Krievija grib? Lai tai pievieno Ukrainu? Un ko pēc tam? Un kāpēc tad tiek no zemes noslaucītas Ukrainas pilsētas? Man Krievijas cilvēku ir patiesi no sirds žēl, jo atmošanās būs smaga.
Vai tu baidies no tā, kas var notikt Rīgā 9. maijā?
Baidīties nav īstais vārds, nē, jo krievvalodīgie cilvēki, kas ilgi dzīvo Latvijā, nav atpalikuši no normālas domāšanas. Runājot tieši par 9. maiju, starp krievu ģimenēm, visticamāk, nav nevienas, kurā nebūtu gājis bojā kāds tuvinieks Otrā pasaules kara laikā. Šī diena kā varoņu piemiņas diena viņiem apziņā ir gluži kā ar mātes pienu iezīsta, tā viņiem ir svinama diena.
Bet ne taču Latvijā – mums ir sava valsts ar saviem likumiem, un te nav nekāda iemesla svinēt Krievijas uzvaru karā. Piebildīšu, pēc viņu ideoloģijas, Lielajā Tēvijas karā. Padomju laika ideoloģijā bija tā samaisīti jēdzieni, ka nevarēja saprast, vai Lielais Tēvijas karš un Otrais pasaules karš ir viens un tas pats vai tie ir divi dažādi kari.
Atgriežoties pie tava jautājuma – šaubos, vai notiks kādi vērā ņemami masveida pasākumi.
Es, Rīgā saskaroties ar Latvijas krieviem, dzirdu burkšķēšanu par daudzajiem Ukrainas karogiem pilsētā, citādi nekādu krasu attieksmes izpaudumu neesmu manījusi. Kā pie tevis Jūrmalā?
Vietējie krievi, kurus satieku, pastaigājoties kāpās ar savu sunīti, uzkrītoši aktīvi sākuši ar mani sarunāties latviski… Nebūt nedomāju, ka tā nu ir “baltā karoga” izkāršana, nē, drīzāk – realitātes saprašana. Vai pat vēl vairāk – “es te dzīvoju, dzīvošu un esmu piederīgs Latvijai, un runāju latviski”. Jūrmalā pie krievu mājām 25. martā bija izkārti Latvijas karogi ar sēru lentēm – kā to paredz Latvijas likumi. Domāju, ka viņi savu izvēli ir izdarījuši.
Atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma – diemžēl Krievijas latviešu bērni šovasar nevarēs atbraukt uz brīnišķīgajām “3×3” nometnēm. Jācer, ka uz lielajiem Dziesmu svētkiem 2023. gadā atkal būs iespēja braukt šurp, uz Latviju.
Krievijas latviešu kopas pilnā sparā mēģina, pošas, gatavojas – gan folkloras ansamblis Omskā, gan Maskavas latviešu koris “Tālava”, gan koris “Pētergailis” Pēterburgā. Žēl, ka latviskās rosības izdzisušas Baškīrijā. Ceru, ka latviskās identitātes kopšanas jēga nezudīs. Esmu patīkami pārsteigta, ka iespēju robežās tomēr tiek turpinātas latviešu kordziedāšanas, deju un folkloras tradīcijas, un ceru, ka pēc šī murgainā laika atkal varēsim sazināties un turpināt ar pilnu sparu.
