Atis Klimovičs: Agresors nesaņem sodu 8
Kādā no beidzamajām diennaktīm krievu agresoru veiktās septiņpadsmit apšaudes Donbasā ir atklāts spļāviens civilizētās pasaules samiernieciskumam un nespējai izstrādāt reālu plānu aizvien agresīvākā Krievijas valdnieka iegrožošanai.
Krituši kārtējie trīs ukraiņu karavīri, bet desmit guvuši smagus ievainojumus. Turklāt tas vairs nav nekas ārkārtējs, jo visā šā gada laikā kaujas darbības intensitāte ir pieaugusi.
Atkal jau steigā strādā armijas mediķi un helikopteri uz Kijevas centrālo kara hospitāli nogādā kārtējos “bortus” – tā tiek sauktas jaunas ievainoto grupas. Tas nekādā ziņā nav labs fons, uz kura ārvalstu vadītājiem apsvērt savu vizīti Maskavā 9. maijā, par ko, piemēram, jau pasteidzies paziņot Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Iespējams, problēmas orientēties Ukrainas teritorijā notiekošajā agresijā saistītas ar to, ka joprojām nav līdz galam novērtēts fakts, ka vienā teritoriāli lielā Eiropas valstī notiek īsts karš. Nav liecību tam, ka valdītu izpratne par to, ka svešas armijas ienākšana citā valstī būtu uzskatāma par kaut ko ārkārtēju – par ugunsgrēku, kas steidzami jādzēš lieliem spēkiem.
Te vērts atgriezties senākā pagātnē 2008. gada vasarā, kad Eiropas Savienība ārkārtīgi bikli vadīja miera atjaunošanas procesu Gruzijā, kur bija ielauzusies Krievijas armija. Šāds vērtējums nav pārspīlēts, jo labi zināms, ka vēlāk ES ziņojumā gan Maskava, gan Tbilisi tika atzītas par atbildīgām šā kara izraisīšanā. Bez jebkādas ievērības pilnībā tika atstāts fakts, ka kara darbība sākās līdz ar prāva krievu militārā kontingenta ierašanos Gruzijas teritorijā.
Tagad labi redzams, ka tolaik dramatiskajās 2008. gada augusta dienās netika pievērsta atbilstoša uzmanība krievu karavīru klātbūtnei šajā Dienvidkaukāza valstī. Arī tagad – ir labi zināms, ka okupētajā Donbasa teritorijā pāri robežai Krievija ievedusi Ukrainā vairāk tanku nekā Francijai un Anglijai kopā, taču tam nav nekādas nozīmes. To zina visu valstu vadības, taču par to skaļi nerunā, un agresors redz, ka viņš nesaņem gandrīz nekādu reālu sodu.
Šī nesodāmības sajūta dod vaļu jauniem izlēcieniem. Turklāt noziedzīgais režīms vairs nav spējīgs apstāties, tā vadonis zina, ko pastrādājis, ka tāpēc varētu būt pelnījis vietu uz starptautiskās tiesas apsūdzēto sola. Atceroties dažādus asinsdarbus, jāatgriežas Čečenijas karu laikā.
1995. gadā vēl pirms Putina nākšanas pie varas šo rindu autors Samaški ciemā savām acīm redzēja nogalinātus čečenu karotājus, kam bija izdurtas acis. Tagad zināms, ka briesmīgu noziegumu bijis ārkārtīgi daudz un par vairākumu no tiem nav saņemts sods. Tāpat redzams, ka šī nesodāmības apziņa ļauj trenēt “nazi” joprojām – par to stāstījuši ukraiņi un šādas liecības saņemtas arī no Tuvo Austrumu karstajiem punktiem.
Pazīstams latviešu vēsturnieks norādījis, ka visiem Krievijas pētniekiem viņu darbs esot kā medusmaize, tik bagāta ar notikumiem ir šī valsts.
Jāpiebilst, ka šī nodarbe vienlaikus ir arī ārkārtīgi nomācoša, jo liek skaidri noprast, ka Kremlis aizvien noteiktāk stūrē totalitārisma un fašisma virzienā. Nav iespējams vienaldzīgi lasīt par jauniešiem, kas Krievijas provincē absurdi un nepatiesi tiek apsūdzēti pretvalstiskā darbībā un notiesāti uz ilgiem gadiem cietumā. To der zināt ne tikai akadēmiski izglītotiem speciālistiem.
