Agresora pēršana: sankcijas kož, Kremlī izliekas, ka nesāp 18
Andis Kudors, Džordža Vašingtona universitātes viespētnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas politiķi jau labu laiku sacenšas, kurš spilgtāk un nicinošāk izteiksies par Rietumu ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju.
To var salīdzināt ar ļaundara pēršanu, kurš kliedz, ka nemaz nesāp…
Caurskatāmība par to, kā sankcijas ietekmē Krievijas ekonomiku, ir ierobežota, tomēr ir skaidrs, ka to sekas arvien pieaug un lielākie notikumi šajā ziņā vēl ir tikai priekšā.
Putina matemātika
Putins rīkojās racionāli tajā “agresora racionalitātes” nozīmē, kas balstījās pārliecībā, ka karš Ukrainā būs tikai “varas nomaiņas operācija” un aizņems laiku no trim dienām līdz divām nedēļām. Tas izskaidro arī nepietiekama militārā kontingenta izvietošanu pie Ukrainas robežām. Krievijas spēki devās Kijivas virzienā nevis kā militārā uzbrukumā, bet kā uzvarētāju pastaigā pa šoseju.
Šī nepareizā kalkulācija maksāja daudz krievu dzīvību, bet kurš tad Krievijā skaita?! Armija un Federālais drošības dienests (FSB) neattaisnoja vadoņa uzliktās augstās cerības. Bajāri atkal bija slikti, jo daži FSB sazagās, daži samelojās, savukārt ukraiņi izrādījās pietiekami spēcīgi un izlēmīgi, lai spētu sargāt savu valsti, neskatoties uz pretinieka skaitlisko pārākumu.
Pirmajā (ar TV starpniecību) publiski rādītajā tikšanās reizē Putins un Šoigu izskatījās kā divas nelaimes čupiņas, jo trīs dienu vietā “operācija” pārvērtās par masīvu konvencionālu karu ar lieliem zaudējumiem abām pusēm.
Putina aprēķins bija vienkāršs: līdzīgi kā PSRS 1940. gadā okupēja Baltijas valstis, Krievija 2008. gadā daļu Gruzijas, 2014. gadā Krimu, arī varas nomaiņai Kijivā bija jānorit gludi.
Tomēr melu režīms izrādījās satrunējis no iekšienes un nespēja adekvāti novērtēt ne savus, ne ukraiņu spēkus.
Putins visdrīzāk paredzēja, ka nekāda dabasgāzes un naftas embargo nebūs, jo, pēc viņa plāniem, Zelenskim jau bija jābūt kaut kur Varšavā un jāsūta rezolūcijas Krievijai un lūgumi Briselei, kamēr izlēmīgie maskavieši pārkārtotu Ukrainu par guberņu. Notika citādi, jo cilvēks lemj, bet Dievs izlemj.
Pakāpeniski, bet pamatīgi
Putina “operācija” iebuksēja, un Eiropa vienojās par kopīgu ekonomisku un politisku atbildi agresoram. Tomēr notiekošā melnbalts vērtējums neparādītu reālo ainu. Eiropa ir daudz vairāk atkarīga no Krievijas energoresursu piegādēm nekā pārējās Rietumu sabiedrotās valstis, kas ir aizliegušas vai pakāpeniski pārtrauc Kremļa naftas iegādi.
Viens no sankciju mērķiem ir ietekmēt Krievijas spēju karot, bet, kamēr tika spriests par vispārēju ES aizliegumu iegādāties no Krievijas naftu un gāzi, tikmēr Krievija no Eiropas ik dienu saņēma aptuveni 787 miljonus (!) eiro.
Neredzam pilnīgu vienotību ES dalībvalstu starpā, tomēr vienlaikus ir jāatzīst – jau īstenoto un plānoto sankciju mērogs ir milzīgs; ES attiecībās ar Krieviju agrāk neko tādu nav īstenojusi.
10. jūlijā beidzās pārejas periods, kurā bija iespējams importēt no Krievijas un eksportēt uz Krieviju Eiropas Savienībā ražotas preces, kurām ir noteiktas sankcijas. ES sankcijas skar arī Krievijas fizisko personu iespējas šķērsot ES robežu tūrisma vai citos nolūkos.
Krievija soļo ja ne Ziemeļkorejas, tad PSRS virzienā, un tai būs iespējams pacensties pierādīt savu pašpietiekamību.
Šo rakstu ar ironiju, jo atšķirībā no Padomju Savienības mūsdienu Krievijas ekonomika ir ļoti cieši saistīta ar Rietumiem. Putina miljardieri ir miljardieri, jo daudzus gadus tirgojās ar Eiropu, kuras pirktspēja ir augsta.
Ķīna un Indija šajā ziņā nespēs pilnībā aizvietot ES. Sankcijas skar aizvien jaunu preču klāstu, tajā iekļaujot arī kokmateriālus, mēbeles, cementu, pārvadājumu konteinerus u. c. Būs aizliegts ES ievest no Krievijas arī alkoholiskos dzērienus. Pakāpeniska sankciju ieviešana attiecas arī uz dabasgāzi, naftu un naftas produktiem (par šo tēmu blogā “Latvijasdrosiba.lv” drīzumā būs detalizētāka analīze).
Jūnija vidū stājās spēkā ES sankcijas Krievijas dzelzs, tērauda un melno metālu pārvadājumiem caur ES. Jau augustā ES nedrīkstēs importēt no Krievijas ogles, bet decembrī – naftas produktus. Sankcijas ir skārušas ne tikai ekonomisko, bet arī sabiedriski politisko dimensiju. Latvija ir bijusi paraugs citām valstīm, kā kara laikā ierobežot agresoru mediju darbību.
Sankcijas kož, Kremlī izliekas, ka nesāp
Maskavai bija grūtības 27. maijā veikt divu eiroobligāciju saistību maksājumus 100 miljonu ASV dolāru apmērā. Kopš liela mēroga iebrukuma Ukrainā Krievija ir daļēji izslēgta no starptautiskās finanšu sistēmas.
Krievija savu saistību nepildīšanu nosauca par mākslīgi radītu, jo tai esot nauda, tikai sankciju dēļ tā ir ārvalstīs iesaldēta. Kad Krievijas valdība 90. gadu beigās nespēja pildīt savas iekšējās saistības, problēma tika risināta ar starptautisku palīdzību.
Situācijā, kurā valsts nepilda parādsaistības, investori un saistības nepildošā valdība parasti vienojas par izlīgumu. Šoreiz tas īsti nav iespējams, jo sankcijas liedz sadarbību ar Krievijas Finanšu ministriju. Krievija saskaras ar vēsturisku savu vērtspapīru saistību nepildīšanu, kas vēl ilgi neļaus Krievijai aizņemties starptautiskajā vidē.
Sankciju mērķi tiek skatīti divējādi – ierobežot Krievijas ekonomiskās spējas un izmantot sankcijas Krievijas starptautiskās ietekmes mazināšanai, abos gadījumos rezultāts ir panākts.
Krievijas IKP sarūk, finanšu sistēmā joprojām valda haoss, pat Ķīna atsakās sadarboties ar “Sberbank”.
Krievijas Centrālās bankas procentu likmju paaugstināšana sasniedza 20%, kas padara privātpersonu aizņēmumus bankās gandrīz neiespējamus. Krievijai pirms iebrukuma bija plaukstošs akciju tirgus un konvertējams rublis. No 2022. gada 20. februāra, tieši pirms Maskava atzina abas bandītu republikas Donbasā, līdz 2022. gada 11. martam rubļa kurss nokrita no 77 līdz 117 rubļiem par ASV dolāru, kas bija kritums par 35 procentiem.
Centrālās bankas iejaukšanās ir mākslīgi paaugstinājusi rubļa vērtību. Arī Krievijas finanšu krīzi 90. gadu beigās daļēji izraisīja Kremļa aktīvā savas valūtas vērtības aizsardzība. Situācija arī atgādina 70. un 80. gadus, kad par vienu ASV dolāru Padomju Savienībā varēja dabūt oficiāli 70 kapeikas, savukārt melnajā tirgū varēja pārdot vienu ASV dolāru par aptuveni četriem koka rubļiem.
2022. gadā rubļa vērtība pēc sākotnējā krituma atguvās, par ko nesenās tikšanās laikā apmierināti čaloja Lukašenko un Putins. Krievijas vadonis jutās iedrošināts un sludināja, ka valsts ir izturējusi Rietumu sankciju “zibenskaru”.
Ir publicētas dažādas prognozes par iespējamo Krievijas ekonomikas samazinājumu 2022. gadā. Ir izskanējuši gan 15%, gan 20%. Tāds kritums ir būtisks, īpaši, ja ņemam vērā, ka iedzīvotāju reālie ienākumi ir kritušies ilgstoši un joprojām nav sasnieguši 2013.–2014. gada līmeni.
Pavasarī Krievija piedzīvoja lielāko inflācijas lēkmi pēdējo divu desmitgažu laikā. Statistikas aģentūra “Rosstat” paziņoja, ka inflācija sasniedza 17,3%, kas bija augstākais rādītājs kopš 2002. gada. Cena par vienu cukura kilogramu augusi par 77%; daži dārzeņi maksā par 30% līdz 50% vairāk nekā pirms kara eskalācijas.
Slēdzam durvis
Kremļa daudzinātā importa aizvietošana darbojas tikai nelielā mērā, jo Krievija, piemēram, nespēj saražot cienīgus auto.
Kopš masīvā kara uzsākšanas vairāki Krievijas uzņēmumi ir bijuši spiesti slēgt savu darbību. Dažos ziņojumos teikts, ka ražotājam nācies pārtraukt ražošanu detaļu trūkuma dēļ. Savas rūpnīcas nācās slēgt “Ladai”– Austrumeiropā pazīstamajam žiguļu ražotājam. Lielākā daļa “Avtovaz” uzņēmuma jau pirms kara tika pārdota franču autoražotājam “Renault”.
“Moskvič” jaunie prezentētie modeļi ir kā Ķīnā ražotu auto dvīņu brāļi vai māsas. Maskavas pilsētas vadība ziņoja, ka galvaspilsēta ir zaudējusi 200 000 darba vietu, jo daudzi ārvalstu uzņēmumi pārtrauc savu darbību Krievijā. Vairāku uzņēmumu darbība tika būtiski apgrūtināta pēc tam, kad tika pārtrauktas ierastās starptautiskās piegādes ķēdes, Krieviju pametot konteineru uzņēmumam “Maersk”, kompānijām “UPS” un “DHL”. Krievijā darbību ir apturējuši vairāki uzņēmumi un zīmoli, tostarp “Starbucks”, “McDonald’s” un “Apple”. Visgrūtāk klāsies Krievijas aviācijas nozarei, jo tā ir visvairāk atkarīga no importa. Rietumu avioražotāji vairs nepiegādā Krievijai jaunas lidmašīnas, turklāt vecajām būs jāiztiek bez jaunu detaļu piegādes. Šādā rezerves detaļu badā lidojumi Krievijā jau visai drīz var kļūt nedroši pasažieru dzīvībai.
Lai sankcijas iedarbotos pilnā mērā, ir nepieciešami mēneši, bet atsevišķos gadījumos – gadi. Ja Krievija nevarēs iegūt atbilstošu kapitāla un dažādu ražojumu detaļu apjomu, vēl vairāk rūpnīcu un uzņēmumu tiks slēgti, palielinot bezdarbu. Daudzmaz droši var prognozēt, ka atgriezīsies Aukstā kara laiki, kad PSRS spiegi zaga jaunāko tehnoloģiju paraugus Rietumos, jo komunisti nespēja paši neko sevišķu izdarīt augsto tehnoloģiju jomā.
GRU spiegs Rezuns (Suvorovs) grāmatā “Akvārijs” dalījās savā darba pieredzē, kā viņš kādā rietumvalsts tehnoloģiju izstādē piegāja pie ārvalstu uzņēmuma darbinieka, kurš demonstrēja tehnisku iekārtu. Padomju izlūks viņa acu priekšā uz brīdi atvēra koferi pilnu ar naudu, sakot, ka tā visa var būt viņa, tikai tāds sīkums – ir jāatdod Rezunam prezentētā iekārta.
Nauda tika sakārtota tādās banknotēs un tādā veidā, lai atvērtā kofera saturs izskatītos sevišķi kārdinošs.
Tas nozīmē, ka visiem nav jābūt simtniekiem, svarīgākais, lai izskatās daudz. Komunisti zaga arī informāciju par franču virsskaņas pasažieru lidmašīnu “Konkord” (“Concorde”), lai varētu uzbūvēt “savu” Tu-144, ko Rietumos zobgalīgi nosauca par “Concordski”.
Taisnīgums un atturēšana kā sankciju mērķi
Viens no sankciju mērķiem ir taisnīguma panākšana vai vismaz skaļš un nepārprotams aicinājums to atjaunot. Valsts iekšienē taisnīgums kaut ko maksā, jo mēs uzturam tiesu un policiju. Tāpat arī starptautiskajā arēnā agresora apturēšana ir dārga – sankcijas sit arī pa to īstenotājiem. Krievijas propaganda taisnīguma aspektu ignorē un skaļi kliedz tikai par to, ka ES pati cieš no sankcijām.
Bet, protams, ka cieš! Tādas ir sankciju sekas savstarpēji cieši saistītu valstu kopienā, kur viens sistēmas elements ietekmē visu sistēmu. Tikai mūsu ciešanas ir cena, lai atjaunotu taisnīgumu Ukrainā un pasargātu Eiropu no Kremļa destruktīvās ietekmes, savukārt Krievija cieš par tās izdarīto noziegumu.
Problēmu iemesls nav mūsu vēlme panākt taisnīgumu, iemesls ir agresora destruktīvā rīcība, kuras dēļ sankcijas ir nepieciešamas. Vadoņa propagandisti par to, protams, klusē. Kremļa TV lakstīgalas klusē arī par to, ka daudzi krievi balso ar kājām un pamet tēvzemi.
Viens no sankciju mērķiem ir arī citu eventuālo agresoru atturēšana, jo, tiklīdz barbari redzēs, ka ir iespējams rīkoties nesodīti, viņi pārkāps starptautisko tiesību normas.
Tāpēc sankcijas var saukt arī par starptautiskās pedagoģijas instrumentu, kura lietošanai ir profilaktiska ietekme.
Nobeigumā: sankcijas un politika
ANO Ģenerālās asamblejas balsojumā par Krievijas nosodīšanu 2022. gada 2. martā Maskavas pusē nostājās četras valstis (Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Eritreja un Sīrija), bet 35 valstis atturējās, tostarp Ķīna, Indija un Pakistāna. Šīs valstis ir galvenās kandidātes sankciju pārkāpšanas darījumiem. Tie ir galamērķi Krievijas gāzei un naftai, kas tiek pārdota ar lielām atlaidēm, kā arī patēriņa un rūpniecības preču avoti Krievijai par augstām cenām. ASV Valsts departamenta amatpersonas tagad cenšas atturēt neitrālās valstis no sankciju darbības ierobežošanas, un tas var novest pie sekundārām sankcijām pret “štreihbrekeriem”.
Lai gan sankcijām primāri ir ekonomisks raksturs, tās ir orientētas uz politiskām sekām. Sankcijas cita starpā tiek īstenotas ar cerību, ka pieaugs sabiedrības spiediens uz agresora varu. Kā Kremlis tiek ar šo galā? Ar represijām. Cilvēkus soda ar reālu brīvības atņemšanu par Krievijas īstenotā kara kritizēšanu.
Tā ir 1937. gada dvesma. Nacionālā gvarde ar Viktoru Zolotovu priekšgalā ir gatava arestēt jebkuru, kurš teiks patiesību publiski. PSRS prakse ir atgriezusies; VDK ir VDK uz visiem laikiem. Ja šos cilvēkus pilnībā neatstumj no varas, tad viņi to uztur ar tām metodēm, kuras ir mācījušies jaunībā, sarkanajiem karogiem virs galvām plīvojot. Pret lielu daļu krievu jau varas represijas nemaz nav jāīsteno, jo Kremļa televīzijas kanāli ir izdarījuši savu.
Papildus jau iepriekš minētajiem šodienas sankcijām ir vēl viens mērķis – tās var ietekmēt Krievijas nākotni.
Sankcijas ir vēstījums cilvēkiem, kuri Krievijā nāks pie varas pēc Putina (viņš tiešām nav mūžīgs). Diktatori parasti sankciju režīmā piebaro lojālo eliti, cik vien ilgi ir iespējams, izmaksas par šādu barošanu uzliekot uz vienkāršo cilvēku pleciem.
Te gan mums nav nepieciešams būt sevišķi sentimentāliem, jo liela daļa Krievijas iedzīvotāju ar savu darbību un bezdarbību ir nodrošinājuši, ka Putins ir bijis “nenomaināms”. Atbalstījāt autoritāru vadoni? Rēķins pienāk šajās dienās.
