Viens darvas piliens medus mucā 58
Dažkārt gadās, ka pat ļoti pozitīvu attieksmi spēj sabojāt kādas sīkas nepilnības. Tāds ir Anitas stāsts.
“2022.gadā mans vīrs vidēji smagi saslima ar Covid-19 un nonāca Gaiļezerā. Kopumā personāls bija ļoti profesionāls, vīrs izjuta rūpes un gādību. Par to liels paldies un pateicība!
Taču viens mediķis, kā darvas piliens medus mucā, iespiedies atmiņā ar savu īpaši neiecietīgo attieksmi. Tas bija jauns vīrietis, kas veica kardiogrammas izmeklējumu pacientiem. Nepacietīgs, pat agresīvs. Kāds gados vecs pacients, aizdusā mocīdamies, nevarēja sekundes laikā novilkt savu kreklu, uz ko mediķis aizkaitināti nobrēcās: “Man nav laika visu dienu ņemties ar tevi!” un burtiski norāva kungam kreklu pār galvu. Vīrs joprojām nožēlo, ka apjukumā neaizstāvēja veco cilvēku. Tāds it kā sīkums no mediķa puses, bet spilgti iezīmē elementāru cilvēcības trūkumu.
Savukārt, patiesi skumjo stāstu par savas vecmammas pēdējo ārstēšanos slimnīcā 2021.gadā, kas Covid-19 karantīnas aizsegā beidzās ar smagiem nekrotiskiem izgulējumiem un drīzu aiziešanu, esmu aprakstījusi pat Veselības Inspekcijai, no kuras pēc vairākiem mēnešiem tika saņemts vien atzinums, ka sūdzība ir nepamatota. Un tas, manuprāt, arī ir daudzu necilvēcīgo mediķu jājamzirdziņš – apziņa, ka pacientiem mūsu valstī nav ne grama tiesiskuma. Būs sūdzība – sīkums – roka roku nomazgās tā, ka beigās paliks tikai pacienta vārds pret ārsta vārdu, jo papīri būs “‘tīri” un sakārtoti “kā vajag”.
Ir skaidrs, ka mediķi mēdz būt noguruši, trūkst personāla, bet, ja tajā visā zūd cilvēcība – tā ir nepieļaujama un bīstama tendence. Protams, attaisnojumam vienmēr var sākt čīkstēt par zemo atalgojumu, bet es nekad nepiekritīšu, ka lielāka alga piepeši radīs lielāku cilvēcību tiem, kuram tādas vienkārši nav. Protams, ir sastapti arī lieliski ārsti un māsiņas – cilvēki, kam sirds īstajā vietā, taču, piedodiet atvainojiet, dažiem mediķiem piemērotāka darbavieta būtu kādā gaļas pārstrādes cehā, nevis slimnīcā.”
