Agresīvos neķer, ķer cienījamus ļaudis… 0
Esmu 37 gadus vecs uzņēmējs, trīs bērnu tēvs, šoferis kopš desmit gadu vecuma, B kategorija gan tikai no 1994. gada. Šobrīd braucu ar “Volvo xc70”, gadā vidēji 40 000 km. “Bauru laikos” bija pat 70 000 km/g.
Pēdējā avārija pirms pieciem gadiem – pret sētas stūri izspiedu pakaļējo lampu…
Aprakstīšu savu ikdienas maršrutu.
Tātad, sākam ap plkst. 7.30 no Stabu ielas (dzīvoju E. Zivtiņa kantorim kaimiņos) Rīgā. Braucu līdz Valmieras ielai. Un nonāku vienā no melnākajām vietām Rīgā. Katru mīļu brīdi atrodas pārgudrie un pārmēru steidzīgie, kas pa Satekles/ Valmieras ielu, braucot prom no centra, līdz pat pašai Bruņinieku ielai nesas pa vidējo joslu, kurai jānogriežas pa kreisi, un tad pēdējā brīdī sāk spraukties pa labi, lai brauktu taisni. Šādi manevri tur nodrošina svaigu stikla šķembu porciju vismaz reizi nedēļā. Izķert līdējus mūsu tik varenie ceļu policisti nevar. Vai arī negrib?
Es būtu pie Ģertrūdes ielas līkuma uzlicis brīdinājuma zīmi, virs Stabu ielas luksofora labu videokameru un krustojumā ar Matīsa ielu vienu patruļnieku, kurš šādus agresīvos pavadītu līdz pagaidu teltij, kurā trīs sekretāres ar skaistu rokrakstu pierakstītu personas datus un noliktu tikšanos “pie priekšnieka” Gaujas ielā. Garantēti vismaz 10 “klienti” stundā.
Braucam tālāk: Lienes– J.Asara–Pērnavas iela.
No Asara ielas virzienā uz centru lidojošie parasti tur mēdz braukt uz “pavisam tumši zaļo”, tādējādi traucējot veikt kreiso pagriezienu tiem, kas brauc prom no centra. Neliela, 3 – 5 sekunžu intervāla ieprogrammēšana luksoforā šo krustojumu padarītu drošāku.
Pērnavas iela. Kilometru garā posmā ir četras sabiedriskā transporta pieturas, regulējama un neregulējama gājēju pāreja, skola, skeitparks, parasts parks māmiņām ar ratiem, celtnieku veikals, stāvvieta ielas malā, neregulējams krustojums. Bērnu un jauniešu kustība ļoti liela, brīžiem visai haotiska. Ielas platums – pretīgās 1 4/5 joslas. It kā divi vieglie sarūmēties var, bet nu ļoti mīlīgiem un brašiem braucējiem jābūt… It kā nav maģistrālā iela, bet satiksme ļoti intensīva. Fotoradara tur nekad nav bijis. Kāpēc? Neviens vēl nav nosists?
Tālāk pāri Barona ielai, klusībā nolamājot Rīgas domi, līdz Valdemāra ielai, kas vēlāk pārtop Duntes ielā, un pie “Statoila” griežamies uz Bukultu ielu. Tā ir 1,5 km gara, plata, perfekti taisna iela. Vienā pusē dzelzceļa uzbēruma zona, otrā – dažas rūpnīcas, autoserviss un iestādes. Mašīnas brauc, bet cilvēku kustība – minimāla. Jo nav jau nevienas dzīvojamās mājas. Tīrs industriālais rajons. Pirms gadiem četriem iela bija visnotaļ bedraina, bet lepojās ar zīmi “70”. Tad to pārasfaltēja un zīmi noņēma…
Spriežot pēc L. Lapsas izcīnītiem un “pietiek.com” publicētajiem sarakstiem, te triju gadu laikā ir bijusi viena avārija. Un to man arī bija iespēja redzēt. Kāds ļoti lepns, ārzemēs reģistrēts vāģis pašā ziemas plaukumā netika galā ar saviem 500 Zs un mūsu nenormālajām kupenām, lēnītēm ieslīdēja stāvošā furgonā.
Jā, un te ir aiz liepas paslēpts fotoradars! Preventē, kalpo un aizsargā, disciplinē un atgādina!
Man, godīgi sakot, ir pilnīgi vienalga, kurš tās radaru vietas izvēlējās un kādi bija to ekspertu motīvi. Es redzu, ka projekts ir pilnīga Zivtiņa neveiksme, tas viennozīmīgi ir jāsāk no sākuma. Un ir pilnīgi pamatots jautājums par “ekspertu” un attiecīgo lēmumu apstiprinājušo priekšnieku kompetenci. Diezin vai viņi būtu laižami pie jaunā projekta veidošanas.
Pēc LR1 raidījuma noskaidrojās, ka gan Ķuzis, gan Kozlovskis arī ir dabūjuši savas “prieka vēstulītes” ar pieciem vai desmit latiņiem. Abi ir nopietni, pat jāsaka – cienījami vīri, nu īsti veči, “zemes sāls”… Un tiek SODĪTI…
Es neesmu saņēmis nevienu kvīti, bet pie sevis domāju – ja valsts mani, visnotaļ apzinīgu un kārtīgu vadītāju, izlemtu SODĪT par nebūtisku pārkāpumu, kas ir pilnīgi nesvarīgs. Vai šāds sods neprovocē? Te, pirms šķaidīties ar tiem piecīšiem un “cēneriem”, derētu psihologu atzinums – vai valsts pati sev neiešauj kājā, apceļot kārtīgos vadītājus?
Es saprotu – grūti tiem 20 vai 50 cilvēkiem (CSDD, SM, CP, RDSD) situāciju uz mūsu ceļu kilometru tūkstošiem izvērtēt. Bet vai tiešām arī ar mūsdienu datu bāzēm būtu grūti atrast (atfiltrēt) šoferus ar vismaz 10 gadu (bez incidentiem) stāžu, izglītības līmeni, gana lielu nobraukuma bagāžu un šādus cilvēkus uzrunāt individuāli? Teiksim, tehniskās apskates laikā pacienāt viņu ar kafiju un palūgt 10 minūtēs, kamēr viņu mašīna tiek pārbaudīta, pastāstīt, ko viņi domā par vienu vai otru vietu, lietu, pasākumu… Ja CSDD atlasītu šādus šoferīšus un paintervētu viņus, dienā tie būtu vismaz desmit interesanti viedokļi.
