Agresivitāti rada bailes. Saruna ar kameroperas “Līsistrate” komponistu Jēkabu Nīmani 1
Viens no daudzpusīgākajiem un interesantākajiem Latvijas jaunāko laiku mūziķiem Jēkabs Nīmanis teātru publikai vislabāk pazīstams pēc mūzikas Jaunā Rīgas teātra izrādei “Latviešu mīlestība” un Nacionālajā teātrī iestudētā “Voiceka”. Skaņradis veidojis mūziku arī Žaņa Lipkes memoriālam Ķīpsalā, bet vasaras plānos ir kopā ar Reini Suhanovu Valmieras teātrī veidot izrādi saistībā ar Daugavpils izcelsmes mākslinieka Marka Rotko dzīvi.
Šopiektdien, 14. februārī, Latvijas Dzelzceļa muzejā pirmizrādi piedzīvos līdz šim vērienīgākais Jēkaba Nīmaņa darbs kameropera “Līsistrate” – Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmas jauniestudējums, kas tapis, sadarbojoties Latvijas, Šveices un Vācijas māksliniekiem.
– Iesākumā – par jūsu līdzdalību topošajā dejas monoizrādē “Intervija ar Madonnu”, kuru, būdama rezidencē Ņujorkā “Movement Research”, apmaiņas programmas ietvaros “New York Live Art” studijā janvārī prezentēja horeogrāfe Kristīne Vismane sadarbībā ar scenogrāfi Epu Kubu no Igaunijas. Pirmizrāde Latvijā gaidāma martā. Vai, rakstot mūziku, jums acu priekšā bija visiem zināmā popzvaigzne Madonna?
J. Nīmanis: – Nevienu mirkli! Kaut arī man ir vaicājuši, kādēļ izrādei tāds nosaukums. Vai lai raisītu asociācijas ar zināmo tāda paša nosaukuma filmu? Kaut arī izrādē kādā brīdī parādās citāts no Madonnas dziesmas, tas ir tāds triks, kičs, kam nav būtiskas nozīmes. Stāsts ir par vientuļajām mātēm mūsdienu pasaulē. Nopietna tēma, par kuru cilvēkiem likt padomāt. Izrāde veidota žanrā, kurš virzās tālāk par izklaidi, un līdz ar to ir elitārāks, interesantāks un izaicinošāks. Bieži vien izklaides žanrs uzliek pārāk daudz ierobežojumu, bet es nebūt neesmu pret to, vienkārši man tas ir mazāk interesanti.
– Taču nav nemaz tik viegli novilkt robežu starp kultūru un izklaidi…
– Būtiskāk ir nevis novilkt robežu, bet rast līdzsvaru. Arī izklaides žanrā ir liels un kvalitatīvs piedāvājums, bet, lai ietu grūto ceļu, māksliniekam vajag drosmi. Un ne visiem tās pietiek. Esmu laimīgs, ka mani aicina strādāt komandās ar drosmīgiem cilvēkiem, kuri rada mākslas darbus, pie kuriem domās gribas atgriezties pēc priekškara aizvēršanas. Tā ir tā būtiskā atšķirība starp izklaidi un kultūru, kas savās kvalitatīvākajās izpausmēs ir ļoti apziņu piesaistoša. Piemēram, “Latviešu mīlestības” tēma ir skumja – par vientulību, bet piecas stundas paiet nemanāmi, jo caur smeldzīgo ironiju, kas patiesi raisa smaidu, atklāti intīmi, skumji stāsti.
– Savā ziņā “Intervija ar Madonnu” pat sasaucas ar “Līsistrati”, kas arī vēstī par sievieti, spēcīgu personību. Par ko īsti ir stāsts?
– Piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras Grieķijas pilsētvalstis Atēnas un Sparta karoja viena pret otru. Karadarbība bija ilga, postoša, gals neparedzams. Viens no tālaika dzēlīgākajiem grieķu dramaturgiem Aristofans rakstīja savu “Līsistrati”, stāstu par sievieti, kas izdomā oriģinālu metodi vardarbības pārtraukšanai. Pierunā grieķu sievietes boikotēt seksu, kamēr vīri nebeigs karot. Oriģināls risinājums politiskai krīzei… Pāris tūkstoši gadu pagājuši, bet lielos vilcienos nekas nav mainījies. Esam tur, kur bijām – pasaulē kari, konflikti. Austrumi ar Rietumiem joprojām nesaprotas. Saglabājot grieķu dīvainības, mēs ar libretisti Inesi Zanderi kameroperā iekļāvām arī paskarbu, bet skaistu Balkānu dzeju. Viens no pēdējiem konfliktiem Eiropas kontinentā risinājās Balkānos. Saistībā ar to Inesei Zanderei ir arī personīga pieredze, viņas vīrs žurnālists šo karu piedzīvojis klātienē, un līdz ar to libretiste skatītāju varējusi uzrunāt caur savu pietuvinātāku sajūtu prizmu. Tik tālu, runājot par tēmu. Taču ir viena lieta, no kuras vairos pats un kas mani tracina, iedveš šausmas un bailes jebkurā mākslas darbā. Tā ir didaktika. Tikko tā parādās, skatītājs redzēto aizmirst nākamajā dienā. Tāda māksla neko nedod, neliek domāt, dod tikai pavēles. Tāpēc nevienam nav vajadzīga. No otras puses, cilvēki ne tikai grib, bet pat pieprasa no māksliniekiem ne vien provokāciju sociālpolitiskā līmenī, ko reizēm atļaujas Alvis (Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. – V. K.), bet arī risinājumu. Taču dot gatavas atbildes, manuprāt, nav mākslinieka uzdevums. Mēs ar Inesi Zanderi vēlējāmies palīdzēt cilvēkam sajust, cik ļoti grūti indivīdam izšķirties par kādu soli, pieņemt lēmumus, it īpaši saistītus ar izvēli, kura ietekmē ne tikai viņu dzīvi. Šādu izšķiršanos tradicionāli apzīmē: indivīds un sabiedrība, personīgais un kopīgais. Piemēram, izvēle – vai, rūpējoties par ģimeni, kļūt par korumpētu ierēdni vai arī ciest badu, cīnoties par taisnību sabiedrības labā. Robežas te novelkam sevī, un izšķirīgos brīžos varam paļauties tikai katrs pats uz sevi – uz to, kam ticam.
– Ar ko jums pirmām kārtām saistās jēdziens “karš”?
– Mans vectēvs karoja pret savu brāli pretējās ierakumu pusēs… Tā tas nedrīkstētu būt. Tā ir sabiedrības degradācijas slimība galējā stadijā.
– Kā jūs teiktu – karš ir pagātnes formula vai arī mūsdienu agresijas cēlonis ir cilvēkam piemītošā tieksme karot?
– Bet kas ir agresivitātes cēlonis? Manuprāt, lielā mērā tā ir reakcija uz bailēm. Agresivitāte ir sekas kādai dziļākai mentālai problēmai. Varbūt problēma ir tajā, ka cilvēki jūtas nedroši plašākā nozīmē. Jāuzbrūk pirmajam, lai nekļūtu par upuri, lai slēptu savu vājumu. Latviešu kultūrā agresivitāte nav raksturīga. Vidējā latvieša personīgā krīze ir mazvērtības komplekss, kas arī droši vien rodas no bailēm. Apslēptām bailēm no nezināmā. Tāpēc nav uzticēšanās ne līdzcilvēkam, ne nākotnei. Varbūt tas arī rada tās sociālās problēmas. Bet, manuprāt, šīs bailes ir vēsturiski radušās. Drosmīgiem un brīviem cilvēkiem politiskās situācijās nav grūti izšķirties, mums gan kaut kā bieži dzird, ka kārtējās valdības vēlēšanās nezina, par ko balsot.
– Kā sacīts izrādes pieteikumā, “Līsistrates” diptihu veido divi nesaistīti viencēlieni, katrs ar savu sižetu un varoņiem. Jums ar libretisti Inesi Zanderi un režisori no Šveices Kristīni Siris uzticēta dramatiskā daļa, savukārt komponistam no Šveices Kasparam Evaldam sadarbībā ar latviešu režisori Zani Kreicbergu – komiskā. Šādi radošie tandēmi ir nejaušība vai likumsakarība?
– Tas nebija mans lēmums, es drīzāk paļaujos liktenim. Un pagaidām nav bijis tā, ka nāktos sūdzēties, ka tas mani vīlis. Esmu priecīgs un pateicīgs par šo darbu.
– “Līsistrate” iekļauta Eiropas kultūras galvaspilsētas tematiskajā līnijā “Brīvības iela”. Tā joprojām turpina būt sava laika varas simbols. Kur kādreiz stāvēja Ļeņins, tur tagad Ziemassvētku eglīte. Brīvības iela ir traģēdijas, teātra, tirgus un filozofiju notikšanas vieta. Ko jums nozīmē jēdziens brīvība?
– Kultūras liberālismu, ceļošanas iespējas. Atmodas laiku piedzīvoju, kad tikko bija iestājies apzinīgais vecums. Taču mana paaudze vēl sajuta pārmaiņu adrenalīna devu. Tauta karoja ar okupācijas varu, kas bija privatizējusi to laiku, tomēr – karoja arī pati ar sevi. Jo cilvēku prāts un vērtības piecdesmit gados bija tik ļoti pārmainītas. Un tagad, lai nonāktu pie apziņas, ka jēga ir nevis nemitīgā skrējienā pēc materiāliem labumiem, bet centienos veidot labāku dzīvi, mainot sevi, – pamatīgi jācīnās. Taču šī cīņa ir lēna. Negribu nevienu aizvainot, bet redzu lielas atšķirības starp pagājušā gadsimta vidū dzimušiem cilvēkiem un trīsdesmitgadniekiem, arī vēl jaunākiem par mani. Atšķirība ir tajā, kā pieņem lēmumus, kam uzticamies. Totalitārisma nospiedums cilvēkos ir lielāks, nekā viņi paši to apzinās. Politikas zonā būtu nomaināms vidējais vecums. Cilvēki nav slikti, taču zemapziņas līmenī viņos ieaudzinātais grūti saistāms ar to, ko saprotam ar brīvību. Viņos nav tā īstā iekšējā modeļa, kas iedrošina rīkoties savādāk, oriģinālāk, ļauj uzticēties svešiniekam, būt radošam. Atbildīgos amatos ieceļ pēc principa: radinieki, paziņas, savējie… Man no malas liekas, ka šajā zonā nav godīgas konkurences, gandrīz nav. Ļoti gaidu paaudžu maiņu.
– Kurā mūzikā kā komponists jūtaties vairāk saskaņā ar sevi – liriski romantiskajā kā “Latviešu mīlestībā”, nupat Vladislava Nastavševa iestudētajā “Peldošie ceļojošie” Jaunajā Rīgas teātrī vai arī skarbajā zonā, kur, tēlaini runājot, skatītāju un klausītāju iztēlē rīb kara bungas?
– Starp citu, Vladislavs Nastavševs, ar kuru nupat sadarbojāmies izrādē “Peldošie ceļojošie” un kurš vairākumam zināms kā režisors, ir arī lielisks dziesmu autors. Ir fantastiski sadarboties ar viņu kā mūziķim ar režisoru, jo viņam ir ne vien ļoti smalka dzirde, bet arī bagāta iekšējā pasaule, kuru kopusi muzikālā audzināšana.
Reizēm aizdomājos, cik tomēr cilvēks, kaut arī sarežģīta būtne, tajā pašā laikā ir arī iekšēji nemainīgs. Jūtos fantastiski brīdī, kad mainu žanrus, jo tas ir eksotisks ceļojums. Atrasties uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, spēlēt ģitāru, dziedāt vienkāršas dziesmas un pēkšņi spēlēt savu operu ar izcila līmeņa solistiem un mūziķiem. Protams, ir jau arī darbi, kurus veicu ar nelielu piespiešanos. Taču esmu pie tā radinājies. Apmēram deviņus gadus strādāju Bolderājas mākslas un mūzikas skolā, mācu bērniem klarneti un saksofonu. Šī nodarbe ir arī manas personības audzināšana. Ceru, ka no tā iegūst arī bērni. Ir jau bijuši brīži, kad gribējies visu mest pie malas, taču mūzikas skolā strādāju ne naudas dēļ un ne tāpēc, ka nebūtu ar ko nodarboties. Ir sajūta, ka man mūzikas skola vairāk sniedz nekā sagādā piespiešanos, kas brīžiem gan ir ļoti liela. Darbs ar bērniem, no kuriem dažiem tiešām grūti kaut ko iemācīt, ir ļoti sarežģīts.
– Zinu ne vienu vien, kam jūsu pirmais disks “Dziesmas par mīlestību” ar Jaunā Rīgas teātra izrādē “Latviešu mīlestība” iekļautajām un neiekļautajām romantiski smeldzīgajām dziesmām allaž rokas stiepiena attālumā. Vai arī jūs pats klausāties savu mūziku?
– Mājās ne. Tikai, atrodoties ārzemēs, šad tad uzlieku. Tā rada ļoti spēcīgas emocijas, varbūt lielā mērā iesaistīto cilvēku dēļ, nevis tāpēc, ka es jūsmotu par sevi. Šādi man ir iespēja svešumā sajusties kā daļai no kaut kā man ļoti tuva, latviskai kultūrai piederīga. Vienlaikus man tas viss ir ļoti, ļoti dīvaini, ka es to daru, ka esmu piedalījies šo dziesmu radīšanā. Tā ir atsevišķa saruna.
Radošā vizītkarte
Dzimis 1980. g.
Absolvējis JVLMA, iegūstot bakalaura grādu klarnetes spēlē, maģistra grādu kameransambļa specialitātē un kompozīcijā.
Piedalījies starptautiskajās ABAM kamermūzikas meistarklasēs J. Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Somijā (2004), “Socrates/Erasmus” studentu apmaiņas programmas ietvaros studējis kompozīciju, instrumentāciju un elektroakustisko mūziku Skotijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.
2010. gadā par mūziku Valmieras teātra izrādei “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” saņēmis Baltijas Teātra festivāla (Lietuva) žūrijas speciālbalvu (labākais muzikālais noformējums) un “Spēlmaņu nakts” balvu (nominācijā “Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē”), kā arī 2012. gadā guvis tādu pašu apbalvojumu par mūziku Nacionālā teātra izrādei “Voiceks”.
Uzziņa
“Līsistrate”
Galvenajās lomās šveiciešu soprāns Žanīna Hircela, baritons Roberts Kollers un Latvijas operdziedātāja Kristīne Gailīte, piedalās vokālā grupa “Putni”, vīru koris, kamerorķestris, diriģents Normunds Dreģis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne.
