Vai sekojat notikumiem Ukrainā? 1
Jānis Skriblis Tukumā: “Krievu televīzijas ziņo, ko ukraiņi sliktu izdarījuši, bet, ko sliktu paši ukraiņiem, – to gan ne. Atbalstu ukraiņu centienus izbeigt lielo Krievijas politisko ietekmi. Latvijai arī vajadzētu mazliet mainīt savu politisko domāšanu. Locīšanās krievu priekšā nekam neder. 25 gadus esam brīva valsts, bet ļaujam tik daudziem Latvijā runāt krieviski. Mums trūkst pašcieņas. Ja Ukrainā uzvarēs nacionālie spēki un panāks Krievijas ietekmes mazināšanos valstī, iespējams, arī Latvijā “maigās varas” spēks saruks.”
Jānis Empelis Rīgā: “Janukovičs ir Putina pakalpiņš. Krievija ir nopirkusi šo politiķi ar visiem viņa atbalstītājiem. Ukraiņiem joprojām nav dota atbilde uz jautājumu, kas viņiem būs jādod pretim par Putina solītajiem labumiem. Latvijā mēs izjūtam Putina maigo varu, bet Ukrainā šodien to par maigo vairs nevar nosaukt. Viņš ar visiem līdzekļiem cenšas saglabāt impēriju. Šie notikumi var pastiprināt viņa vēlmi iegūt savā varā arī Baltiju. Jau vairākas pazīmes liecina, ka Krievijas ietekme Latvijā aizvien palielinās.”
Ginta Ķeruka Limbažu novadā: “Tās ir atbrīvošanas cīņas, tomēr briesmīgas. Mani visvairāk satrauc nežēlīgā izturēšanās pret cilvēkiem. Viņiem tagad grūti saprast, kurš svešais, kurš savējais. Nosodu politiku, ko piekopj pašreizējā Ukrainas valdība. Arī mums Latvijā ir tādi cilvēki, kas ir pret Rietumiem, taču viņi laikam aizmirsuši bada laikus un nežēlību, ko esam pārcietuši no Austrumu kaimiņa. Domāju, ka opozīcijas uzvara Ukrainā varētu uzkurināt opozīciju arī Latvijā. Tas mums var izrādīties bīstami.”
Roberts Pakalns Rīgā: “Tā ir nelaime. Ukrainas austrumu un rietumu daļa stipri atšķiras etniskā sastāva, mentalitātes un uzskatu ziņā. Man ir bail, ka tas var izvērsties par pilsoņu karu. Dižas tirdzniecības attiecības ar Ukrainu mums nav, tāpēc nez vai tas mūs ekonomiskā ziņā ietekmētu. Taču viens gan jāatceras – jebkura valsts, kas atdalās no Maskavas ietekmes sfēras, to vājina. Tāpēc arī Latvijai būtu politiski izdevīgāk, ja opozīcija panāktu savu.”
Gatis Kalniņš Bauskā: “Ja šādi nemieri notiek par līguma neparakstīšanu, tad jādomā, vai ko līdzīgu neizraisītu arī tā parakstīšana, ņemot vērā spēku proporciju Ukrainā. Manuprāt, tagad pareizākais būtu nomierināties un vismaz gadu nekādus starptautiskus līgumus neparakstīt. Pēc tam referenduma ceļā izšķirties, ko tad cilvēki īsti vēlas. Agresīvas demonstrācijas ne pie kā laba nevar novest. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, kas ir zināms atvieglojums šai situācijā, bet kaut kādu ietekmi šīs politiskās cīņas Ukrainā uz mūsu valsti varētu atstāt. Ja uzvarēs prokrieviskā puse, Ukrainas panākumu ietekmē arī šī cilvēku daļa Latvijā var sākt rīkot kādas sacelšanās.”
Uldis Priede Rīgā: “Tas, kas patlaban notiek Ukrainā, ir pilnīgi normāli. Tā tam jābūt, ja pie varas ir totalitārs vadonis. Mani iepriecina, ka notiek pretošanās šim stagnējošajam režīmam. Kaut gan nezinām, ko Ukrainai dotu iestāšanās Eiropas Savienībā. Janukoviča veiksme netieši varētu atsaukties arī uz Latviju. Ekonomiskā sadarbība ar Ukrainu nav cieša, bet politiskas pēdas Latvijā tas varētu atstāt. Arī mums Latvijā ir daudz tādu, kas vēlas krievu valodu un Putina politiku. Arī latviskās partijas, iespējams, atskārstu, ka draudzība ar Putinu ir veiksmes atslēga.”
Vilis Saliņš Rīgā: “Ne jau ar piketiem un protestiem ko var izmainīt, bet ar normālām vēlēšanām. Uzskatu, ka patlaban arī atbalstīt opozīciju ir prettiesiski. Opozīcijai, ja tā vēlas panākt savu, drīzāk jādara viss, lai panāktu godīgas vēlēšanas, kurās nostāju parādīt. Ja tā neizdotos savu panākt, tad jāsakož zobi un jāpieņem realitāte. Opozīcijai tika piedāvāta premjera un vicepremjera vieta. Vajadzēja to pieņemt un parādīt, ko viņi spējīgi izdarīt, nevis tikai bļaustīties. Vardarbība patlaban jau aizgājusi par tālu.”
Fakti
Pēc lēmuma atteikties no iespējas ar ES parakstīt asociācijas līgumu Ukrainu pāršalkušas plašas demonstrācijas.
Demonstrantu un drošības spēku sadursmēs Kijevā dzīvību zaudējuši vairāki cilvēki.
Daudzviet Eiropā un arī Latvijā tiek organizēti atbalsta pasākumi Ukrainai. 24. janvārī šāds pasākums notika Rīgā pie Ukrainas vēstniecības, bet 26. janvārī – pie Brīvības pieminekļa.
