Likumdevējs kavējas noteikt sodu par okupācijas noliegšanu. Kā to izskaidrot? 18
Ko īsti saprast ar terminu “agresija”? Un kas ir “rupja vai aizvainojoša apšaubīšana”? Šie jautājumi likumdevējam izrādījušies pārāk sarežģīti, tādēļ deputāti gatavojas no Krimināllikuma grozījumu projekta izņemt normu, kas paredz sodu par totalitāro režīmu īstenotās agresijas pret Latviju noliegšanu.
Visticamāk, ka okupācijas kriminalizēšanas iecere šodien tiks pārcelta no trešajam lasījumam paredzētā likumprojekta uz kādu jaunāku Krimināllikuma grozījumu projektu, kurš tiek gatavots otrajam lasījumam, lai dotu deputātiem iespēju no tribīnes izrunāties par un pret šo iniciatīvu. “Pēdējā laika notikumi apliecina, ka par šo likumprojektu nepieciešama papildu diskusija,” pamatoja Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (“Vienotība”). No Saeimas frakcijām pret okupācijas kriminalizēšanu visaktīvāk iebilst “Saskaņas centra” pārstāvji. Taču pagaidām saskaņieši ir samērā mierīgi, jo viņu vietā “melno darbu” dara latviešu politiķi, juristi un drošībnieki.
Vispirms jāmin ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce. “Mums ir šaubas par piedāvātā panta atbilstību Latvijas saistībām, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas,” norādīja K. Līce un atkārtoja tos pašus argumentus, kas jau iepriekš bija minēti ārlietu ministra vēstulē deputātiem – likumprojektā minētie jēdzieni “agresijas attaisnošana”, “ļaunprātīga apšaubīšana” un “aizvainojoša apšaubīšana” varot tikt dažādi interpretēti un padarot neskaidru normas piemērošanu. Tāpat, pēc MK pārstāves domām, nav arī skaidri definēts leģitīmais mērķis, kāds tiks sasniegts ar konkrēto vārda brīvības ierobežošanu, un likumdevējs neesot izvērtējis, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem.
Tikpat kritiska par okupācijas kriminalizēšanu ir arī Drošības policija, kurai esot bažas par šādas normas praktisko piemērošanu. “DP atbalsta šo iniciatīvu, bet nepieciešams precizēt strīdīgos terminus. Piemēram, kādu laika posmu un kādas darbības ietver termins “agresija”. Taču vislielākās diskusijas ir par terminu “apšaubīšana”. Mums trūkst neatkarīgu ekspertu, kas varētu šādus gadījumus izvērtēt,” skaidroja DP pārstāve Agnese Beļska. Viņa arī prognozēja, ka šādas normas pieņemšanas gadījumā uzrastos cilvēki, kas apzināti pārkāptu aizliegumu publiski noliegt okupāciju, lai tiktu sodīti un pēc tam varētu šo sodu pārsūdzēt ECT cerībā uz publicitāti un kompensāciju.
Debatēs piesauktas arī bažas, ka okupācijas kriminalizēšana ierobežotu zinātniskās diskusijas. Taču paši akadēmiskās vides pārstāvji uzskata, ka šādas bažas ir nevietā. “Nedomāju, ka šāda norma ierobežos akadēmiskas diskusijas, jo tā attiecas uz tīšu faktu sagrozīšanu un agresijas noliegšanu, bet nebūt neaizliedz diskutēt par to, vai tā bija okupācija, inkorporācija vai vēl kas,” teica vēsturnieks un Okupācijas muzeja direktores vietnieks Ritvars Jansons. Līdzīgu viedokli pauda arī sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns: “Ļoti līdzīga norma jau darbojas Lietuvā un arī tur pirms tam bija līdzīgas debates un satraukums. Taču neesmu dzirdējis no saviem lietuviešu kolēģiem sūdzības, ka šāds likums viņus kaut kādā veidā ierobežotu.”
Viedokļi
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Nav šaubu, Latvija tika okupēta, to īstenoja gan nacistiskā Vācija, gan PSRS. Šo faktu noliegšana vai apšaubīšana ir pretrunā ar veselo saprātu. Tieši šādi totalitārie režīmi vēsturē ir pazīstami ar nesamērīgiem vārda brīvības ierobežojumiem, nosakot, kā ir pareizi domāt un runāt. Šobrīd Saeimas Juridiskās komisijas piedāvātā Krimināllikuma 83.1. panta redakcija rada šaubas par tās atbilstību gan Satversmei, gan Latvijas starptautiskajām saistībām – Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei. Nekorekti ir arī salīdzināt Latvijas Krimināllikuma 83.1. panta redakcijas projektu ar to, ka citas Eiropas Savienības valstis normatīvajos aktos ir iekļāvušas totalitāro režīmu, komunistu un nacistu, izdarītos noziegumus. Atšķirībā no patlaban piedāvātā Krimināllikuma panta par agresijas noliegšanu Austrijā, Beļģijā, Vācijā, Rumānijā, Slovākijā, tāpat arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un Lietuvā, kuru likumi paredz sodu arī par komunistiskā režīma noziegumu noliegšanu, ierobežojums vārda brīvībai ir šauri definēts, precīzi atsaucoties vai nu uz holokaustu, vai nu uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci vai kara noziegumiem. Minētajās ES valstīs kriminalizē noziegumus pret cilvēci un kara noziegumu noliegšanu, nevis kādas valsts agresiju pret otru valsti. Tikai Lietuvas Krimināllikumā varam konstatēt zināmas analoģijas ar Latvijā piedāvāto Krimināllikuma grozījumu. Tajā gan ir runa par totalitāro režīmu agresiju, bet tikai kontekstā ar noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un kara noziegumiem.”
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais: “Tādi apgalvojumi, ka okupācijas nebija vai ka PSRS veiktās represijas bijušas pamatotas, ļoti sāpina un pazemo cilvēkus, kas tās piedzīvoja. Mēs, represētie, nevaram ieteikt labāko likuma redakciju, bet gaidām Latvijas varasiestāžu izlēmīgāku reakciju reizēs, kad tiek uzplēstas vecas rētas. Atgādināšu, ka pēc PBK melīgā raidījuma “Cilvēks un likums” Lietuva reaģēja jau nākamajā dienā, bet Latvija ilgi minstinājās un neko vairāk par administratīvu sodu šim kanālam nespēja piemērot. Es nezinu, vai vaina bija sliktā Drošības policijas darbā vai sliktā likumā, bet vienu es zinu droši – katrs šāds publisks paziņojums šķeļ un sanaido sabiedrību.”
