“Agresija pret ārstiem ir neizmērojama.” Saruna ar kardiologu Robertu Federu 79
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kardiologs Roberts Feders, strādājot Vācijā Šaritē (Charité) universitātes klīnikā, kā arī citās klīnikās Berlīnē, guvis pieredzi darbā ar ļoti smagiem saslimšanas gadījumiem un tagad šo pieredzi izmanto, ārstējot pacientus Latvijā.
Kā pandēmija ietekmējusi kardiologa praksi, kā Roberts Feders cenšas pārliecināt savus pacientus vakcinēties, ko domā par vakcīnu ietekmi uz cilvēka organismu un draudiem, ko ārsti regulāri saņem no antivakseriem? To analizējām šajā sarunā.
Kad atgriezāties no prestižās Šaritē klīnikas Berlīnē un uzsākāt savu kardiologa praksi Rīgā, šaubījāties, vai viss būs tik gludi, kā iecerēts. Kā ir tagad, kad aizritējuši gandrīz divi gadi, vai esat apmierināts?
R. Feders: Pirmajos četros piecos mēnešos diezgan ātri potenciālos pacientus aplidoja informācija, ka ir atvērta jauna kardiologa prakse. Kaut gan strādāju no rīta līdz vakaram, nav iespējams operatīvi pieņemt visus sirds un asinsvadu slimniekus, kā arī tos, kuriem ir aizdomas par šo saslimšanu – pacienti gaida rindā pat divus mēnešus.
Šī ir pilna spektra kardioloģiskā prakse, kur bez kardiologa strādā arī aritmologs, asinsvadu ķirurgs, kardioķirurgs un mana sieva – uztura speciāliste.
Kā pandēmijas laiks, kas atstājis pamatīgus nospiedumus cilvēku psihoemocionālajā stāvoklī, ietekmē jūsu pārstāvēto medicīnas nozari – kardioloģiju un konkrēti arī jūsu praksi?
Arī pirms pandēmijas bija ne mazums pacientu ar psihoemocionālām sūdzībām. Tiesa, pandēmija šiem pacientiem ir liels izaicinājums, jo tā rada hronisku stresu.
Taču šim laikam ir arī savi plusi – cilvēki arvien vairāk sākuši pievērst uzmanību savai veselībai.
Var jau domāt, ka varbūt tas ir pārspīlēti, bet es vienmēr esmu tajā pusē, kuri uzskata, ka labāk ir pārlieku rūpēties par savu veselību nekā vispār nerūpēties.
Pandēmijas laikā diezgan daudziem jauniem cilvēkiem esam diagnosticējuši smagas sirds un asinsvadu patoloģijas, daudziem ir veiktas sirds operācijas. Ja nebūtu pandēmijas, kas spiež sēdēt mājās, vairāk domāt par sevi, tad, iespējams, šie cilvēki nemaz nebūtu nākuši pie ārsta, jo lielai daļai no viņiem sūdzības bija ļoti vieglas.
Tikai tāpēc, ka cilvēks tomēr ir sadūšojies atnākt pie ārsta, ir vairāk nekā desmit izglābtu dzīvību gada laikā. Ja viņi būtu ignorējuši savas neizteiktās sūdzības un nemeklētu kardiologu, visticamāk, šie cilvēki būtu jau viņsaulē.
Piemēram, ierodas jauns cilvēks ar sirdsklauvēm, bet beigās izrādās, ka tā ir nopietna patoloģija.
Ja pacients neapmeklē ārstu un nezina par šo savu kaiti, tad atliek pacelt nepareizi kādu smagu priekšmetu un tas beidzas ar pēkšņu nāvi.
Tas ir ļoti svarīgi, ka šādus patoloģiskus stāvokļus laikus atklāj.
Tāpat kā karš, arī pandēmija tomēr kaut cik mūs mobilizē.
Rīdziniekiem ir labi, viņiem kardiologs ir pieejams kaut arī pēc gaidīšanas rindā, bet kā lai izdzīvo laucinieki, ja reģionos nav tādu kardiologu, kas pieņem no rīta līdz vakaram katru dienu?
Tāpēc jau atgriezos Latvijā, jo zināju, ka tā ir milzīga niša, kas nav aizpildīta. Berlīnē, kur iepriekš strādāju, kardiologa prakse ir gandrīz katrā pilsētas rajonā.
Tas nav pareizais brīdis vērsties pie kardiologa, kad cilvēks jau ir zaudējis samaņu slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kad spiež krūtīs un asinsvados jāliek stents. Tas nav nekas sarežģīts – infarkta gadījumā ielikt stentu. Tā ir amatnieciska lieta, kura, nenoliedzami, ir jāapgūst.
Bet invazīvā kardioloģija ir tikai kardioloģijas subspecialitāte ar salīdzinoši specifisku problēmas risināšanas stratēģiju. Invazīvajā kardioloģijā būtu svarīgi, ka darbojas tikai ārsti, kuri to dara katru dienu no rīta līdz vakaram. Jo retāk to sāk darīt, jo lielāks ir komplikāciju risks.
Savukārt lauks līdz invazīvai ārstēšanai ir milzīgs, mums jāattīsta vairāk preventīvā kardioloģija, kā arī specifiski jāizvērtē katrs gadījums, vai invazīva ārstēšana vispār ir mērķtiecīga.
Savukārt klīniskās kardioloģijas spektrs ir milzīgs – kardiologi papildus apgūst vēl arī apakšspecialitātes.
Kardiologi ir ļoti nepieciešami, jo, savlaikus ārstējot pacientus, viņi novērš viņu nokļūšanu pie invazīvajiem kardiologiem.
Kardiologu nepietiekamības robs Latvijā ir tik milzīgs un dziļš, ka cilvēki pie manis brauc no dažādiem lauku reģioniem – arī no 200 kilometru attālām vietām, jo daudzviet nav kardioloģiskās aprūpes jeb kardioloģisko slimnieku ārstēšanas pēctecības.
Kad pacients bijis vizītē pie kardiologa, kurš pieņem divas stundas mēnesī, nākamreiz var pierakstīties vizītē pēc pusgada pie jau cita kardiologa, kurš nezina pacienta slimības vēsturi, un pacientam atkal viss jāstāsta no jauna.
Tā nestrādā ambulatorā kardioloģija Rietumu pasaulē, kur esmu bijis darba attiecībās. Tāpēc vēlos šo kardioloģijas lauku attīstīt un pilnveidot. Ļoti gribu atrast līdzīgi domājošus, zinošus, ar entuziasmu apveltītus kardiologus, kuri grib pievienoties manai komandai.
Vai jūs sadarbojaties arī ar savu bijušo darba vietu – Vācijas Šaritē klīniku?
Šaritē klīnikā es vairs nestrādāju, bet man ir līguma darbi Vācijā. Pandēmijas laikā gan nevarēju turp lidot, jo tad man būtu divas nedēļas jāpavada pašizolācijā un tas pats jādara, arī atlidojot atpakaļ.
Plānoju septembrī nedaudz “uzlādēt baterijas”, aizbraukt uz Šaritē klīniku, papildināt zināšanas kardiomiopātiju centrā. Regulāri konsultējos ar bijušajiem kolēģiem, esmu pie viņiem aizsūtījis ārstēties arī vairākus savus pacientus.
Jūs ļoti aktīvi aicināt cilvēkus potēties pret kovidu, bet viņi lasa Zāļu valsts aģentūras mājaslapu internetā, kur norādīts, ka, piemēram, pēc “Pfizer” un “Modernas” vakcīnas var rasties miokardīts un perikardīts, ka vakcīnas drošums un efektivitāte nav izvērtēta personām ar imūnās sistēmas traucējumiem, ka pirms potēšanas jākonsultējas ar ārstu grūtniecēm un jaunajām māmiņām, kuras bērnu baro ar krūti… Ka vakcīna “Moderna” jālieto ar piesardzību tādā un tādā gadījumā. Vai esat pārliecināts, ka ārsti, pirms cilvēks tiek vakcinēts, iedziļinās visās šajās niansēs? Ko nozīmē “jālieto ar piesardzību”? Tie, kas to izlasa, gaida skaidrojumu no mediķiem un nesteidzas vakcinēties.
Man pārmet, ka lobēju vakcīnas. Kādas muļķības! Manā dzīvē neviena farmācijas firma man nav pārskaitījusi nevienu eiro.
Esmu ārsts klīnicists, man galvenais ir cilvēka veselība un dzīvība. Atšķirībā no atsevišķām antivakseru grupām, kurām “veci cilvēki nav cilvēki, jo viņiem taču ir jāmirst, tad kādēļ mums viņu dēļ jāvakcinējas”, es nekad šādi neesmu domājis, jo man vērtība ir katrs cilvēks. Ārstēju arī deviņdesmitgadīgus un simtgadīgus cilvēkus, jo man rūp viņu veselība.
Mēs dzīvojam pasaulē, kura ir mainījusies – SARS-CoV-2 ir radījis pilnīgi jaunus apstākļus.
Nesen pie manis vizītē bija kovidu pārslimojusi 29 gadus veca jauniete, kura ir profesionāla sportiste un pēdējos septiņus mēnešus vairs nespēj noiet divdesmit metrus.
Ir novilkta milzīga svītra starp ēru pirms un pēc Covid-19 vakcīnas. Ieskatīsimies mazliet ērā pirms vakcīnas! Katru dienu pie manis nāca pacienti, kuriem bija insulti, infarkti, miokardīti un citas sirds un asinsvadu slimības. Iepriekš neko nav jutuši, bijuši veseli, bet te pēkšņi insults vai infarkts! Turklāt gandrīz katrs ceturtais ir tā sauktais nezināmais insults, kam nav iespējams noteikt iemeslu.
Ja Covid-19 vakcīnas ērā tiktu sapotēti visas pasaules iedzīvotāji, tad visi šie insulti un infarkti, kuri bija pirms vakcīnas, taču nekur nepazustu – tie būtu bijuši tik un tā, neraugoties uz to, ir vai nav vakcīna. Absolūtos skaitļos insulta un infarkta slimnieku skaits pandēmijas laikā nav palielinājies.
Protams, ka psiholoģiski šķiet – redz, es nebiju vakcinējies, bet tagad esmu un nu man ir infarkts, tātad vainīga ir vakcīna. Šobrīd psiholoģiski katru veselības problēmu mēs gribam uzvelt vakcīnai.
Tiesa, nav vienkārši izslēgt, ka vakcīna nav vainīga, un tā ir laba “maize” antivakseru kustībai.
Koronavīruss padara jaunus cilvēkus par invalīdiem, mēnešiem darba nespējīgus, tas var traģiski izmainīt profesionāla sportista dzīvi. Slimnīcas bija pārpildītas ar kovida slimniekiem, un tiek prognozēts, ka rudenī kovids atkal uzliesmos, ja nepotēsimies.
Ja slimnīcas būs pārslogotas, cilvēki nemirs tikai no Covid-19, bet arī no citām kaitēm, jo stacionāriem nebūs kapacitātes.
Ja mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kur tiek uzskatīts, ka septiņdesmitgadīgi un vecāki cilvēki nav vērtība un viņi visi var mirt, tad ar sabiedrību kaut kas nav kārtībā. Par kādām cilvēktiesībām, solidarizāciju un empātiju mēs vispār runājam! Kas tie par džungļiem?
Ja mēs atgriežamies pie tās informācijas, ko publicē Zāļu valsts aģentūra, tad jāatzīst, ka cilvēkiem, kuriem ir ļoti kritušās imūnspējas, piemēram, pēc orgānu transplantācijas vai citos īpašos individuālos gadījumos, tad pētījumos vakcīnas efektivitāte netika pietiekami izvērtēta.
Mēs zinām, ka imūnsupremēti pacienti ir īpaši apdraudēti no Covid-19, un vakcinācija ir būtiska preventīvo pasākumu sastāvdaļa. Imūnsupremētiem pacientiem pēc vakcinēšanās var tomēr neizstrādāties pietiekami spēcīga imunitāte, un par to pacients ir jāinformē.
Bet šādi pacienti tā jau tiek profesionāli aprūpēti un tāpat jau ir informēti par visiem riskiem, katrs solis jau tāpat tiek pārrunāts ar ārstu. Ja lielā pētījumā ieslēgtu ļoti daudz imūnsupremētu pacientu, tad rezultāti nebūtu reprezentatīvi.
Šādus datus mēs, ārsti, saprotam, tomēr tagad ir milzīgs haoss, kad cilvēki bez priekšzināšanām sāk lasīt kaut kādus pētījumus starp rindām.
Šie dati neprofesionāļiem nav domāti un var būt pat bīstami.
Vakcīna ir nieka antigēns, kurš tiek injicēts muskulī, kuram ar vīrusu tik vien sakara, ka tas izskatās pēc vīrusa. Saviem pacientiem, kuri baidās potēties, skaidroju – ja viņi uzskata, ka pēc vakcinēšanās nespēs izdzīvot, tad no kovida viņi pilnīgi noteikti nomirs.
Vai vispār ir iespējams pierādīt, ka veselības problēmās ir vainojama vakcīna? Esmu ievērojusi, ka ārsti negrib par šo jūtīgo jautājumu runāt, lai nepakļūtu “zem ložmetēja”.
Neesmu imunologs, bet uz šo jautājumu atbildēšu kā klīniskais ārsts. Precīzi mehānismi šiem miokardītiem vēl nav noskaidroti, bet lielākās bažas ir par to, ka organisms, ieraugot vīrusa antigēnu, retos gadījumos reaģē ļoti agresīvi un sāk ražot antivielas, bet te pēkšņi kaut ko sajauc un imūnā sistēma izdomā reaģēt pati pret savu organismu.
Jāuzsver, ka šī pati hiperreakcija arī ir tā bīstamā, kāpēc personas ar it kā šķietami ļoti spēcīgo imunitāti smagi saslimst ar Covid-19.
Tātad kāda organisma struktūra arī sāk līdzināties vīrusam, un organismā tiek apkarots kaut kas tāds, kas patiesībā nav vīruss. Jāņem vērā, ka to ir ļoti grūti pierādīt, bet tas jau nav nekāds jaunums, jo šāda situācija var rasties no jebkurām vakcīnām.
Līdzībās runājot, piemēram, sešas nedēļas pēc enterovīrusa vai gripas vīrusa pārslimošanas var rasties kaut kas līdzīgs miokardītam. Pierādīt to, ka vainīgs vīruss, ir gandrīz neiespējami.
Šādā gadījumā jāpaņem daļiņa no sirds, jāizmeklē, jāveic analīzes un arī tad vēl nevar pateikt, kāds bijis miokardīta cēlonis. Līdzīgi ir ar vakcīnām – tā ir gandrīz neiespējamā misija, lai pārliecinoši varētu apgalvot, ka vakcīna ir vainojama atsevišķās smagās veselības problēmās.
Jāņem vērā arī tas, ka cilvēki vakcinējoties dažkārt nezina, vai viņi potēšanās brīdī jau nav slimi ar kovidu. Kad sapotējas, domā, ka blaknes ir no vakcīnas, bet faktiski viņam ir Covid-19 infekcijas sekas.
Tās ir ļoti retas piņķerīgas klīniskas situācijas, bet ko tālāk? Jāskatās, kas ir mūsu svaru kausos. Medicīnā mēs bieži domājam, raugoties no skatpunkta “risks pret risku”.
Ne jau vienmēr ir situācija, kad riskam pretī var likt ieguvumu, tāpēc bieži ir jāizvēlas mazākais risks, un šobrīd viennozīmīgi tā ir vakcinācija ar gandrīz nebūtisku risku.
Viena lieta ir pacienta un ārsta attiecības, kā ārsts izskaidro to, ko pacients nezina vai nesaprot, bet otra ir sabiedrības veselība – mēs gribam, lai cilvēki vakcinējoties iegūst imunitāti pret vīrusu. Nekad nav apgalvots, ka vakcīnai vispār nav blakņu.
Arī manā klīnikā bijuši pacienti, kuriem pēc vakcinēšanās radušās kādas problēmas, un nav viennozīmīgi pasakāms, ka tās nav radušās no vakcīnas.
Daudzi ārsti nevēlas runāt par vakcināciju, jo ir ļoti augusi agresija.
Man, par laimi, bija tikai viens gadījums, kad vizītē ieradās ļoti agresīvs pacients, demonstratīvi bez maskas. Lūdzu viņam uz mutes un deguna uzlikt masku. Esmu diezgan trenēts deeskalācijas situācijām, esmu ilgstoši strādājis slimnīcas uzņemšanas nodaļā un zinu, kā tikt galā ar agresīviem slimniekiem. Bet šoreiz man neizdevās – pacients aizsita no visa spēka durvis un aizgāja projām.
Agresija un terors pret ārstiem ir neizmērojams. Ārsti, kuri aicina cilvēkus vakcinēties, saņem arī nāves draudus. Saņem, piemēram, vēstuli ar draudiem, ka izrēķināšoties ar meitu, ja vēlreiz kaut ko muldēšot par vakcinēšanos.
Ārsts to vien dara kā domā par cilvēka veselību un dzīvību, bet te pēkšņi viņam atsūta vēstuli, ka nogalināšot. Kas notiek?
Tāpēc ārsti vairs nevēlas daudz izteikties publiski, jo sapratuši, ka kaut kāda daļa cilvēku ir vienkārši “pārkarsuši”. Diemžēl “pārkarsuši” par cilvēka dzīvību glābjošo vakcinācijas procesu. Pandēmija tāpat kā karš ir traģēdija, un cilvēki traģēdijās sajūk prātā.
