Sandra Vensko: “Diskusiju kultūras trūkums pārtop vārdu kaujās” 9
Autors: Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Varētu šķist, tāds sīkums – viena grāmata. Viena grāmata, kas atrāda veidu, cik vienkārši rodas naids.
Šodien Visu svēto diena. Apcerīgums par labo un ļauno – bieži vien acīm nesaskatāmo – pieder pie novembra tumsas un valstiskuma apzināšanās.
Kopš ieraksts par grāmatas “Tur lejā” izdošanu parādījās soctīklos, komentētāji ar to naski dalījās un verbālā agresija pieauga. Tas – pats bēdīgākais. Ieraksti rada agresiju. No vienas puses, var saprast viedokļu paudējus, kaut kas tāds taču sen nav manīts un pieredzēts! Tulkota grāmatiņa, kas skaidro, pat māca maziem bērniem par seksuāliem priekiem un to, kā veikt manipulatīvas darbības ar savu ķermeni. Dažiem notikumiem aizslīdot garām mierīgā, tumīgā gaitā, tracis ap grāmatu uzlika gluži tādu kā necaursitamu vāku norisēm kultūrā kopumā.
Nevienam nav noslēpums, ka demokrātijas aizsegā iespējams gan brīvi runāt, gan darboties. Pēkšņi visas durvis ir ciet, atslēga priekšā un atmiņas par ceļu uz brīvību nošķīst kā ziepju burbuļi gar acīm. Par to, vai bērniem ir jāmāca masturbēt, vai jāizskaidro dzimumu citādība, protams, iespējams diskutēt. Kurā brīdī vecākiem vajadzētu paskaidrot, kas domāts zīmējumos grāmatas lappusēs, kuru nozīmi bērns pats nez vai saprot. Tik vienkārša atbilde uz jautājumu un sašutumu, kāpēc bērniem jāzina par dzimumattiecībām. Var atmest ar roku, bērns kaut kad atbildes atradīs pats.
Grāmatas kontekstā jautājums – vai bērni, kuri ne reizi nav apmeklējuši muzeju un apskatījuši tajā izliktās gleznas, spēj iztēloties, kā glezna top? Vai, neizlasījuši bērniem domātās grāmatas vai arī iekļūstot pieaugušo pasaulē, paši apjauš, ka ir vēl plašāka un citāda pasaule? Šis dīvainais gadījums, kad empātijas trūkums pret pieaugušu cilvēku – tulkotāju – aizvedis līdz personīgiem aizvainojumiem, draudiem, ir absurds pēc būtības. Empātijas trūkums ir vairāk pieaugušo, ne bērna atbildība par sabiedrībā notiekošo, un kultūra nav izņēmums. “Viss ir slikti” noved pie atbildības pārcelšanas uz otru cilvēku, šajā gadījumā – uz grāmatas tulkotāju.
Kur gan citur, ja ne pieaugušo vidē sākas smalkās robežas pārkāpšana, no idejas par to, kam šādas grāmatas nepieciešamas, līdz reāliem draudiem tulkotājai, kura nesen vērsās pēc palīdzības Valsts policijā. Un šis riņķa dancis ap “Tur lejā” izvērtās par visapspriestāko kultūras notikumu, lai gan, ne tik plaši un skaļi reklamēts, rosināja agresiju un vardarbību pret otru cilvēku.
Latvijas Rakstnieku savienības valde pirms dažām dienām izveidoja ierakstu savā mājaslapā: “Diskusijas ir labi. Tas, kas nav pieņemami, ir draudi grāmatas autoriem, tulkotājiem vai izdevējiem. Grāmatas tulkotāja saņēmusi draudus sociālajos tīklos un privātās ziņās. Gan anonīmi, gan neanonīmi lietotāji sola izrēķināties uz ielas, novēl izvarošanu, necenzētā leksikā apmelo pedofiliska satura izplatīšanā.” Tik vienkāršotā veidā diskusiju kultūras trūkums un tolerance vienam pret otru pārtop vārdu kaujās, bīstamākais ir tajā, kā verbālā vardarbība darbojas – to, cik strauji iespējams mainīt sabiedrības domas, noskaņot citam pret citu visnotaļ miermīlīgus cilvēkus.
Un tieši šī agresijas izpausme nav nekas cits kā kontroles zudums pār savām emocijām. Prātā nāk kādreizējais aizliegums ārsta Jāņa Zālīša grāmatai “Mīlestības vārdā”, un kļūst neomulīgi, jo grāmata pieaugušajiem bija jāiznīcina. Drosmīgākie izdevumu noslēpa vai nobēdzināja ne jau tāpēc, ka tajā būtu kas pārlieku nepiedienīgs. Grāmatas likteni noteica ideoloģija, pret ko iebilst nemaz skaļi nevarēja.
Tieši tāpēc šodienas apstākļos ir absolūti bīstami kļūt agresīviem pašiem pret sevi un savu brīvību. Varbūt grāmatu izvērtēs un tai nebūs lemts ilgs mūžs, to šobrīd nevar novērtēt bez kārtīgas iedziļināšanās, un, cerams, tāda arī notiks. Bez agresijas un verbālas vardarbības, respektējot ikviena mākslinieka darbu un piedāvājumu. Pats būtiskākais ir sev pajautāt – vai demokrātiski vēl ir iespējams saprasties?
