Agnese spēlē 0
Tā nav nekāda Edīte Piafa! Nē, nesalīdzināsim! Edīte Piafa bija leģendāra dziedātāja. Jau pasen. Francijā. Bet šī būtne ir kaut kas pavisam cits ‒ kaut kas jauns, neatkārtojams, līdz šim nekad un nekur nebijis.
Viņa mīt uz Liepājas teātra skatuves, jā ‒ saģērbta un sapucēta līdzīga tai dziedātājai, arī vārds dots tāds pats un biogrāfija nedaudz sakrīt. Bet patiesībā tas ir skatuves tēls ‒ tāpat kā Ofēlija, Ņina Zareč naja vai Blanša ‒ reālās Piafas talanta iedvesmots, jūtīgas aktrises smalki veidots un uz skatuves īstenībā ne mazāk reāls.
Ir gan būtiska atšķirība ‒ minēto slaveno lugu personāžu radītāji bija šo darbu meistarīgie autori, bet Liepājas teātra iestudējumā “Piafa” titulvarones stiprumu nodrošina paša uzveduma radītāji. Pemas Džemsas dramaturģiskais materiāls, šķiet, balstās uz faktu ‒ nu, kuram gan nepatīk Piafa! Savukārt Liepājas teātra izrādes pamatā, protams, nenoliedzot pārējo iestudējuma dalībnieku centienus, veikumu, palīdzēšanu un pienesumu, ir trīs meiteņu, trīs jaunu, talantīgu teātra personību ‒ aktrises Agneses Jēkabsones, horeogrāfes Lienes Gravas un režisores Lauras Grozas-Ķiberes ‒ drosme un aizrautība.
Dramaturģiskajā materiālā par Edīti Piafu ir maz kā par dižu mākslinieci, toties daudz ‒ par viņu kā īpaši seksuālu būtni. Spriežot pēc sižeta, Piafas dzīve sastāvēja no jaunu un arvien jaunu seksa partneru meklējumiem, no iemīlēšanās, no domas, ka “šis reiz būs īstais”, no baudas, vilšanās, ciešanām, pazemojumiem un atkal jaunas tikšanās.
Bez vīrieša viņa nevar iztikt ‒ tā izrādē atzīst arī Piafas vārdā nosauktā skatuves varone. Bet visām šīm skaistajām un neķītrajām saskarsmēm pa vidu ir arī dziedāšana ‒ tā, šķiet, Piafai padodas tik viegli un dabiski, ka īpašas rūpes savai balsij vai skatuves tēlam viņa nevelta, vien tad, ja viņai ko jaunu iemāca vai arī viņa pati ved tautās jeb estrādes karjerā kārtējo liktenīgo vīrieti. Arī šo vīriešu sarakstā tikai reālu personību vārdi ‒ bokseris Marsels Serdāns, dziedātāji Īvs Montāns un Šarls Aznavūrs un citi. Cik lielā mērā tas viss atbilst patiesībai, nav svarīgi ‒ šī taču ir izrāde, nevis estrādes mūzikas vēstures lekcija. Un tomēr teātrī nav nekas neparasts ‒ rādīt pazīstamus māksliniekus kā seksuālām un citām atkarībām apsēstas būtnes, kas, par spīti daudziem nesmukumiem, nodzīvo izcilu mūžu. Notiek šo mākslinieku biogrāfijas vulgarizēšana un vienlaikus romantizēšana, radot visai neķītru, tomēr sirdi plosošu un mazliet salkanu kases gabalu.
Kā izvairīties no šāda rezultāta un tā vietā radīt, nebaidos šī banālā vārda, tiešām skaistu izrādi ‒ to parāda režisore Laura Groza-Ķibere. Viens no viņas lielākajiem panākumiem ir izvēle par savu sabiedroto padarīt Lieni Gravu, kura ir viena no spilgtākajām jaunajām laikmetīgās dejas horeogrāfēm, kas pievērsusies darbam dramatiskajā teātrī. Ja dejas izrāžu saturs lielākoties šķiet salīdzinoši vienkāršs, balstīts viennozīmīga notikuma vai idejas paušanā, tad dramatiskais teātris Lienei Gravai paver iespēju darboties daudznozīmīgākā vidē, kur ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās, un viņas horeogrāfijā paveras jauni dziļumi, vienlaikus saglabājot rotaļīgumu un izteiksmīga priekšnesuma kvalitāti, kam dejai jebkurā kontekstā un jebkurās izpausmēs ir jāpiemīt. Ar horeogrāfijas elementiem vai veselām dejām atrisinātas izrādes seksa un uzdzīves ainas. No iespējamas vulgāras mīcīšanās tās padarītas par aizraujošām, interesantām, asprātīgām un emocionāli uzrunājošām epizodēm ‒ no komiskas horeogrāfiskas ainas ar galda piederumiem, kurā pielūdzējs māca Piafai smalkās manieres, līdz galēji romantiskai mīlas ainai, dejā tinoties boksera roku saitēs, un nervus kurinošai iedzeršanas epizodei, kurā pa gaisu bīstami lido stikla pudeles.
Šīs dejas ir ļoti būtiskas ne tikai no publikas izklaidēšanas viedokļa, bet arī saturiskā nozīmē ‒ jo tie ir notikumi, kas galvenajai varonei liek just, domāt, dziedāt un dzīvot.
Edīte Piafa nav smalki sakrāsota un mirdzoša skatuves dīva. Un arī Agnese Jēkabsone, paldies Dievam, nav dīva! Jaunās aktrises spēks, šķiet, slēpjas tajā, ka viņa nebaidās uz skatuves izskatīties neglīta, nejauka, vāja vai smieklīga, lai gan viņai piemīt arī visas dotības spēlēt cēlās un skaistās varones. Piafas lomā aktrise apvieno abas prasmes ‒ skatuves priekšā starmeša gaismā pārliecinoši izpildot Edītes Piafas repertuāru, viņa var likt iemīlēties, bet sadzīviskajās ainās nekautrējas atklāt Piafas tēla tumšo, pat riebīgo pusi. Jaunai aktrisei tas nebūt nav viegli. Un tāpēc Liepājas teātra iestudējuma panākumi noteikti balstīsies uz faktu ‒ nu, kuram gan nepatīk Agnese Jēkabsone, kura šoreiz spēlē Piafu!
Vērtējums Režija – 4 Aktierspēle – 4 Scenogrāfija – 3 Horeogrāfija -5 Kostīmi –3 Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Muzikāls dzīvesstāsts “Piafa” Liepājas teātrī Režisore – Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute (Lietuva), muzikālais noformējums – Kārlis Auzāns. Izrāde tapusi kā veltījums Edītei Piafai, jo šogad aprit 50 gadi kopš viņas aiziešanas mūžībā. Lomās: Agnese Jēkabsone, Ilze Būde, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš Mārtiņš Kalita u. c. Tuvākās izrādes: 17. un 31. oktobrī. |
Viedokļi
Dzintra Vīriņa, māksliniece: “Laba izrāde, bet tā nav izklaide. Pārliecinoša galvenās lomas tēlotāja – Agnese Jēkabsone. Viņai ir muzikālā bagāža un jauda, lai to izdarītu. Vizuālais tēls bija atbilstošs Piafai – viņa ir tāda – no ielas nākusi. Neko šokējošu nesaskatīju, nebija šauts pār strīpu.”
Ivars Krastiņš, ārsts: “Agnese Jēkabsone ir vienkārši lieliska – kad sāk dziedāt, viņa tiešām kļūst par Edīti Piafu. Bet tas ir arī viss pozitīvais, ko par izrādi varu pateikt. Radīts prasts, šablonisks iespaids par frančiem – ka viņi visu laiku skrien, kliedz, daudz mīlējas. Un vēl virkne šablonisku tēlu. Nu nav pasaulē viss tik plakātiski! Pēc pirmā cēliena aizgājām mājās.”
Sagatavojusi Ilona Dreimane
