Agnese Lielā-Kārkliņa: Onkoloģijas pacientiem nav vajadzīgs plāns, kas “nestrādā” 8
Autors: Agnese Lielā-Kārkliņa, onkoloģijas paciente, Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Onkonet” valdes locekle
Šobrīd sabiedriskajai apspriešanai nodots Veselības ministrijas sagatavotais Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāns 2022.-2024.gadam, tāpat iesniegšanai Ministru kabinetā tiek gatavots jaunais Onkoloģijas plāns, kas paredz vēl precīzāk definēt lielajā plānā iekļautās onkoloģijas pacientu vajadzības.
Paredzēts mazināt onkoloģisko slimību riska faktoru izplatību sabiedrībā, ik gadu palielināt vēža skrīninga aptveri, uzlabot onkoloģisko pacientu ārstniecību un spert citus soļus onkoloģijas pacientu stāvokļa uzlabošanai un saslimstības mazināšanai, kā arī ‘’uz papīra” paredz miljonus attiecīgo pozīciju risināšanai.
Raksta vienu, dara citu
Kā bijusī onkoloģijas paciente, kas pieredzējusi gan krūts vēzi, gan veidojumu kājā, varu droši teikt – mums kā pacientiem šādi plāni nav vajadzīgi, jo līdzšinējā pieredze ir apliecinājusi, ka tie realitātē nestrādā! Varbūt tāds ir nepieciešams ierēdņiem, lai saņemtu atalgojumu, bet ne onkoloģijas pacientiem.
Plāns varbūt ir uzrakstīts labi un pareizi, taču no praktiskā izpildījuma, kad pacients tiek “ielikts” reālajā situācijā, krasi atšķiras.
Vispirms jau – “zaļais koridors” darbojas tikai līdz pašam pirmajam posmam – kamēr pacients tiek pie onkologa. Pēc tam pie visiem pārējiem speciālistiem, kuru slēdzieni ir nepieciešami, lai turpinātu izmeklējumus un nonāktu pie problēmas risinājuma, jāgaida garās rindās.
Tā, piemēram, kāda no biedrības pacientēm uz šķietami vienkāršu ultrasonogrāfisko izmeklējumu klātienē gaidīja 40! cilvēku garā rindā, lai gan arī te un daudz kur citu būtu jādarbojas “zaļajam koridoram”. Skumjākais tas, ka pēc tam šādās pašās rindās neziņas mocītais cilvēks sēž vēl pie padsmit speciālistiem.Vai šādā veidā valsts rūpējas par onkoloģijas pacientiem un nosaka to par prioritāti?
Tāpat pilnīgi nepieņemama ir ārstējošā personāla attieksme – trūkst elementāras empātijas, vēlēšanās un prasme izskaidrot pacientam viņa situāciju. Ja ārsti ir pārstrādājušies un neiejūtīgi tāpēc, ka trūkst speciālistu, tas nedrīkst tiešā veidā atsaukties uz pacientiem, kuriem jau tā ir smagi un kuri ir lielā neziņā.
Latvijas pacientu izglābj privātklīnikas
Šā gada aprīlī man kājā tika konstatēts veidojums (kā vēlāk izrādījās – paldies Dievam,labdabīgs). Vēršoties pie ārstiem parastajā kārtībā, man tika piedāvāts operāciju veikt tikai septembrī!!! ar komentāru – tad jau redzēs, vai būs vajadzīga operācija, vai kas cits, “ja paliek sliktāk, sauciet ātros..”. Manai iebildei, ka pastāv 50% iespēja, ka veidojums ir ļaundabīgs, reakcija nesekoja.
Nekas cits neatlika, kā doties uz privātklīniku – tur uz vietas bija viss – gan ultrasonogrāfijas aparāts (šis izmeklējums pacientam valsts iestādēs ir vai nu jāveic par maksu, vai jāgaida rindā uz kvotām). Privātklīnikā pats modernākais aparāts ir uz vietas ārsta kabinetā. Nav jātērē laiks un jānāk atkārtoti, jāgaida rindās,viss ir izdarāms uzreiz, turklāt ietilpst vizītes maksā.
Pozitīvs šoks bija par to, ka pēc cītīgas izmeklēšanas,detalizētas pārrunāšanas un iedziļināšanās ārsts sacīja, ka slēdziena izdarīšanai viņam nepieciešams vēl viena ārsta viedoklis! Tā ir pieņemta prakse, kā strādā ekonomiski attīstītajās valstīs, tādējādi palīdzot mazināt kļūdainus secinājumus, jo neviens ārsts vai ikvienas citas profesijas pārstāvis nevar būt Dieva vietā. Pēc tam ārsts sastādīja plānu, kārīkosimies tālāk, man pašai nekas nebija jāmeklē.
Izšķirošas – nedēļas, pat dienas
Man nav žēl neviena privātklīnikā samaksātā centa, jo viss tika izdarīts! Tad, kad viss jau bija paveikts, piezvanīja no valsts ārstniecības iestādes un lepni paziņoja: “Mēs Jūs tagad varam ielikt rindā uz operāciju rudenī!” Atbildēju, ka esmu jau laimīgi izoperēta…
Nav brīnums, ka ir tik daudz ielaistu onkoloģijas gadījumu, jo cilvēks, saskaroties ar parasto sistēmu, mēdz arī atmest ar roku, kā arī ne visi pacienti var atļauties apmeklēt privātklīniku.
Ilgā gumijas stiepšana, paviršā attieksme, “zaļais koridors” beidzas pirmajā – onkologa vizītē – nekur tālāk neesam tikuši.Kamēr cilvēks gaida rindu bez maksas, bieži vien situācija jau ir daudzkārt pasliktinājusies. Vajadzētu tā, ka onkologs iekļaujošos termiņos var nodrošināt tālāko ārstēšanas plānu. Reizēm izšķirošas var būt nedēļas, dienas.
“Sausais atlikums” un cerība uz pozitīvu pavērsienu
Kāds tad ir “sausais atlikums”? Griba varbūt ir, bet praksē tā neizpaužas. Nekāds papildu finansējums šobrīd nav piešķirts, vien atsevišķas pacientu grupas pēdējos gados saņēmušas papildu finansējumu un agrīno ārstēšanu. Protams, var priecāties, ka vispār kaut kāds finansējums tika piešķirts – trešdaļa (ap 15 miljoni) no medikamentiem nepieciešamajiem 42 miljoniem.
Kā zināms, vēzis ir tāda slimība, kurai izšķiroša ir agrīna diagnosticēšana un ārstēšana. Tādēļ finansējums vispirmām kārtām ir jānovirza agrīnai slimības identificēšanai un ārstēšanai. Jo vēlāk nauda tiek ieguldīta, jo mazāka efektivitāte un jēga no tās.
Vai tiešām Latvijā nepieciešams izveidot speciāluinstitūciju, kas kontrolē, vai ierēdņu izstrādātais plāns darbojas?
Pretējā gadījumā tādam vispār nav jēgas, un ierēdņu algām atvēlēto finansējumu var novirzīt pa tiešo onkoloģijas pacientu problēmu risināšanai.Neraugoties uz līdzšinējām nepilnībām un neizdarībām, tomēr ļoti ceram uz pozitīvu notikumu pavērsienu un aicinām valdību apstiprināt gan plānu, gan piešķirt tam atbilstošu finansējumu.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
