FOTO. Āgenskalna maģija: pilsētas viducī pastorāla vide ar dārziem, iekšpagalmiem un koka arhitektūru 0
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kur vēl pilsētas viducī rast tādu pastorālu vidi ar dārziem, iekšpagalmiem, koka arhitektūru, kāda ir Āgenskalnā – vien dažu minūšu braucienā no pilsētas centra! Maijā tur atkal ziedēs kastaņas, ceriņi… To ziedu gubas izgaismos pagalmus, un mūs pārņems gaišs prieks. Bet vietu dara pievilcīgu gan daba, gan cilvēki. Brāļi Kārlis un Mārtiņš Dambergi sola, ka maija vidū atklās restaurēto Āgenskalna tirgu. Āģītis iegūst jaunus vaibstus – te atjauno arī Hāmaņa muižu, savukārt pie Kalnciema ielas strauji top lielveikals “Lidl”… Ejam raudzīt apkaimes pārmaiņas!
Āgenskalna ciems radies uz bijušās Hāgena muižas (Hagenhof) zemes, netālu no Daugavas pārceltuves – izdevīgā vietā pa ceļam uz Bolderāju un Jūrmalu, tādēļ nelielā apmetne ātri vien kļuva par blīvi apdzīvotu teritoriju. Nosaukums “Āgenskalns” saglabājies kopš 17. gs., kad stāvais Daugavas kreisais krasts no tagadējā Uzvaras parka līdz pat Kuldīgas ielai piederēja Heinriham fon Hāgenam. Lai gan muižiņa pēcāk nonāca Bērensu un vēlāk Švarcu īpašumā, tomēr tautā bija nostiprinājies sākotnējais nosaukums, un tas joprojām ir dzīvs, piemēram, Āgenskalna līcis, Āgenskalna iela un Āgenskalna tirgus…
Tik sens tas stāsts…
Vecajā Āgenskalnā, Tirgus un Puķu ielas krustojumā pēc lietus saulstaros laistās bruģis un skatienam paveras augsta sēta ar uzrakstu “Livonijas Pārdaugavas hercogiste”. Ielas otrā pusē, Tirgus ielā 1, iekšpagalmā rosās Jēkabs. Viņš atjauno īpašumā iegūto 19. gs. koka namu. Sētā saglabājusies saimniecības ēka kopš pirmā Āgenskalna tirgus laikiem (pagrabos vēl glabājas gaļas sālīšanas kubli)… 20. gadsimta sākumā kvartāla stūri starp Lielo Nometņu, Tirgus un Puķu ielu aizņēma Sētas krogs (no vācu valodas Zaun Krug), kura pagalmā atradās pirmais Āgenskalna tirgus. Vēlāk to pārcēla uz Kalnciema un Sētas ielas stūri. Nama īpašnieks stāsta, ka uz pirmo Āgenskalna tirgu sīktirgotāji ar zirgiem veduši uzpircējiem gaļu, tā vilkta augšup uz kūpinātavu. Sētā bijušas pajūgu novietnes un naktsmītnes. Ēkas četrus metrus dziļā pagraba smiltīs joprojām lieliski saglabājas dārzeņi, piemēram, burkāni un kartupeļi. Izrādās, ka abas ēkas uzbūvētas uz bijušās kāpas. Grūti iztēloties, ka te un pašreizējā Āgenskalna tirgus vietā senāk slējušās kāpu grēdas ar priedēm. Līdzās namam uzņemtas epizodes filmām “Pie bagātās kundzes”, “Uzbrukums slepenpolicijai”, “Bille”. Noskaņu un iedvesmas bagāta vieta!
Iepretī šim koka namam dižojas viena no iespaidīgākajām Āgenskalna mūra ēkām – tirgotāja Mihaela Pečaka nams, kuru pēc slavenā jūgendstila arhitekta Konstantina Pēkšēna projekta pabeidza būvēt 1903. gadā. Tas piesaista uzmanību gan ar savu gotiskā eklektisma stilu un milzīgo apjomu – aizņem veselu kvartālu starp Meža, Nometņu, Tirgus un Puķu ielām, gan ar grezno jumtu, uz kura gaiši zobaini tornīši, un fasādi, kurā skatāmas dēmonu figūras. Nams ir arhitektonisku detaļu pārbagāts: bareljefi, rozetes, tornīši, balkoni, arābiski smailas logu ailas… Pēc savām funkcijām tas ir īres nams ar mazām bodītēm pirmajā stāvā.
Starp Nometņu, Meža, Eduarda Smiļģa un Talsu ielu ir labi saglabājusies 18.–19. gs. apbūve, kā arī šauru, vietām vēl neasfaltētu un līkumotu ieliņu tīkls, kas veidojies pakāpeniski 17.–19. gs. laikā, topot apbūvei gar tagadējo Nometņu ielu, kas kopš 17. gs. vidus veda uz karaspēka vasaras nometni un arī uz Sv. Marijas dzirnavām. Pēc Pārdaugavas nodedzināšanas 1812. gadā laikā līdz 1914. gadam dominē koka apbūve, kā arī apmestas koka mājas un mazstāvu mūra apbūve, savukārt pēcāk raksturīgi vienkārši vairākstāvu mūra īres nami. Āgenskalnam pieder pirmo Rīgā celto rindu māju komplekss Liepājas ielā, kā arī Rīgā pirmais tipveida daudzstāvu daudzdzīvokļu māju komplekss “Āgenskalna priedes”, kura nami būvēti tā, lai logi būtu ar skatu pret sauli.
Āgenskalna tirgus jaunā dzīve
Kopš atklāšanas 1925. gadā Āgenskalna tirgus paviljons piedzīvojis kā Otro pasaules karu, tā ilgu, nesaudzīgu lietošanu padomju gados. Arī Latvijas atjaunotās neatkarības laikā tirgus ēkās neveica ievērojamus ieguldījumus. Tādēļ 2018. gada janvārī paviljonu slēdza sliktā tehniskā stāvokļa dēļ. Neilgi pēc tam tirgu savā īpašumā pilnībā pārņēma Rīgas domes Īpašuma departaments, bet pirms tam to bija nomājis SAI “Rīgas Centrāltirgus”, precīzāk – tā apakšnomnieks SIA “Rovex”, kuru Centrāltirgus nu vainoja pie tirgus ēkas nolaišanas līdz kritiskam stāvoklim. Dome, izsolot jaunās nomas tiesības, lēma, ka investoram tirgu pilnībā vajadzēs atjaunot trīsarpus gadu laikā.
Pieteicās kandidāts – SIA “Kalnciema iela”, kurš viesa uzticību jau ar iepriekšējo darbību Kalnciema ielas tirgū. Brāļi Dambergi ar savu enerģiskumu un gatavību riskēt ieguva tiesības turpmākos 30 gadus nomāt Āgenskalna tirgu un tam piegulošo teritoriju. Pateicoties viņiem, nu glābts ne vien unikālais senais Daugavas kreisā krasta tirgus, bet arī Latvijas kultūras kanonā iekļautā arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga mantojums.
“Tik sarežģītā laikā, kāds ir patlaban, nav viegli atvērt ko jaunu uzņēmējdarbībai,” teic Kārlis Dambergs un aicina sākt tirgus apskati ar pagrabstāvu, kas atrodas zem visas ēkas. “Kāpnēm atjaunoti oriģinālie pakāpieni ar ražotāja firmas zīmi, divu seno ledus pagrabu durvis. Interesanti, ka starp pagrabstāvu un pirmo stāvu vēsuma uzturēšanai par izolācijas materiālu izmantots korķa un bituma maisījums. Sākotnēji pagrabu dzesēšanai izmantoja ledus gabalus, ko veda no Daugavas. Ledum kūstot, tērcītes novadīja pa reni pagrabtelpu dzesēšanai. Pagrabā tagad iekārtotas arī noliktavas – tostarp tirgotājiem, ražotājiem, kas dzīvo ārpus Rīgas.
Tirgotāju precei būs pieejamas arī septiņas aukstuma kameras.” Pagrabstāvs tagad ir gaišs, moderns, ar labu ventilāciju un gludām betona grīdām. “Atsaucoties aicinājumam sniegt atbalstu vēsturiskās ēkas restaurācijā, ar betonu mums palīdzēja vietējais uzņēmums – “SCHWENK Latvija”, kas piedāvā augstvērtīgu cementu, minerālmateriālus, transportbetonu un betona segumu risinājumus.
“SCHWENK” pārstāvji uzsvēra – Āgenskalna tirgus atdzimšana jaunā, bet joprojām vēsturiskā veidolā, ir nozīmīgs projekts, kas sekmē pilsētvides attīstību, veicina vietējās kopienas iesaisti, atbalsta vietējos ražotājus un rada vietu kultūras norisēm – kā vietējai kopienai, tā pilsētas apmeklētājiem. Āgenskalna tirgus rekonstrukcijai “SCHWENK Latvija” piegādāja betonu grīdām ar bezrukuma piedevu, tādējādi iekštelpu grīdas segums ir izturīgs un plaisāšanas risks – minimāls.”
Daudzas metāla konstrukcijas tika pilnībā nomainītas, jo laika zobs tās bija neatgriezeniski bojājis. Savukārt tās metāla konstrukcijas, kuras klāja plāna rūsas kārtiņa, palīdzēja atjaunot “Hammerite” pārstāvis Latvijā, viņu piedāvātās krāsas atšķirībā no parastajām metāla krāsām var klāt tieši uz sarūsējuša metāla, neizmantojot gruntēšanas līdzekli un gruntskrāsu. Tās nodrošina metāla virsmai skaistu apdari un ilgstošu aizsardzību pret rūsu.
“Swedbank” atsaucās aicinājumam atbalstīt jaunatnes izglītības jomu Āgenskalna tirgū – ar viņu atbalstu varēs iedarbināt “Jauniešu staciju”, kas tirgū būs izglītības centrs, kur satikt daudznozaru pārstāvjus, apzināt mūsdienīgu profesiju iespējas, iegūt zināšanas un apgūt dažādas prasmes. “Jauniešu stacijā” kopīgi pie projektiem strādās dizaineri, zinātnieki, pilsētvides plānotāji, iepakojuma ražotāji, vides aktīvisti un jaunie uzņēmēji, studenti un skolēni. Šeit laikmetīgās mākslas pārstāvji satiks biologus, sportisti mediķus, matemātiķi arhitektus utt. Projektā piedalīsies mācību iestādes, uzņēmumi, privātās un publiskās organizācijas, kā arī viedokļu līderi un jauniešu auditorijā populārās personības. Jaunieši dalīsies zināšanās un prasmēs arī savā starpā.
“Šo triju uzņēmumu atsaucība bija nozīmīgs stiprinājums un atbalsts arī morāli – ēkas stāvoklis daudzējādā ziņā bija krietni sliktāks, nekā sākotnēji novērtēts. Vienlaikus bez šīs vietas Pārdaugava nav iedomājama – paviljons ir vismaz tikpat svarīgs vēsturiskās Pārdaugavas sejā kā deguns. Šie uzņēmumi bez šaubīšanās un nesavtīgi bija gatavi palīdzēt tikt galā ar milzīgo uzdevumu, lai cilvēki no jauna varētu pārliecināties – vēsturiskais tirgus ir dzīvs,” uzsver Kārlis. “Pirmajā stāvā būs tirgošanās vietas arī tiem, kas vēlēsies tirgoties dažas dienas nedēļā, mājražotājiem senioriem, kas gatavo kvalitatīvu preci nelielos daudzumos.”
Mārtiņš Dambergs papildina: “Otrajā stāvā paredzētas vietas nelielām kafejnīcām, bāriem. Plānota arī atvērtā virtuve – publiskām aktivitātēm, kurās mācītu ēst gatavošanu visiem interesentiem, arī skolēniem, studentiem. Tirgotāji varēs organizēt savas produkcijas atvērto dienu – ieinteresēt pircējus ar atraktīvu programmu. Būs arī neliela zona kultūras pasākumiem. Augšējā zālē atkal skatīsim pilsētu ģerboņus, šoreiz tie būs krāšņāki, jo restaurēti.” Tirgus paviljons ir apbrīnas vērts ar savu moderno inženierkonstrukciju: lielā halle balstās uz metāla stabiem, metāla fermām, jumtā ierīkots augšējais apgaismojums. Gaiši un tīri – gluži kā svētnīcā. Tas ne ar ko neatpaliek, piemēram, no Barselonas vai Varšavas dižtirgiem.
Lai nu izdodas atpelnīt!
Daudziem āgenskalniešiem Olīvija Pūcīte kļuvusi gandrīz tikpat pazīstama kā viņas bijušais dzīvesbiedrs izcilais aktieris Uldis Pūcītis, jo abi te, Āgenskalna tirgū, aiz letes tirgojuši smalkmaizītes. Ko par atjaunoto tirgu domā viņa?
“Nav un nebūs, kā bija agrāk, jo tagad visapkārt ir lielveikali – vairāk nekā nepieciešams. Turklāt pircēju skaits samazinājies: denacionalizējot īpašumus, daudzi pārgājuši dzīvot uz Imantu, Zolitūdi… Mainījušies arī pircēju ieradumi – sestdienās sapērkas visai nedēļai un tirgū vairs nerādās. Mūs vēl apmeklē vecākā gada gājuma kundzītes, kas nāk pie saviem tirgotājiem – arī, lai aprunātos. Savukārt jaunieši mainījuši ēšanas ieradumus – pievērsušies veģetārajiem ēdieniem, ko pasūta internetā. Iespējams, ka tagad rekonstruētajā tirgū būs arī nelielas kafejnīcas, ēstuvītes, kurās tuvējo biroju darbiniekiem ieturēt maltīti. Katrā ziņā ir prieks, ka brāļi Dambergi izglābuši no posta šo vēsturisko ēku, lai viņiem veicas! Lai izdodas atpelnīt ieguldītos līdzekļus!”
Ceļā uz tirgu sastapām Elgu, Āgenskalna apkaimē dzīvojot jau četrdesmit septiņus gadus. Viņa atceras, ka maizītes pirkusi pie paša Ulda Pūcīša.
“Nu nekāda koķetēšana nebija, viss notika lietišķi, toties neaprakstāms prieks, ka saņem pirkumu no aktiera rokām. Kā lai neatceras trakulīgo “purva bridēju”!”
Par izcilām sievietēm!
Āgenskalnam par sievišķo gudrību un gara spēku ir īpašs stāsts – koka ēkā pie Mazās Nometņu un Pārslas ielas krustojuma dzīvojusi pirmās Latvijas brīvvalsts sudraba pieclatnieka latvju tautu meitas prototips Zelma Brauere (1900–1977), kas tautā dēvēta par Mildu. Viņa strādājusi naudas spiestuvē par korektori, bijusi diplomēta filoloģe (zināja septiņas valodas!), grafiķis Rihards Zariņš izvēlējies par modeli, un nu kļuvusi par latviešu tautas vērtību simbolu.
Otra ēka, kurā saglabāta izcilas sievietes piemiņa, ir Slokas ielā 3 – jūgendstila nams, te mūsdienās darbojas Itas Kozakevičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija. Ita Marija Kozakeviča (1955–1990) bija Trešās atmodas laika politiķe, Latvijas Tautas frontes domes un valdes locekle, gāja bojā 1990. gada 28. oktobrī Itālijā, Tirēnu jūrā. Viņa apbedīta Miķeļa kapos, bēres izvērtās par tautas manifestāciju. Itas piemineklī iekalti vārdi: “Nenāciet raudāt, nāciet spēkus smelties.” Tauta viņu nominēja titulam “Sieviete Latvija ‘90”. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu nosauca par “Latvijas brīvības un neatkarības simbolu”.
Nams ar VDK “spico ausi”
Turpinot pastaigu, nonākam Nometņu ielā pie tumši krāsota nama. “Nelielais divstāvu dzīvoklis, ko noskatījām Linarda Laicēna ielā 7 (tagad Nometņu ielā 7 – te iekārtotas kafejnīcas “Fazenda” telpas, augšējā stāvā – dzīvokļi), atradās koka mājas otrajā stāvā ar skatu uz pagalmu. Divas istabiņas – desmit un divpadsmit kvadrātmetrus lielas ar krāsns apkuri. Ārā malkas šķūnītis, zem ēkas plašs pagrabs ar velvēm. Ko nozīmē savs dzīvoklis Padomju Savienībā, saprot pat kaķi un suņi! Toreiz latviešiem dzīvokļus piešķīra maz, priekšroka rindās bija iebraucējiem…,” stāsta Alfrēds Stinkuls, kura atmiņu grāmata “Mati sarkanā vējā” raisa lasītājos ažiotāžu, jo nosaukti stučītāju vārdi, uzvārdi.
Tajā arī minēts fakts, ka pratinātājs Grāmatiņš vārds vārdā atkārtojis tos izteicienus, kas bija izskanējuši šajā Alfrēda dzīvoklī. Tas uzvedināja uz domām, ka dzīvoklī ir VDK noklausīšanās iekārtas, tikai jāmeklē – kur. Griestos pamanījuši mazu caurumiņu, pārmeklējot bēniņus, uzgājuši baltā drāniņā ietītu metāla kapsulu – garumā tā nepārsniedza 10 cm, resnākā apakšējā daļa diametrā – ap 3 cm, tam pievienots apmēram 3 milimetrus resns nerūsējošā tērauda metāla pinuma ekranizētais vads… Uz ierīces bijis norādīts, ka izgatavota Japānā. Par šo atklājumu sīkāk varat izlasīt minētās grāmatas 221.– 223. lpp. Turklāt šo VDK neveiksmi minējis Edmunds Johansons savā grāmatā “Čekas Ģenerāļa piezīmes”.
Andrés el Letón no Vasaras ielas
Pretimnācēja cienījamos gados, pamanījusi, ka ar interesi aplūkojam Vasaras ielas apkārtni, uzrunā mūs un sāk stāstīt: “Te vakaros staigāja Andris Kārkliņš, dziedot “Es ar savu ģitāri…” Runa ir par leģendāro flamenko ģitāristu Andri Kārkliņu, kurš dzīvoja šīs ielas namā. Dzimis 1942. gadā Zaļeniekos, dzīvi vadījis ASV, pēcāk Spānijā – Andalūzijā, kur pie čigāniem apguvis flamenko. Spēlējis Francijas, Vācijas, Anglijas, Beļģijas krodziņos un salonos. Viņa koncertceļojumi pa vismaz 56 valstīm bijuši piedzīvojumu pilni. Andris Kārkliņš bija fenomenāla personība, īsts pasaules pilsonis. Par daudzām ceļojuma vietām viņš uzrakstījis haiku, kuras grāmatā “Haiku atklāsme rudens pilnmēnesī” apkopojusi viņa dzīvesbiedre Raimonda Kārkliņa. Mākslinieks aizgāja mūžībā 2011. gadā, apglabāts Zaļenieku jeb Luterāņu Zaļās draudzes kapos.
Nami kā “vēstures grāmata”
Vai zinājāt, ka Āgenskalnā, Baložu ielas 8. namā atradies Baltijā pirmais budistu templis, ko 1924. gadā izveidoja Kārlis Tenisons (1873–1962)? Tā vēsta elektroniskā Reliģiju enciklopēdija! Tenisons 20. gs. divdesmitajos gados uzturējās Latvijā un dēvēja sevi par budistu arhibīskapu. Tomēr vietējie Rīgā budismu neuztvēra nopietni, un pēc kāda laika viņš kopā ar sekotāju Fridrihu Lustigu aizceļoja – sākumā uz Parīzi, bet tad uz Āziju, kur Nepālā esot aizvadījis visu mūžu, bijis ļoti cienīts un arī apglabāts vienā no galvenajiem budistu tempļiem. Interesanti, ka budisma simboli – labās un kreisās puses ugunskrusti – ir labi pazīstami DA Āzijā, kur tie uzskatīti par Budas labo un kreiso kāju, tiek saistīti ar viņa apgaismības ceļojumiem pa pasauli.
Viens no skaistākajiem Pārdaugavas šveiciešu stila namiem atrodas Baložu ielā 10. To arhitekts Alberts Gīzike cēlis holandiešu tirgotājam Finam van Drātam. Šis nams ir nozīmīgs arī tāpēc, ka tajā kopš 1953. gada dzīvoja slavenais latviešu rakstnieks un komponists Marģeris Zariņš un radīja savus labi pazīstamos darbus. Aplūkojiet arī Baložu ielas 12. namu, kur tagad atrodas ceļotāju viesnīca un krodziņš “Dēkainis”, tā ir pēdējā saglabājusies pirmā latviešu izcelsmes arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projektētā koka ēka Rīgā.
Ievērības cienīgs ir arī divstāvu nams Baložu iela 14, ko būvējis Rīgas tirgotājs un uzņēmējs, A/S Ķīmijas fabrikas “Kali”, agrāk “A/G Langensiepen & Co, Petersburg” direktors Vilhelms Morics. Tajā 1920. gadā, atgriežoties Latvijā no emigrācijas Šveicē, kādu laiku dzīvojis dzejnieku pāris Rainis ar Aspaziju. Toreiz viņu sagaidīšana Rīgā noritējusi triumfāli, kā raksta “Facebook” žurnāla “Par Āgenskalnu” veidotājs Ilgonis Linde, “abiem dižgariem seko milzīgs ļaužu pūlis, aktieri dzied “Pūt, vējiņi!” un valda vispārēja sajūsma līdz brīdim, kad triumfatorus uznes uz koka tilta pār Daugavu.
“Kā? Vai tad mūs nevedīs uz pili?” pārsteigumā izdvesusi Aspazija. Dzīvokļa piešķiršana Baložu ielā 14 Rainim un Aspazijai esot bijis pārsteigums. Dzejnieki patiesi domāja, ka pēc triumfālās sagaidīšanas viņus vedīs uz Rīgas pili, norāda literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, atsaucoties uz Saulcerīti Viesi. Apazijai sākās histērija, jo pirms atbraukšanas ar tautiešiem saskaņotajā superstāru “raiderī” bija prasība pēc dzīvokļa un bibliotēkas Rīgas pilī. Tā vietā viņus ar visu kalponi izmitināja brāļu Moricu nama ceturtajā stāvā, Baložu ielā 14. Tomēr izrādās, ka savu ceļu uz Cīrihi 1905. gada vēlā rudenī Rainis arī sācis no Āgenskalna, Bišu ielas 10. Tolaik viņš jau bēguļoja nelegālā statusā un apmeties bija namsaimnieka Kalniņa sētā, kas sastāvēja no divām 18. gadsimta guļbūvēm. Kopš 90. gadu sākuma ēkas ir ieguvušas dzeltenu ķieģeļu aplikumu, bet to senatnīgā forma ir saglabājusies joprojām.
Uz ielas pie 22. mājas novietota piemiņas zīme, kas vēsta, ka šeit savulaik dzīvojis spāņu rakstnieks un diplomāts Anhels Ganivets Garsija (dzimis Granādā 1865. gadā, šķīries no dzīves Rīgā 1898. gada 29. novembrī), komplicēta personība. Viņa privātā dzīve bija tik spraiga kā romāns. Garsijas temperamentīgā, melanholiskā, mīlestībā aizrautīgā un reizēm atturīgā dvēsele, kā arī pašnāvība līdz šim brīdim tā arī paliek neizprotama. Pārceļoties ar prāmi no Pārdaugavas, kur viņš dzīvoja, uz Rīgas centru, kur atradās Spānijas konsulāts, Ganivets izdarīja pašnāvību, ielecot Daugavas ledus aukstajos ūdeņos. Divas reizes. Pēc pirmās viņu izdevās izglābt, pēc otrās – vairs ne. Oficiālajā miršanas apliecībā rakstīts: “Miris noslīkstot, būdams neveselu prātu”.
Kalnciema ielas kvartālā
Par aktīvu Āgenskalna apkaimes epicentru ir kļuvis tā sauktais Kalnciema kvartāls jeb Kalnciema komūna – brāļu Dambergu atjaunotās koka mājas un telpa un dzīve starp tām. Kalnciema kvartāla pagalmā atrodas vieta tirdziņam, restorāns, vīna veikals, dizaina salons un mākslas galerija. Kalnciema iela ar 18. un 19. gs. mijā celtajām Rietumeiropas vēlīnā klasicisma koka ēkām iekļauta Latvijas kultūras vērtību kanonā. Kalnciema ielu veido 23 klasicisma stilā celtas koka ēkas abpus ielai, un to atjaunošanas projekts tika sākts 2006. gadā. Svarīgi zināt, ka Melnsila ielā 11 saglabājusies Reinholda Georga Šmēlinga projektētā koka ēka (1897). Nozīmīga Kalnciema ielas ansambļa daļa ir brāļu Dambergu izveidotā komūna ar sešām atjaunotām koka celtnēm.
Muiža, iemūžināta pastmarkā
Kā gan paiesi garām Švarcmuižai (Daugavgrīvas ielā 19/21). Tā savu nosaukumu guvusi no Švarcu dzimtas uzvārda. Ēkas fasādi grezno neorenesanses stila mezonīns. Švarcmuižas autors ir arhitekts Matiass Holsts, ēku komplekss celts 1872. gadā, un šobrīd tas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Tieši no šīs muižas 17. gadsimtā Āgenskalns (Hagensberg) ieguvis savu nosaukumu, jo agrāk tā saukta par Hāgenu muižu un Hāgenhofu. Jaunā Latvijas pasta marku sērija par muižām sākta tieši ar šīs muižas pastmarku. Tā izdota 50 000 eksemplāru tirāžā, un tās nominālvērtība ir 2,34 eiro. Līdz ar pastmarku izdota arī speciāla aploksne – tās un pastmarkas dizaina autors ir mākslinieks Aleksejs Naumovs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un bijušais rektors. Par šo muižu ir nostāsts, ka tās rijā esot mituši spoki – smalki kungi, citreiz ērmi kaļam zelta dālderus…
Filozofu alejā
Daugavas ielejas nogāzē gar Daugavgrīvas ielu, tuvu Švarcmuižai acīs krīt divas augstceltnes – “Filozofu rezidence”. Kāds tām sakars ar filozofiem? Ar vietas nosaukumu, jo aiz divstāvu koka ēkām Daugavgrīvas un Bezdelīgu ielu stūrī saglabājusies daļa no tā sauktās Filozofu alejas (līdz bij. Heija muižiņai Daugavgrīvas ielā, 25). Ēku cēlis H. H. Bērenss, kurš 17. gs. 80. gados nopirka Āgenskalna muižu: tās teritorija sniedzās no Zunda pāri tagadējai Melnsila ielai un no Kuldīgas ielas līdz tag. Ē. Smiļģa ielai.
Viņa mazmeita Johanna Sofija apprecēja tirgotāju un vēlāko Rīgas birģermeistaru Ādamu Švarcu. Tā Bērensu muiža kļuva par Švarcmuižu. Bērensus 18. gs. uzskatīja par ietekmīgiem ne vien Rīgas tirgotāju, bet arī namnieku un literātu aprindās – šajā namā lasīja Rietumos izdoto progresīvo literatūru par apgaismības filozofijas idejām. Tādēļ arī aleju nodēvēja par Filozofu gāti, pa to pastaigājušies Rīgā kādu laiku dzīvojušie vācu filozofi J. G. Hāmanis un J. G. Herders, viesodamies Bērensu ģimenes vasaras mītnēs.
Pa šo gatvi starp augsto smilšu krauju un mitro pļavu mijis soļus arī Garlībs Merķelis, kurš pēc atgriešanās 1807. gadā no ārzemēm konstatēja, ka viņa iecienītā pastaigu vieta nu kļuvusi par parastu celiņu. Svarīgi zināt, ka Āgenskalnā bijis arī pirmais publiskais parks – atradies aptuveni tur, kur pašlaik NATO izcilības centrs, iepretim Dārziņa mūzikas skolai. Tā bijusi ļoti iecienīta atpūtas vieta ar divām kafejnīcām, brīvdabas teātri un citām izpriecām – pirmā vieta, ko šai pusē apgaismojusi ģeneratora radīta elektrība.
M16 aģents
LTV seriāla “Sarkanais mežs” galvenā varoņa Vitolda Reķa tēlam atbilst reāla persona – Vitolds Berķis, viens no aģentiem, kuru britu izlūkdienests M16 iesūtīja Latvijā operācijā “Džungļi” 1949. gadā. Līdzīgi kā seriālā, arī dzīvē Vitolds Berķis nonāca čekistu slazdā. Kā portālā LSM.LV vēsta Vitolda krustmeita Ingrīda Berķe-Dūvela: “Es uzzināju par Vitolda spiega gaitām tikai tad, kad tēvs sāka atklāt savas aizdomas par Vitolda nāvi. Vitolds 1965. gadā nositās ar automašīnu Losandželosā.
Oficiāli tas bija negadījums, bet mans tēvs vienmēr domāja, ka vainīga ir VDK (..) Vitolds kā lidotājs dienēja leģionā – viņš nedomāja, ka vācieši ir labāki par krieviem, bet viņam vajadzēja to darīt – un, kad bija iespēja, viņš kopā ar savu palīgu izlēma, ka ir jāpadodas angļiem gūstā. Tad viņi pārlidoja pāri frontei un ar izpletņiem izlēca angļu pusē, atstājot lidmašīnu avarēšanai.” No kultūrvēsturnieka Valda Gavara uzzināju, ka urna ar Vitolda pelniem pārvesta uz dzimteni un 2005. gadā guldīta Rīgā Mārtiņa kapos līdzās tēvam Jānim un citiem radiniekiem. Interesanti, ka Vitolda bērnība pagājusi toreizējā Kalnciema ielas 44. namā.
