Āfrikas cūku mēris. Apturēt nesanāk, jāmācās sadzīvot 0
Autore: Linda Dombrovska
Kopš 2014. gada jūnija beigām savā veidā dzīvojam murgā, ko sauc par Āfrikas cūku mēri (ĀCM). Tas ir murgs cūkaudzētājiem, kuru darbība pamatu pamatos ir apdraudēta, tas ir murgs valsts institūcijām, kurām jārod vidusceļš starp iesaistīto pušu prasībām un Eiropas Komisijas rekomendācijām, kā arī medniekiem, kuriem jāmaina sava pasaules uztvere un brutāli jānogalina.
Šo trīsarpus gadu laikā no Baltkrievijas vīruss izplatījies ne tikai uz Baltijas valstīm, bet arī uz Poliju, caur Ukrainu uz Rumāniju, Čehiju, Moldovu. Mēris izplatās arī Krievijā, Ķīnas virzienā, un tā vien šķiet, ka nekas vairs nevar stāties tā ceļā.
Nav pirmā reize
Tomēr šis nav pirmais gadījums, kad Eiropa saskaras ar ĀCM draudiem. Septiņdesmitajos gados tas tika ievazāts Portugālē un Spānijā, kur ar šo sērgu cīnījās divdesmit piecus gadus. Tāpat vēl joprojām mēris atrodams Sardīnijā, kur to nav bijis iespējams apturēt. Kas gan ir mainījies? Salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem mežacūku skaits Eiropā dramatiski pieaudzis, un tieši populācijas blīvums ir tas, kas ietekmē mēra izplatību. Daudzi gribēs pārmest medniekiem to, ka mežacūku skaits ir pieaudzis, bet, kā atzīst spāņu biologs Kristians Goltazars, ievērojami mainījusies Eiropas ainava, proti, pieaugot lauksaimniecības apjomiem, palielinās mežacūku barības bāze, bet mežacūkas spēja vairoties ir tieši saistīta ar to, cik daudz barības tai ir pieejams. Mežacūka dzimumgatavību sasniedz tad, kad tās ķermenis iegūst noteiktu svaru. Protams, ir arī vietas, kur visu pasliktinājusi arī konkrēta mežacūku populācijas apsaimniekošanas prakse, bet tā nav kopējā tendence.
Latvijā pirms mēra atnākšanas tika uzsvērts, ka mūsu mežarukšu populācija ir milzīga, bet jāatzīst, ka pat blakus nestāvam saviem rietumu kaimiņiem. Čehijā vien katru gadu nomedī ap 300 000 rukšu, bet Vācijā teju vai 600 000. 2014. gadā Latvijas mežacūku populācija saskaņā ar Valsts meža dienesta datiem bija vien 74 000, kas kopš tā laika ir samazinājusies trīskārt.
Mežacūka ir arī dzīvnieks, kura saimnieciskais pieaugums ir vismaz 200% gadā, jo pieaugušai un auglīgai mātītei piedzimst seši līdz astoņi sivēni. Katru gadu. Ļoti labos apstākļos, kas arī novērots Vācijā un Čehijā, mežarukšu mātītēm novēroti pat divi metieni gadā. Latvijā nekas tāds netika novērots, tomēr sivēni parādījās arvien jaunākiem un jaunākiem dzīvniekiem. Interesanti, ka Dagdas novadā, kur Āfrikas cūku mēris pirmo reizi tika atklāts Latvijā, mežacūku populācija tajā laikā bija viena no vismazākajām.
Globalizācijas sekas
Dzirdēts, ka ĀCM nokļūšanu Latvijā skaidro ar lielo mežacūku populāciju. Jāteic, ka pie mums vīruss nenokļuva tāpēc, ka bija daudz mežacūku. Jāatzīst gan, ka tas izplatās ātrāk, jo lielāka populācija. Tomēr lielākais riska faktors mēra izplatībai ir cilvēks. Tā kā ĀCM vīruss ir ļoti izturīgs, tas saglabājas pat žāvētā gaļā, speķī, pat saldētā jēlā gaļā, un lielākais slimības izvazātājs ir bijis cilvēks. Apzinātas, visbiežāk gan neapzinātas rīcības dēļ tas nokļuva Latvijā daudz ātrāk, nekā mēs jebkad varētu iedomāties. Interesanti, ka igauņi tagad domā, ka mēris pie viņiem bijis agrāk, pirms tas tika oficiāli atklāts. Igaunijas ziemeļos, kā izrādās, jau pirms kāda laika bija konstatētas beigtas mežacūkas. Tomēr tad neviens tam nepievērsa uzmanību, jo nebija zināšanu par sērgu, kas virzās mūsu virzienā. Igaunijā mēris, iespējams, jau agrāk nokļuvis no Krievijas. Pēterburgas apgabalā bija izvietotas armijas vienības, kas 2008. gadā piedalījušās Gruzijas un Krievijas karā. Igaunijas ziemeļos mēris tika atklāts, nomedījot mežacūku ar antivielām, un tas nozīmē, ka mēris tur jau kādu laiciņu ir bijis. Protams, šie visi ir tikai pieņēmumi, kas, jāatzīst, izklausās gana loģiski. Tāpēc var arī sacīt, ka mēra izplatība ir globalizācijas, cilvēka neuzmanības un arī vienaldzības sekas.
Pieņēmumi
Pēc trīsarpus gadu ilgās un būtībā zaudētās cīņas ar ĀCM jāteic, ka viss, ko sākotnēji par to sprieda un lēsa, izrādījās tikai un vienīgi pieņēmumi. Eiropas zinātnieki paredzēja divus scenārijus. Vai nu mēris inficētā teritorijā nogalinās visas mežacūkas (līdzīgi, kā tas notiek fermā) un pašlikvidēsies, vai arī ļoti lielā ātrumā izplatīsies visā teritorijā. Nenotika ne viens, ne otrs. Mēris lēnām virzījās uz priekšu, izplatoties nevienmērīgi. Pat tagad inficētajā zonā ir vietas, kur mēris nav konstatēts. Tāpat tas izplatījās lēcieniem, ko var norakstīt uz cilvēku apzinātu vai neapzinātu rīcību. Piemēram, tiek uzskatīts, ka mēris tiek izplatīts arī ar meža tehniku, tādēļ pēc konkrētiem gadījumiem Latvijas valsts meži sāka dezinficēt meža tehniku – hārvesterus un forvarderus.
Sākotnēji tika arī uzskatīts, ka piecas mežacūkas uz 1000 ha būs tas populācijas slieksnis, kur mēra izplatība apstāsies. Šis skaitlis tika ņemts no pieredzes, jo šis bija slieksnis, kad apstājās klasiskā cūku mēra izplatība. Tomēr ir skaidrs, ka mēra izplatība mežacūkās palēninās, jo mazāka ir populācija. Daudzi uzskata, ka nu jau lielā daļā Latvijas mēris ir pārgājis pāri un mežacūku populācija sāks atjaunoties, bet zinātnieki lēš – un tas ir pierādījies arī dabā – seko otrais vilnis. Tas saistīts ar to, ka ar mēri slimās mežacūkas piesārņo vidi, bet vīruss ir tik izturīgs, ka sasaldētā veidā tas saglabājas pat vairākus gadus. Un ir pierādīts, ka mežacūka ir kanibāls. Pēc kāda laika tās atgriežas pie saviem sugasbrāļiem un māsām un reāli sāk skrubināt to kauliņus. Ir arī skaidrs, ka mēs patiesībā neko nezinām par mežacūku uzvedību mēra apstākļos.
Viss, kas bija zināms līdz šim, izrādījās aplams kara laikā. Ir novērots, ka mežacūkas migrē prom no inficētajām vietām, jo daudzviet Latvijā bija milzīgs mežacūku pieplūdums. Ir vietas, kur mežacūkas vienkārši pazuda, bet ir vietas, kur vienā barā nomedītas gan slimas, gan arī veselas mežacūkas.
Mēris pats par sevi izplatās lēni. Ja barā ir kāda slima mežacūka, paies kāds laiks, pirms saslims citas. Bet mežacūka migrē, tas nozīmē, ka saskare ar slimo cūku var būt minimāla. Vienlaikus zinātnieki arī nevar izskaidrot, kas tieši ir antivielas. Ir skaidrs, ka mežacūkai ir bijis kāda veida kontakts ar vīrusu un tā izdzīvojusi. Tomēr nav skaidrs, cik liels šis kontakts bijis, vai tai bijuši kādi simptomi vai vienkārši – kontakts bijis ārkārtīgi neliels. Antivielas nenozīmē imunitāti, drīzāk attiecīgais ruksis kļūst par nēsātāju. Latvijā nepieaug to nomedīto mežacūku skaits, kurām ir antivielas, tāpēc tagad sāk lēst, ka galu galā tomēr mežacūkas, kurām ir antivielas, nobeidzas.
Arī attiecībā uz dažādiem iespējamiem medību liegumiem nav skaidrības. Eiropā ir dažādi pētījumi, kas parāda gan to, ka dzinējmedību laikā mežacūka var noskriet pat 23 km, bet ir arī pētījumi, ka mežacūka paiet tikai mazu gabaliņu un vakarā atgriežas atpakaļ sākotnējā vietā. Tas, visticamāk, atkarīgs no tā, kādi suņi izmantoti medībās, kāda ir ainava – kalnaina, mežaina, ar laukiem. Tāpat iespējams, ka tas atkarīgs no konkrētās mežacūkas noskaņojuma tajā dienā. Tādēļ arī tagad varam skaidri pateikt, ka vismaz Latvijas apstākļos dzinējmedību aizliegumam reāli nebija nekādas tiešas ietekmes uz slimības izplatību.
Čehijas piemērs
Tā kā mēs esam bijuši eksperiments, arī Čehijā tika īstenota stratēģija, izmēģinot metodes, kuras nebija iespējams ieviest Latvijā. Čehijā mēris tika konstatēts pagājušā gada jūnija beigās netālu no Zlīnas pilsētas. Izrādījās, ka šī ir viena konkrēta punkta saslimšana, tāpēc mežacūku uzvedības un ĀCM pētniecības eksperts no Itālijas Vitorio Guberti, kuru Eiropā uzskata par lielāko rukšu speciālistu, izstrādāja stratēģiju, iežogojot 5,7 tūkstošus hektāru un šajā iežogotajā teritorijā aizliedzot jebkādu mežacūku traucējumu, cerot, ka mēris pats sevi iznīcinās. Katru nedēļu teritorijā tika atrasti vairāki desmiti beigtu mežacūku, septembrī bija mirušo mežacūku kritums, un daudzi sāka domāt, ka stratēģija nostrādājusi, bet tad atkal viss sākās no sākuma. Tie, kuri itāļu pētnieku pazīst, stāsta, ka Vitorio Guberti vienkārši atmetis ar roku un pateicis, ka padodoties. Tagad šajā slēgtajā teritorijā medības notiek pietiekami intensīvi, bet joprojām tiek atrastas beigtas mežacūkas.
Jāsaka gan, ka Čehijā šajā reģionā ir viena no visblīvākajām mežacūku populācijām Eiropā. Interesanti un pat neizskaidrojami ir tas, kas puse no atrastajām beigtajām mežacūkām ir negatīvas. Latvijā šis procents ir apmēram 20%, un to var norakstīt uz dažādiem dabiskiem nāves cēloņiem, piemēram, ielūšana ledū. Tomēr 50% ir kaut kas grūti izskaidrojams. Ar kolēģiem ir spriests, ka, iespējams, čehi dažādos veidos nogalinātās mežacūkas vienkārši ienes iežogotajā teritorija un pamet, bet tas arī ir tikai pieņēmums. Tāpat jau klīst baumas, ka ar pirmo sniegu nāca atklāsme, ka mežacūkas migrē no un uz iežogoto teritoriju, un fakts ir arī tāds, ka pat metāla žogs, kas zemē ierakts, ne vienmēr noturēs mežacūku, kur nu vēl elektriskais žodziņš, kāds uzstādīts Čehijā. Esot pat divi pozitīvi gadījumi ārpus iežogotās platības, bet par to raksta tapšanas brīdī atbildīgās čehu institūcijas klusēja. Interesanti, ka vēl oktobrī čehi bija ļoti optimistiski un sprieda par savu veiksmes stāstu, bet jau pagājušā gada decembra beigās Bulgārijā, kur notika šai tēmai veltīts seminārs, Čehijas veterinārā dienesta pārstāvis, atbildot uz jautājumu par to, vai viņu stratēģija darbosies ilgtermiņā, izvairīgi norādīja, ka, visticamāk, šis nav permanents risinājums.
Aizliegumi rada informācijas vakuumu
Vislielākā mistērija bija tāda, ka sākotnēji bija grūti izskaidrot, kāpēc Latvijā un Igaunijā konstatēto pozitīvo ĀCM gadījumu skaits ir tik liels – vidēji vairāk nekā tūkstoš gadījumu gadā –, bet, piemēram, Lietuvā un Polijā salīdzinājumā ar mums sākotnēji pozitīvo gadījumu skaits bija niecīgs. Tomēr kaut kas mainījās pagājušajā gadā, jo pēkšņi lietuvieši izrāvās līderos un kļuva par pozitīvo gadījumu absolūto rekordistu, bet pagājušā gada decembrī Polijā bija jau konstatēti ap 800 gadījumu salīdzinājumā ar labi ja 100 gadījumiem gadā, kā bija iepriekš.
Viens ir skaidrs – tajā brīdī, kad tiek ieviesti kādi aizliegumi, piemēram, stingri medību ierobežojumi, cilvēki pārstāj informēt par gadījumiem pat tad, ja tiek piesolīta kāda atlīdzība. Neviens taču negrib, lai viņu platībās tiktu ieviesti kādi aizliegumi. Tajā brīdī, kad Lietuvā beidzās aizliegumu draudi, strauji pieauga arī pozitīvo gadījumu skaits. Tas pats attiecas arī uz Poliju, lai gan viņiem tagad novēro tādu pašu mēra izplatības ainu, kāda bija Latvijā. Pagājušā gada beigās tika novēroti divi lēcieni vairāku simtu kilometru attālumā – viens uz Varšavu, otrs uz Kaļiņingradu.
Kas notiek Eiropā?
Pagājušā gada nogalē notikušajā sanāksmē starp dažādu valstu veterinārajām institūcijām, Eiropas Komisiju, Pasaules dzīvnieku veselības organizāciju un mednieku organizācijām jau tika spriests nevis par to, kā mēri apturēt, bet gan par to, kā ar to sadzīvot. Spānijā tas plosījās 25 gadus! Tāpat pašlaik ir grūti spriest par patieso situāciju Eiropā, jo Baltkrievija oficiāli neatzīst, ka viņiem ir mēris, tāpat klusē Slovākija un Ungārija, lai gan Ukrainā netālu no šo valstu robežām jau pirms kāda laika konstatēti ĀCM gadījumi mežacūkām. Ņemot vērā to, kā ĀCM izplatījās pie mums, ir gandrīz neiespējami, ka tas vēl nav nokļuvis šajās valstīs. Arī šis ir pieņēmums, bet baumas izplatās.
Skaidrs ir viens – lielāks uzsvars ir jāliek uz mežacūku izpēti, arī vienīgais un loģiskākais risinājums ir samazināt mežacūku skaitu līdz minimumam. Bet tie ir ilgtermiņa risinājumi. Tā kā vakcīnas nav un, visticamāk, tuvākajā laikā nebūs, ātra risinājuma mūsu rīcībā nav. Jāmācās sadzīvot!
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
