Valdis Krastiņš: Āfrika – Eiropa: divi prezidenti 1
Pēdējā laikā ziņās bieži lasāms Zimbabves vārds. Atceros, ka 1965. gada 11. novembrī – vienpadsmitajā mēnesī – vienpadsmitos vakarā Jans Smits pasludināja Rodēzijas (tagad Zimbabve) neatkarību. Smits nebija nekāds niekkalbis: kara laikā iznīcinātāju pilots, divas reizes avarējis aiz ienaidnieka frontes līnijas, abas reizes atgriezies ierindā. Neatkarība Zimbabvei nozīmēja atteikšanos no melno vairākuma valdības. Vēl veselus 12 gadus Smits saglabāja aparteīdu – balto valdīšanu, bet tad nācās piekāpties: 1980. gadā viņu nomainīja melno partizānu vadonis Roberts Mugabe. Brīvības cīnītāja oreols Mugabem par spīti daudzām nejēdzībām palīdzēja noturēties pie varas 37 gadus, bet nu viņa valdīšanai pienācis gals. Neiztirzāšu Mugabes veiksmes un neveiksmes – svarīgi ir tas, ka varas maiņa notikusi bez asinsizliešanas. Ja atceramies notikumus Lībijā un Irākā, tad tas ir kas pozitīvs. Atliek novēlēt Zimbabvei veiksmi!
Mums daudz nopietnāka un tuvāka ir situācija Vācijā pēc koalīcijas valdības veidošanas pirmā raunda neveiksmes. Patlaban Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers panācis, ka Vācijas sociāldemokrāti izteikuši gatavību apsvērt piedalīšanos koalīcijas sarunās: Eiropas politiķi atviegloti uzelpo. Jo jaunas vēlēšanas Vācijā radītu ilgstošu nenoteiktību, nedrošību, un galu galā droši vien apstiprinātu apmēram tādu pašu vietu sadalījumu Bundestāgā: jo-projām vairākums kristīgajiem kopā ar sociāldemokrātiem.
Kas izraisīja šo kancleres Angelas Merkeles sēdekļa sašūpošanos? Pirmām kārtām tā bija pati Merkele ar nepārdomāto atvērto durvju principu bēgļu uzņemšanā. Šīs politikas rezultātā Vācijā ieplūda vesels miljons svešas ticības un kultūras cilvēku, kas piebiedrojās trijiem miljoniem turku musulmaņu, kurus Vācija savā laikā apzināti “importēja”. Ļaudis daudzviet kļuva tramīgi, nelabvēlīgi, pat naidīgi. Tas izskaidro labējās partijas “Alternatīva Vācijai” panākumus; tie vēlēšanās atņēma Bundestāgā vietas Merkeles kristīgajiem demokrātiem un arī sociāldemokrātiem.
Turklāt par sociāldemokrātu vadoni kļuva godkārīgais bijušais eiropolitiķis Martins Šulcs, kuram nebija pa prātam pakārtota loma koalīcijas valdībā. Gods un slava Šteinmeieram, kuram varbūt izdosies apklusināt godkārīgos mērķus Vācijas un Eiropas labā. Jo bez stabilas valdības Vācijā nav nākotnes ne Emanuelam Makronam Francijā, ne pašai ES. Patīk vai nepatīk – tāda nu šimbrīžam ir Vācijas loma (man tā nepatīk, bet…). Bet uz visu to ar ļaunu prieku glūn Kremlis.
