Afganistānas posts. “Varam vien noskatīties, kā ik dienu no parastām un ārstējamām slimībām mirst bērni. Daudz!” 68
Trīs mēnešus vecais Tajabulahs ir kluss un nekustīgs. Viņa māte Nigara attālina skābekļa cauruli no viņa deguna un noliek pirkstu zem viņa nāsīm, lai pārbaudītu, vai viņa jūt viņa elpošanu. Viņa sāk raudāt, jo saprot, ka dēls lēnām izgaist. Šajā Afganistānas slimnīcā nav neviena strādājoša elpināšanas aparāta, rakstīts portālā BBC.com.
“Pagāja astoņas stundas pa izpostītiem ceļiem, lai viņu nogādātu šeit no mūsu rajona Charsadda,” sacīja Gavsadins. Ģimene, kas ēdienreizēm var atļauties ēst tikai sausu maizi, sadabūja naudu, lai samaksātu par braucienu. Pusstundu turpinājās mazdēla atdzīvināšanas centieni. Medmāsa tad pagriezās pret Nigaru un paziņoja, ka Tajabulahs ir miris, tā savā reportāžā raksta portāls.
Mātes tur skābekļa caurules pie mazuļu deguna, jo slimnīcās nav pieejamas maskas, kas pielāgotas viņu mazajām sejiņām, mātes cenšas darīt to, kas būtu jādara apmācītam personālam ar medicīnas aprīkojumu.
Ik dienu Afganistānā no novēršamām slimībām mirst 167 bērni, liecina ANO bērnu fonda Unicef dati – slimības, kuras varētu un vajadzētu izārstēt ar pareiziem medikamentiem. Turklāt tā ir tikai aplēse, kas noteikti ir tikai neliela daļa no realitātes.
Goras rietumu provinces galvenās slimnīcas pediatrijas nodaļā palātas ir pilnas ar slimiem bērniem, vismaz divi katrā gultā, viņiem ir pneimonija, daudzi ir smagā stāvoklī. Tikai divas medmāsas pieskata 60 bērnus.
Miljonu pilsētā Gorā šī iestāde joprojām ir vislabāk aprīkotā slimnīca, kurai šie cilvēki var piekļūt.
Valsts veselības aprūpe Afganistānā nekad nav bijusi prioritāte, bet ārvalstu nauda, kas finansēja nozari, tika iesaldēta 2021. gada augustā, kad varu sagrāba talibi. Pēdējo 20 mēnešu laikā mēs esam apmeklējuši slimnīcas un klīnikas visā šajā valstī un esam bijuši liecinieki to sabrukumam, raksta žurnālisti.
Tagad talibu nesenais aizliegums sievietēm strādāt NVO nozīmē, ka humānās palīdzības aģentūrām kļūst grūtāk darboties, pakļaujot riskam vēl vairāk bērnu un zīdaiņu.
“Mums nav aprīkojuma, un trūkst apmācītu darbinieku, īpaši sieviešu. Kad mēs pieskatām tik daudzus nopietnos apstākļos, kurš bērns mums jāpārbauda vispirms? Mēs nevaram neko darīt, kā vien skatīties, kā bērni mirst,” BBC.com sacījusi slimnīcas medmāsa.
Gulbadana tēvs Navroze glāstīja viņas pieri, cenšoties nomierināt meitu, kura raustījās ar katru elpas vilcienu. Izmisums pārņēma viņa seju, viņš saknieba lūpas un izdvesa atkāpšanās nopūtu. Viņš portālam pastāstīja, ka Gulbadana nesen bija sākusi runāt, sakot savus pirmos vārdiņus.
“Es esmu strādnieks. Man nav stabilu ienākumu. Ja man būtu nauda, viņa nekad tā nebūtu cietusi. Šobrīd es pat nevaru atļauties nopirkt vienu tasi tējas,” sacīja kāda cita bērna tēvs.
Vēl kāds bērns turpat nomira, jo beidzās skābekļa baloni. Skābekļa ražošanas vienība slimnīcā nespēj saražot pietiekami daudz skābekļa, jo tai ir strāva tikai naktī un nav vienmērīgas izejvielu piegādes.
“Pirms desmit dienām šeit tika atvests bērns ļoti kritiskā stāvoklī,” sacīja medmāsa Sultani. “Mēs viņam iedevām injekciju, bet mums nebija zāļu, lai viņu izārstētu. Tāpēc viņa tēvs nolēma viņu aizvest mājās. “Ja viņam jāmirst, ļaujiet viņam nomirt mājās”, viņš man teica.
Tas, ko mēs redzējām Gorā, rada nopietnus jautājumus par to, kāpēc valsts veselības aprūpe Afganistānā tik ātri sabrūk, kad starptautiskā sabiedrība 20 gadus līdz 2021. gadam tajā investēja miljardiem dolāru. Kur tā nauda tika iztērēta, ja provinces slimnīcai nav neviena elpināšanas aparāta saviem pacientiem?
Pašlaik ir spēkā pauzes režīms. Tā kā naudu nevar tieši piešķirt starptautiski neatzītajai talibu valdībai, humānās palīdzības aģentūras ir iesaistījušās, lai finansētu medicīnas personāla algas un medikamentu un pārtikas izmaksas. Tagad šis finansējums, kas jau tā ir ļoti neefektīvs, ir apdraudēts.
Apbedījumos pie slimnīcas Gorā vismaz puse no jaunajiem kapiem pieder bērniem. Tur nav ne ierakstu, ne reģistru. Tātad nav iespējams noskaidrot, kam tie kapi pieder, taču ir viegli atšķirt lielos kapus no mazajiem. Kāds vīrietis, kurš dzīvo netālu esošajā mājā, arī pastāstīja, ka lielākā daļa no tiem, kurus viņi mūsdienās apglabā, ir bērni.
