Atis Klimovičs: Par Afganistānas misiju samaksāta milzīga cena 3
Sākotnēji Donalda Trampa paziņojums par amerikāņu karavīru izvešanu no Afganistānas varēja šķist pārsteidzīgs, taču pēc ziņām par reliģiskās kustības “Taleban” gatavību nepieļaut teroristu darbošanos šīs valsts teritorijā, tas tāds gluži vairs neizskatās.
Turklāt ASV un sabiedrotie, tajā skaitā latviešu karavīri, nevar mūžīgi atrasties šajā Āzijas valstī, ko nav iespējams iekustināt uz būtiskām pārmaiņām. Tas gan attiecas uz mūsu jeb Rietumu pasaules vērtējumā par normālu uzskatītas kārtības iedibināšanu.
Skaidri redzams, ka ieceres par šādu veikumu 40 kara gados (sākot ar PSRS iebrukumu) smagi cietušajā valstī bijušas vien ilūzijas. Mainīt afgāņu sabiedrību neizdevās padomju lielvalstij, un tas nav sekmējies arī Rietumiem, arī mūsu valstij. Nav līdzējis arī tas, ka pēc ASV spēku ieiešanas Afganistānā 2001. gadā centieni demokratizēt šo valsti veikti sevišķi diplomātiski un neuzbāzīgi. Pat miers uzturēts pilnīgi atšķirīgi nekā PSRS agresijas gadījumā.
Šo rindu autoram Afganistānā latviešu karavīri stāstīja, ka viņiem bijis kategoriski aizliegts atklāt uguni pret personu, pat zinot, ka tas ir islāma kaujinieks. Pie tam nav bijis nekādas nozīmes, ka šis kaujinieks vēl pirms brīža turējis ieroci, bet tad paspējis to noslēpt.
Vēstures gaitā Afganistānas zemē izveidojušos vietējo apstākļu kopums izrādījies ciets materiāls, pret kuru saplīsusi ne viena vien labā iecere, lielāki un mazāki projekti.
Kā lai neatceras daudzu valstu brīvprātīgos, tajā skaitā ārvalstu karavīrus, kas enerģiski piedalījās dažnedažādu normālas ikdienas dzīves nodrošināšanai nepieciešamu projektu īstenošanā. Neliels piemērs no Kunaras provinces, kur nopietnu kaujas skolu 2009.–2011. g. izgājušas vairākas mūsu karavīru vienības. Vienā no kalnu ciematiem par kādas citas valsts līdzekļiem tika uzbūvēta skola, taču vietējās autoritātes piedraudēja skolotājiem un aizliedza turp doties, un skolā mācības netika uzsāktas.
Beidzamie gadi, kurus pavadījusi aizvien plašāka karadarbība un terora akti, visdrīzāk, pārliecinājuši par nepieciešamību pēc daļēji mainītiem akcentiem sarunās ar savulaik par radikālu uzskatīto kustību “Taleban”. Visdrīzāk, paturot spēkā galveno prasību par terorisma izskaušanu, taču vairs ne tik bargi skatoties uz “talibiem”, rēķinoties ar viņiem kā reālu spēku, kam nākotnē varētu piederēt liela noteikšana Afganistānā.
Jādomā, ka nākas runāt ne vien par šīs kustības karojošo vienību pieaugošajām militārajām spējām, bet arī lielāku popularitāti afgāņu sabiedrībā. Visdrīzāk, “Taleban” atklāta klātbūtne 66 procentos valsts teritorijas to apliecina.
Ir ziņas, ka šī kustība esot mazinājusi daudz savu radikālo prasību, piemēram, izglītības aizliegumu meitenēm un sievietēm. Šāds aizliegums bija spēkā līdz “Taleban” varas krišanai 2001. gadā. Mainījusies esot arī attieksme pret mazākumtautībām un reliģisko minoritāšu pārstāvjiem. Mīkstināta esot arī attieksme pret zemnieku nodarbošanos ar opija magoņu audzēšanu. Valstī, kur 70% iedzīvotāju dzīvo laukos un 40% jaunatnes (pavisam valstī jaunāki par 25 gadiem ir 60% personu) opija magoņu audzēšana daudziem ir vienīgais iztikas avots.
Visdrīzāk, ir pāragri izdarīt beigu secinājumus, kāda būs izrādījusies Afganistānas misija, taču jau tagad ir skaidrs, ka par to samaksāta milzīga cena – tur gājuši bojā 3500 koalīcijas spēku karavīri, to skaitā 2450 amerikāņi un četri Latvijas karavīri, iztērēti 900 miljardi dolāru.
