Imants Frederiks Ozols: Kādēļ Latvija sāka apzināt tos afgāņus, kas tai palīdzējuši, tikai augusta vidū? 19
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Afganistāna ir spogulis. Turklāt tas nav spogulis nedz afgāņiem, kas divdesmit gadu garumā sadarbojās ar ASV un tās vadītās koalīcijas partneru iedibinātajām varas struktūrām; tas nav spogulis tiem, kas ticēja, ka nu šo jauno, modernizēto un konstitucionālo sistēmu turpinās uzturēt tik ilgi, cik būs nepieciešams, nedz arī spogulis talibu varasvīriem, ka, kaut ilgu laiku dēvēti par teroristiem un radikāliem fundamentālistiem, aicināti pie sarunu galda un saņēmuši (paši savu) valsti atpakaļ, it kā 20 gadu cīņas nebūtu bijis.
Afganistāna ir spogulis tam, par ko esam pārvērtušies mēs šo 20 gadu laikā, piedaloties karā svešā valstī tikai nolūkā pielabināties Vašingtonai, nevis patiesās rūpēs par to, kā talibi izrīkojas ar saviem kritiķiem vai pēdējās dienās nemitīgi pieminētajām afgāņu sievietēm un meitenēm.
Un tas, ko redzam šajā spogulī, mums pagalam nepatīk.
Apmulsumā, protams, labprāt norijam aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā Latvijas Televīzijā, ka viņš devis norādījumus apzināt tos afgāņus, kas snieguši palīdzību Latvijas kontingentam šajā laikā.
Ministrs steidz pieminēt, ka tādu nav daudz, un jau atkal atskan skaitlis – 10 cilvēki, kuriem varbūt lūkos palīdzēt izkļūt no Afganistānas. Bet tas ir daudz par vēlu. ASV prezidents Džo Baidens intervijā “ABC news” gan skaidri saka, ka, pirms paziņot par spēku atvilkšanu no Afganistānas, viņš ticies ar pilnīgi visiem NATO partneriem Eiropā.
Savukārt par spēku atvilkšanu no Afganistānas Baltā nama saimnieks paziņoja aprīļa vidū; pati operācija sākās 1. maijā, un tai jānoslēdzas 11. septembrī. Kādēļ Latvija sāka apzināt tos, kas tai palīdzējuši, tikai augusta vidū?
Starp citu, Igaunijas premjerministre arī nosauca skaitli – 10 cilvēki. Desmit afgāņi, kas palīdzējuši un kurus varētu uzņemt. Ja valsts otrā populārākā partija ir (labēji populistiskā) EKRE un Igaunijas mediji modri seko bēgļu aizturēšanai uz Latvijas un Lietuvas robežām ar Baltkrieviju, viņas skopais palīdzamo skaitlis kļūst saprotams. Saprotams, bet ne godājams.
Igaunijas sabiedrības pārstāvji un citu partiju politiķi gan neslēpa sašutumu.
Katram domājošam cilvēkam bija skaidrs, ka Igaunijas kontingents Afganistānā (gluži tāpat kā Latvijas) ir bijis visai paliels nelielajai Baltijas valstiņai, turklāt karavīri rotācijās tur bija piektdaļu gadsimta (!), tātad vietējo palīgu ir stipri vairāk par desmit.
Premjerministre Kaja Kallasa to sadzirdēja un steidza mainīt savu aritmētiku; nu jau tiek runāts par 30 cilvēkiem. Gan jau arī tie nav visi, bet vismaz kaut kāds skaitlis veidojas.
Tiesa, gan Latvijas Pabrikam, gan igauņu Kallasai par atvieglojumu perimetru ap Kabulas lidostu sargā talibu spēki.
ASV vienošanās ar talibiem pirmkārt un galvenokārt paredz pašu amerikāņu evakuāciju no Afganistānas. Latviešu karavīri netika izvietoti Kabulā. Pat ja tiktu līdz kāda palīga un varbūt pat viņa ģimenes evakuācijai, šiem cilvēkiem vēl būtu jāmēro ceļš uz Kabulu.
Un, pat ja izdotos to sekmīgi paveikt, nav nekādu garantiju, ka viņiem izdosies izkļūt cauri tūkstošiem izmisušo un talibu kaujiniekiem, kas notur lidostas perimetru, lai britu vai amerikāņu lidmašīnas tos izvestu no valsts.
Mums tik ļoti nepatīk tas, ko redzam, aplūkojot sevi Afganistānas spogulī, ka visu enerģiju veltām tikai sašutuma pilnām runām par talibiem un viņu reālajiem vai iespējamajiem briesmu darbiem.
Pamīšus vaimanājam par to, kas nu tagad notiks ar afgāņu sievietēm un meitenēm, bet citkārt atkal mierinot vienam otru, ka varbūt šis “Talibans” patiesībā uzskatāms par “Talibans 2.0”, kā šajās dienās izteicies kāds politologs, proti, ka talibi mainījušies, varbūt viņi tik ļoti gribēs sadarboties ar starptautisko sabiedrību, ka būs pūkaini un pakļāvīgi kā kaķēni.
Bet kas ir šī starptautiskā, kā noprotams, augstu humānu vērtību caurstrāvotā sabiedrība, ar kuru talibiem tik ļoti nu būtu jāalkst sadarboties? Vai tā pati, kas ļāva vairākiem cilvēkiem nokrist no lidmašīnas un nosisties?
Vai tā ir tā starptautiskā sabiedrība, kas talibu kaujiniekiem ir pametusi noliktavas, pilnas ieročiem, kā arī iznīcinātājlidmašīnas piedevām?
Vai tā ir tā pati, kas nekavējoties slēdza un evakuēja vēstniecības, faktiski atslēdzot Afganistānu no diplomātiskās komunikācijas, pasakot, ka jebkurš Rietumu cilvēks ir vairāk vērts nekā simtiem un tūkstošiem afgāņu?
Tā pati starptautiskā sabiedrība, kuras cilvēka vērtību un brīvību bāka ASV, pamatojot savu lēmumu pamest Afganistānu, atkārtoti sauc bojā gājušos 2352 ASV karavīrus (vairāk nekā trīsarpus tūkstošiem, pieskaitot arī citu NATO valstu, kā arī pārējo koalīcijas valstu karavīrus), bet izvairās tikpat bieži nosaukt, cik afgāņu karavīru (sabiedrotos atbalstošo afgāņu karavīru – lai nav pārpratumu!) gājis bojā?
Interesanti, ka atšķirībā no koalīcijas karavīru upuriem precīzs skaitlis netiekot minēts drošības apsvērumu dēļ; tomēr starptautiskie mediji operē ar skaitli no 63 tūkstošiem līdz pat 69 tūkstošiem afgāņu karavīru.
Starp citu, šī starptautiskā sabiedrība pat paziņojusi par to, ka pārtrauc Afganistānai piešķirt līdzekļus, tostarp tajās aizdevumu daļās, kas paredzēti Covid-19 ierobežošanai, profilaksei un ārstēšanai. Tā, protams, tagad būs tikai viena no daudzajām problēmām, kas gulsies uz Afganistānas iedzīvotāju pleciem.
Ja vismaz talibiem netiktu atstāti visi ieroči, varētu iedomāties, ka līdzekļu izmaksas pārtrauc, lai talibi nebruņotos.
Taču ieroči pamesti tāpat vien, tādēļ Starptautiskajam valūtas fondam nācās paziņot, ka izmaksas pārtrauc, jo trūkst skaidrības par to, kas valda Afganistānā?
Trūkst skaidrības par to, par ko nepārprotami vienojās ASV pati sarunās ar “Talibanu”? Ieslēdziet ziņas! Panika un izmisums tur valda; turklāt visu šo jezgu, kas prasīs dzīvības un lauzīs likteņus, šoreiz pastrādāja nevis ļaunā PSRS impērija, bet koalīcija, kurā pielikām arī savas mazās rociņas.
Afganistānā paliek darboties tikai trīs vēstniecības: Krievijas, Ķīnas un Pakistānas. Var iedomāties, ka amerikāņi galvenokārt savas intereses realizēs ar Pakistānas starpniecību. Kas atliks Eiropai? Visticamāk, Krievija.
Ne velti Elizejas pils saimnieks Emanuels Makrons jau iepriekš teica, ka vienalga, kāds ir Kremlis, ar Krieviju nevar nesarunāties. Ne velti tieši šajās dienās, atvadu vizītē uzturoties Maskavā, to paziņoja arī Vācijas kanclere Angela Merkele.
Bet mans Latvijas klātbūtnes Afganistānā simbols bija un paliek puika, ko Latvijas Televīzijas žurnālisti, kā ierasts, pavadot mūsu delegācijas Afganistānā, nointervēja pie bāzes, kurā uzturējās mūsu kontingents.
Šim puikam brašie latviešu karavīri iemācīja mūsu skaisto valodu, piebārstītu pilnu ar “bļa”, “zajebisj”, “pizduļej iedot”, “huj”. Šo video atradīsit “YouTube” interneta vietnē, ierakstot meklētājā “Ali runā latviski (necenzēts video)”.
Aplūkosim sevi labi Afganistānas spogulī! Mēs vairs nevaram palīdzēt Afganistānai un afgāņiem, bet varbūt vēl varam palīdzēt paši sev – būt par naga tiesu labākiem cilvēkiem turpmāk.
