Advokāts: Lietuvā māte injicēja dēlam nāvējošu medikamentu pēc viņa lūguma 0
Ik pa laikam sabiedrībā uzvirmo runas par “vieglās nāves” jeb eitanāzijas legalizāciju. Patlaban šī iniciatīva ir izvērsta interneta portālā manabalss.lv. Savu viedokli paudis arī arhibīskaps Jānis Vanags, norādot, ka “mediķiem nedrīkst uzlikt par pienākumu nonāvēt cilvēkus”. Bet tiesību zinātņu doktors, zvērināts advokāts Rihards Poļaks ilgi pētījis eitanāzijas jautājumu un iegūtās zināšanas apkopojis grāmatā “Tiesības uz nāvi. Eitanāzijas krimināltiesiskie, medicīniskie un ētiskie aspekti”. Viņš piedāvā papildināt Latvijas Krimināllikumu, paredzot atbildību par nonāvēšanu aiz līdzcietības un palīdzības sniegšanu pašnāvības izdarīšanai.
Kā jums radās interese to visu pētīt tik plašā juridiskā kontekstā?
R. Poļaks: Latvijā, kā ikvienā citā pasaules valstī, ir daudz nedziedināmi slimu cilvēku ar mokošām sāpēm un ciešanām, kuri lūdz piederīgajiem vai ārstniecības personām tās pārtraukt. Savukārt tiesības uz nāvi likumdevējs, vismaz pagaidām, neatzīst. Ņemot vērā, ka “vieglās nāves” jautājums no juridiskā viedokļa ir visnotaļ maz pētīts, ieguldīju apjomīgu darbu, lai informācija par eitanāzijas dažādajiem aspektiem būtu noderīga ne tikai juristiem, bet arī veselības aprūpes darbiniekiem, sociologiem, filozofiem un ikvienam, kuram interesē dzīvības un nāves jautājums.
Vai arī mūsu kaimiņvalstīs nespēj eitanāzijas jautājumu atrisināt līdz galam?
Deviņdesmito gadu beigās Lietuvā bija pirmais un līdz šim vienīgais Baltijas valstīs oficiāli reģistrētais eitanāzijas gadījums. Živile Slavinskiene, būdama mediķe, injicēja nāvējošu medikamentu devu savam dēlam Šarūnam Slavinskim, balstoties uz viņa vairākkārtīgi izteiktu lūgumu. Viņš cieta no ķermeņa apdeguma, kas bija radušies, sevi aizdedzinot nelaimīgas mīlestības dēļ. Savulaik arhīvā iepazinos ar minētās krimināllietas materiāliem un redzēju cietušā fotogrāfijas – cilvēkam faktiski nebija sejas, kā arī abu roku plaukstu, kuras tika amputētas, un visu ķermeni klāja strutojošas rētas. Māte šo lūgumu izpildīja un pēc tam centās izdarīt pašnāvību, bet tika izglābta. Par šo gadījumu bija ierosināta krimināllieta, un mūsu kaimiņvalstī aktualizējās jautājums, kā būtu kvalificējams šāds noziedzīgs nodarījums. Eksperti secināja, ka, izpildot eitanāziju, māte atradusies nepieskaitāmības stāvoklī. Ievērojot to, ka eitanāzijas tēma nebija aktualizēta un Lietuvas kriminālkodeksā nebija atbilstoša tiesiskā regulējuma, to kvalificēja kā slepkavību un vēlāk, pamatojoties uz minēto ekspertu atzinumu, krimināllietu izbeidza.
Drīz vien pēc šī gadījuma Lietuvas likumdevējs grozīja kriminālkodeksu, kur iekļāva pantu, kas paredz atbildību par nedziedināmi slimu personu pašnāvības atbalstīšanu. Kaut gan Lietuvas likumdevēja centieni pakļaut eitanāziju normatīvam regulējumam ir vērtējami kā progresīvs solis, tas vienlaikus uzskatāmi atsedz šā brīža eitanāzijas jautājuma nepietiekamo izpratni. Ilustrētajā piemērā bija jārunā par aktīvo brīvprātīgo eitanāziju, nevis par asistēto pašnāvību, jo eitanizētā persona neveica nekādas darbības, kas bija vērstas uz dzīvības pārtraukšanu. Māte injicēja medikamentus savam dēlam, un pēc likuma, ja arī šobrīd tiktu reģistrēts līdzīgs gadījums, vainīgās personas darbības tik un tā būtu jākvalificē kā nonāvēšana.
Kā jūs domājat, vai tad Latvijā nav tādu gadījumu, kad slims cilvēks lūdz, lai palīdz viņam sasniegt viņsauli, un piederīgie, iesaistot mediķus, šo lūgumu izpilda?
Pieļauju, kaut gan reģistrētu gadījumu nav, ka eitanāzija būtu norisinājusies arī Latvijā. Ievērojot publiski pieejamo informāciju, tādi lūgumi no nedziedināmi slimām personām tiek izteikti. Jāvērtē, protams, kādos apstākļos cilvēks to izsaka.
Vai tas ir noziegums, ka tuvinieki lūdz ārstiem pārtraukt dzīvības funkcijas cilvēkam, kurš ilgstoši nav pie apziņas?
Tā var būt nebrīvprātīgā eitanāzija, kas saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem ir nonāvēšana. Bet situācijas, kādēļ cilvēks zaudē apziņu, var būt dažādas. Tam, vai apziņa bijusi atgriežama, jurisprudencē var būt izšķiroša nozīme, vērtējot, ir vai nav noticis noziedzīgs nodarījums.
Žēl, ka Latvijā eitanāzijai nav atbilstoša tiesiskā regulējuma. Ja ņem vērā ārstu ētikas principus, tad no tiem izriet netiešs eitanāzijas aizliegums. Bet, manuprāt, no vārda “eitanāzija” nevajadzētu baidīties, jo tā ir problēma, ar kuru saskaras Latvijas iedzīvotāji, tāpēc normatīvajos aktos būtu jāparedz tiešs eitanāzijas aizliegums. Uzskatu par ļoti pozitīvu tendenci, ka minētais jautājums vispār tiek aktualizēts, bet reizē vajadzētu izstrādāt tiesisko regulējumu. Par to būtu jālemj ne tikai politiķiem, bet arī sabiedrībai.
Pilnu rakstu var lasīt šīsdienas avīzē vai tās elektroniskajā versijā.
