Advokāte: Mēģinot labot kļūdas Magoņa lietā, prokuratūra pieļāvusi vēl lielāku kļūdu, būtiski grozot faktiskos apstākļus apsūdzībā 0
Uģa Magoņa un Oļega Osinovska krimināllietas iztiesāšana Rīgas apgabaltiesā pieder pie tā sauktajām “skaļajām lietām”, kuras parasti turpinās gadiem ilgi un kurās laiku pa laikam var parādīties arī negaidīti pavērsieni. Zināms, ka otrās instances tiesā prokuratūra mainījusi apsūdzību, iepriekš par nelikumīgu atzītā noklausīšanās nu kļuvusi likumīga, bet bažas par tiesas ietekmēšanu ar politikāņu negatīvajiem izpaudumiem par pirmās instances tiesas spriedumu vispār “paslaucītas zem tepiķa”.
Par to, kas šobrīd notiek šajā pēdējo gadu skaļākajā tiesas prāvā, saruna ar Oļega Osinovska aizstāvi – zvērinātu advokāti Jeļenu Kvjatkovsku.
– Rīgas Apgabaltiesa šīs lietas iztiesāšanu apelācijas kārtībā sāka pērnā gada novembra beigās. Ir pagājis nedaudz vairāk nekā pusgads, cik tālu esat tikuši?
– Līdz šim mums bijušas ļoti īsas tiesas sēdes, uz kurām Oļegam Osinovskim bija nepieciešams braukt faktiski no citas valsts. Taču, lai Osinovska kungs šajās sēdēs varētu piedalīties attālināti, tiesai bija nepieciešams nosūtīt tiesiskās palīdzības lūgumu uz Igauniju, kas aizņēma zināmu laiku. Tādēļ šai lietā mums tagad ir pārtraukums.
– Pēc attaisnojošā pirmās instances tiesas sprieduma publiskajā telpā izskanēja augsta ranga politikāņu paziņojumi, cik spriedums ir slikts un nepareizs. Kā domājat, vai šis fons netraucēs lietas objektīvai un taisnīgai iztiesāšanai?
– Tiesai jāvērtē, vai tā var pie šādiem apstākļiem spriest lietu objektīvi un taisnīgi. Tagad mēs esam tiesas procesā, un caur to arī redzēsim, vai šie izteikumi kaut kādā veidā ietekmēja šo procesu vai ne.
– Pirmās instances tiesas procesa laikā konstatēts, ka krimināllietas materiālos nav atrodams neviens pierādījums, ka KNAB darbiniekiem bijusi likumā noteiktā kārtībā izsniegta atļauja iekļūt Uģa Magoņa dzīvesvietā, lai tur novietotu radiomikrofonu. Līdz ar to tiesa secinājusi, ka Uģa Magoņa un Oļega Osinovska sarunas ierakstītas nelikumīgi. Šajā atzinumā kas mainījies?
– Mēs joprojām uzskatām, ka sarunas ierakstītas nelikumīgi. Prokuratūrai gan ļoti mainījusies pozīcija šajā jautājumā. Pirmās instances tiesā prokurores viedoklis bija, ka atļauja iekļūšanai Uģa Magoņa mājoklī nebija nepieciešama, jo ierakstīšana varēja tikt veikta arī attālināti, neiekļūstot dzīvesvietā. Taču apelācijas instancē prokuratūra pēkšņi mainīja savu viedokli un iesniedza Augstākās tiesas izsniegtu atļauju par iekļūšanu Uģa Magoņa dzīvesvietā apmēram pusgadu pirms attiecīgās noklausīšanās, 2015. gada janvārī. Aizstāvībai tas izraisīja zināmas šaubas.
Pirmkārt, noklausīšanās ierīces Drabešu pagasta “Pličos”, kas, starp citu, nav Uģa Magoņa, bet gan viņa sievas Anastasijas Magones un viņas mātes Gaļinas Bakuļinas īpašums, netika uzstādītas iekšā mājā, bet gan ārā pie terases. Turklāt tas tika darīts ziemas periodā un laikā, kad šajā īpašumā praktiski neviens neuzturas. Otrkārt, šī ierīce tikusi pakļauta visāda veida ārējai ietekmei. Galu galā ziemā mēdz būt arī sniegs un pavasarī lietus. Gaidīt līdz jūlija mēnesim, lai ieslēgtu un ierakstītu sarunu, nu, tas šķiet nedaudz savādi. Bet par to runāsim tālāk procesā.
– Zināms, ka pēc Vidzemes rajona tiesas Limbažos attaisnojošā sprieduma prokuratūra mainījusi apsūdzības. Cik lielā mērā tas noticis un kādas ir konsekvences?
– Tā tiešām ir, turklāt apsūdzība grozīta, vienkārši mēģinot labot sākotnējās kļūdas. Osinovska kungam iepriekš tika inkriminēta kukuļa piedāvāšana kā patstāvīgs noziedzīgs nodarījums un kā vēl viens noziedzīgs nodarījums – šī paša kukuļa nodošana. Savukārt Magoņa kungam netika inkriminēta piedāvājuma pieņemšana, bet tikai kukuļa pieņemšana, kas ir, maigi izsakoties, pretrunīgi. Sanāk, ka Osinovskis izteica piedāvājumu, bet Magonis to nav sadzirdējis vai arī noraidījis – bet vēlāk vienalga paņēma kukuli, kas, protams, ir absurdi.
Mēģinot labot šīs kļūdas, prokuratūra, manuprāt, pieļāvusi vēl lielāku kļūdu, ļoti būtiski apsūdzībā grozot faktiskos apstākļus. Tagad no apsūdzības izslēgts prokuratūras iepriekšējais viedoklis, ka šī nauda tika dota gan par uzvaru lokomotīvju iepirkuma konkursā, gan par to, lai Uģis Magonis, izmantojot zināmus savus sakarus, palīdzētu “Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīcai” atgūt līgumus ar Krievijas dzelzceļu, kam piekrita arī aizstāvība. Mēs jau nenoliedzam, ka šis darījums notika, un nauda tika iedota. Taču tā tika dota par to, lai Uģis Magonis, izmantojot savu privāto ietekmi, draudzību ar tā laika Krievijas dzelzceļa prezidentu Vladimiru Jakuņinu, iegūtu rūpnīcai šos pasūtījumus. Līdz ar to visā pirmās instances tiesvedības laikā aizstāvība bija tikai pret apgalvojumu, ka nauda tikusi dota par “Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīcas” akcionāram AS “Skinest Rail” izteikti neizdevīgo “LDz Ritošā sastāva serviss” organizēto konkursu par dīzeļlokomotīvju iepirkumu, jo nebija nepieciešams pierādīt Uģa Magoņa ietekmi Krievijas Federācijā un to, ka viņš reāli varēja palīdzēt rūpnīcai ar pasūtījumiem.
Tagad prokuratūra ir atteikusies no pirmā naudas došanas iemesla par Uģa Magoņa privātās ietekmes izmantošanu Krievijā, un palicis vien tas, ka nauda dota par uzvaru konkursā. Būtībā no apsūdzības ticis izņemts viens liels bloks par lietas faktiskajiem apstākļiem, kurā prokuratūrai un aizstāvībai pirmās instances tiesā bija viens viedoklis. Un tas ļoti būtiski maina visu lietas fabulu.
Savukārt atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai būtiska faktiskās apsūdzības grozīšana apelācijā nav pieļaujama. Saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un starptautiskām normām cilvēkam ir tiesības aizstāvēties trijās instancēs, taču tagad sanāk, ka pirmā instance faktiski ir atņemta, nu viņam jāaizstāvas pret kaut ko citu un savs nevainīgums jāpierāda atkal no jauna. Tagad mums, faktiski kā pirmajā instancē, jāmēģina pierādīt, ka nauda tika dota tieši par draudzības saitēs balstīto Uģa Magoņa privāto ietekmi Krievijas dzelzceļā. Tāpēc man šķiet, ka prokuratūra ar visu šo situāciju iebrauc otrā grāvī.
– No elementāras loģikas viedokļa tiešām šķiet maz ticami, ka Latvijas dzelzceļa šefs kā amatpersona varētu ietekmēt Krievijas dzelzceļa prezidenta lēmumus. Mērogi ir pārāk dažādi. Par kādu ietekmi tādā gadījumā ir runa? Par sava veida lobismu “Skinest Rail” interešu aizstāvībā Krievijas federācijai piederošajā Krievijas dzelzceļā?
– Tas nav pat lobisms, manā ieskatā tā ir tīrākā privāto sakaru izmantošana, jo viņi vienkārši bija draugi. Uģis Magonis varēja bez mazākām šaubām caur savām privātajām attiecībām nodrošināt Latvijai ļoti augstus rādītājus tranzītā pa dzelzceļu atšķirībā no, piemēram, Igaunijas, kurai šādu iespēju nebija.
Šāds “labvēlības režīms” bija konkrēti Vladimira Jakuņina uzstādījums, un tas nozīmē, ka Uģis Magonis tiešām varēja “Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīcai” palīdzēt atgūt visus tos līgumus. Minētie līgumi varēja būt par patiešām milzīgu naudu atšķirībā no “LDz Ritošā sastāva servisa” konkursa par četru dīzeļlokomotīvju iegādi, kas “Skinest Rail” faktiski nesa tikai zaudējumus. Tam arī šī nauda bija domāta un prokuratūra tam piekrita.
Mūsu domstarpības ar prokuratūru bija tikai tajā, ka prokuratūra uzskatīja – Uģis Magonis izmantoja savu dienesta stāvokli, lai ietekmētu Vladimiru Jakuņinu, kas, protams, ir absurds. Salīdziniet Latvijas dzelzceļu ar Krievijas dzelzceļu! Turklāt Jakuņins nav viņa padotais, lai Magonis varētu izmantot savu dienesta stāvokli un kaut kādā veidā viņu ietekmētu. Tikai par to mums bija strīds.
Par pašu faktu, ka Magonis tiešām to atlīdzību saņēma par sarunām ar Krievijas dzelzceļu, ka viņš tiešām kaut ko runāja un darīja, ka viņam bija attiecīgi dokumenti iedoti, kurus pie viņa arī atrada, par to vispār strīda nebija. Un te pēkšņi viņi groza apsūdzību un saka – nē, visa nauda tika dota tikai par dīzeļlokomotīvju iegādes konkursu! Kas jādara aizstāvībai? Atkal jāpierāda viss bloks par to, ka nē, nauda tika dota par Uģa Magoņa privātās ietekmes izmantošanu Krievijā, un, lūk, te ir liecinieki, kuri var to apliecināt. Diemžēl uz doto brīdi mūsu lūgumi, arī attiecībā uz lieciniekiem, tikuši noraidīti.
– Jūs teicāt, ka faktiskās apsūdzības grozīšana, skatot lietu apelācijas instancē, nav pieļaujama. Ko par to saka tiesa, un ko – prokuratūra?
– Tā kā apelācijas instancē nedrīkst pasliktināt apsūdzētā situāciju, tad prokuratūras pozīcija ir – mēs jau neko nepasliktinājām, tikai samazinājām apsūdzības apjomu. Aizstāvība, savukārt, saka – nē, jūs būtiski grozījāt faktiskos apstākļus. Un tiesai būs jāvērtē, vai tas tā ir, vai nav. Tiesa nevar ietekmēt, kādu apsūdzību prokuratūra nes uz tiesu, tā var dot tikai savu vērtējumu spriedumā.
– Provokatīvs jautājums. Kā domājat, vai apsūdzības grozīšana nevarētu būt saistīta ar pagājušajā gadā izskanējušajiem politiķu izpaudumiem par pirmās instances tiesas spriedumu? Respektīvi, vai šeit zināmā mērā nevarētu būt manāma arī politiskās varas ietekme?
– Man grūti teikt. Iespējams, tā ir arī ietekmēšanās no skaļajiem paziņojumiem, iespējams, ir vēlme kaut kā pasargāt mundiera godu, tāpat, iespējams, tā ir prokuratūras piekoptā prakse – nevienā lietā neatzīt, ka tai nav bijusi taisnība. Man ir plaša prakse, un arī no kolēģiem zināms, ka nav bijusi gandrīz neviena lieta, kurā pēc prokuratūras zaudējuma nebūta iesniegta apelācijas sūdzība. Pat tad, ja ir acīmredzami taisnīgs, izvērsts un motivēts spriedums, kā tas ir arī šinī gadījumā, prokuratūra vienalga pārsūdz pilnīgi jebko. Un, ievērojot to, ka šī lieta ir skaļa un kaut kādā mērā politiski nozīmīga, tad, protams, ka tagad tiek darīts viss, lai tomēr panāktu savu.
– Pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļā teikts, ka neviens apsūdzības liecinieks tā arī neapstiprināja apsūdzībai noderīgus faktus. Tiešām neviens?
– Jā, tā ir absolūta taisnība. Tur bija ļoti daudz apsūdzības liecinieku, tāpēc arī tik gari mums gāja, bet viņi vai nu neapliecināja neko, vai arī apliecināja aizstāvības pozīciju. Tie bija apsūdzības liecinieki, kas nāca un stāstīja gan par Uģa Magoņa privāto ietekmi Krievijā, gan par to, ka viņš nekādā veidā nevarēja ietekmēt vietējo lokomotīvju iepirkuma konkursu.
Turklāt šo konkursu jau nerīkoja VAS “Latvijas dzelzceļš”, bet gan tā meitasuzņēmums “LDz Ritošā sastāva serviss”. Tur visi cilvēki kā viens liecināja, ka paši ļoti gribēja pirkt šīs lokomotīves, paši visu darīja un neviens ar viņiem par to nav runājis. Vēlreiz atkārtoju, – tie visi bija apsūdzības liecinieki.
– Līdz ar Uģi Magoni un Oļegu Osinovski lietā iesaistīta arī AS “Skinest Rail”, un līdz ar to pastarpināti arī “Daugavpils Lokomotīvju Remontu Rūpnīca”. Pēdējai, kā zināms, “Altum” atteica eksporta garantiju sniegšanu, un rezultātā uzņēmums bija spiests atlaist 300 darbiniekus. Vai, jūsuprāt, šī situācija varētu būt saistīta ar nu jau piecus gadus ilgstošo tiesvedību?
– Mūsdienās pietiek ar apsūdzību uzņēmējam, lai pret viņa uzņēmumiem sāktos ekonomiskais terors. Uzreiz rodas problēmas ar bankām, dažādiem fondiem, kredītiestādēm u. tml. Reputācijas ziņā tas kaitē ne vien pašam cilvēkam, bet arī viņa uzņēmumam.
Ja, piemēram, “Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīcai” tiek pārmests, ka jums tur kaut kur “tālajā galā” akcionārs ir smagos noziegumos apsūdzēts, tad šim uzņēmumam iestājas ekonomiskās problēmas, kuras savukārt noved pie cilvēku atlaišanas, līgumu zaudēšanas un citām negācijām. Viss šis process arī ar to ir briesmīgs, ka gadiem ilgi tas traucē attīstīties investoram, kurš šajā valstī ieguldījis ļoti lielu naudu.
“Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīca” esošajā situācijā ir svarīga, to nepieciešams atbalstīt un, tā kā šis uzņēmums būs nepieciešams arī Ukrainas infrastruktūras atjaunošanai, par to lūguši arī ukraiņu partneri, arī Ukrainas infrastruktūras ministrs. Diemžēl atbalsta vietā turpinās šis rūpnīcas reputācijai kaitīgais tiesāšanās riņķa dancis, kurš var turpināties vēl ļoti ilgi.
– Vidzemes rajona tiesa Limbažos 2018. gada 15. janvārī pieņēma lēmumu, ar kuru tika nodalīta procesa daļa pret Igaunijas uzņēmumu AS “Skinest Rail” un atzīts, ka šī lieta nav Latvijas jurisdikcijā. Taču Igaunija atteicās pārņemt tikai juridiskās personas lietu, bet minētais Limbažu tiesas spriedums joprojām ir spēkā. Vai tas nākotnē nevar radīt kādas juridiskas neskaidrības?
– Tā ir mazākā no visām problēmām. Lai uzņēmumam piemērotu piespiedu ietekmēšanas līdzekļus, nepieciešams primāri konstatēt, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums. Tagad Vidzemes rajona tiesa Cēsīs, kur atrodas “Skinest Rail” lieta, pirmām kārtām vērtēs, vai Oļegs Osinovskis ir izdarījis kaut kādu noziegumu. Bet, kā viņi var to vērtēt, ja šis pats jautājums tiek skatīts pamatlietā Rīgas apgabaltiesā? Mums ir divi procesi, kuri pēc būtības vienā un tanī pašā lietā noris paralēli. Taču kas notiks tad, ja divas tiesas nonāks pie pretējiem viedokļiem?
Es biju tajā tiesas procesā, kur tika pieņemts lēmums par “Skinest Rail” lietas nosūtīšanu uz Igauniju. Prokuratūra jau neiebilda šim risinājumam, neteica, ka lietai tomēr varētu būt Latvijas jurisdikcija. Jautājumā par jurisdikciju prokuratūras protestā nav veltīta neviena rindiņa, lai gan viņi līdz ar pirmās instances tiesas spriedumu Uģa Magoņa un Oļega Osinovska lietā varēja pārsūdzēt arī lēmumu, ka “Skinest Rail” nav Latvijas jurisdikcijā. Tādēļ tagad šī lieta ir juridiski nerisināma, pat nezinu, kā to noformulēt. Tā ir novesta līdz pilnīgākajam absurdam.
– Tomēr, cik var spriest no Igaunijas prokuratūras paustā, igauņi piekristu skatīt juridiskās personas – “Skinest Rail” lietu kopā ar fiziskās personas – Oļega Osinovska lietu. Tādu lūgumu izteicis arī Osinovska aizstāvis no Igaunijas Marko Kairjaks. Kas traucē spert šo soli?
– Visas inkriminētās darbības ir notikušas Igaunijas teritorijā, un tur jau cilvēks rīkojās tā, kā pieļauj vietējais likums. To ir atzinusi arī pirmās instances tiesa.
Proti, Oļegs Osinovskis, konsultējoties ar saviem juristiem, ar advokātiem, konstatēja, ka viņš var samaksāt Uģim Magonim par viņa privāto sakaru izmantošanu Krievijā. Tāpat viņš konstatēja, ka var to darīt arī skaidrā naudā, jo Igaunijā šādi darījumi nav aizliegti. Viņš tā arī izdarīja. Taču rezultātā viņš Latvijā tiek apsūdzēts un tiesāts par to, ko darījis Igaunijā atbilstoši Igaunijas likumiem.
