Adriāna Lekuvrēra un gaistošā atmiņa. Operas „Adriāna Lekuvrēra” recenzija 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Operas festivāla ietvarā 2023. gada 18. jūnijā daudzskaitlīga publika piedzīvoja izrādi Frančesko Čileas operai “Adriāna Lekuvrēra”.
Šis ir pēdējais Latvijas Nacionālās operas sezonas jauniestudējums ar pirmizrādi 9. jūnijā, taču mana un citu operas apmeklētāju intuīcija izrādījās precīza – jau pašā sākumā jāteic, ka tieši Jūlijai Vasiļjevai kā titullomas atveidotājai jāpievērš uzmanība. Vairāk vai mazāk mistificētais stāsts par 18. gadsimta franču aktrisi 1849. gadā guva iedzīvinājumu Ežēna Skriba un Ernesta Leguvē lugā, bet 1902. gadā Milānā pirmizrāde notika Frančesko Čileas operai. Tas ir verisma laikmets – šajos gados top arī Džakomo Pučīni “Bohēma”, “Toska” un “Madama Butterfly”; tiesa, Frančesko Čilea nodzīvo līdz pat 1950. gadam, bet viņa piektā un pēdējā opera datēta ar 1907. gadu. Drīzumā mainās pilnīgi viss.
Arī Latvijā Čileas “Adriāna Lekuvrēra” nav gluži sveša – pēdējais iestudējums tapis 1985. gadā. Tādēļ jautājums, kādēļ Vensānam Busāram ar domubiedriem, kuri pirms četriem gadiem ar tādiem panākumiem Rīgā uzveda Fransisa Pulenka “Karmelīšu dialogus”, šoreiz bija jāpievēršas tieši “Adriānai Lekuvrērai”? Viennozīmīgi skaidras un pozitīvas atbildes nav, tomēr iestudējums atstāja pietiekami spilgta un saistoša mākslas darba iespaidu vairāku aspektu dēļ. Pirmkārt, nebrīnos, ka pretstatā iepriekš piesauktajam Pučīni šoreiz izvēlēts kaut kas mazāk ierasts, jo Frančesko Čileas partitūra rakstīta ar muzikālu iedvesmu, profesionālu prasmi un spēju kaut nedaudz uzrunāt arī tos klausītājus, kuru intereses operas žanrā pārstāv pavisam citu estētiku. Otrkārt, Latvijas Nacionālā opera atkal parādījusi, ka spēj radīt pārliecinošas kvalitātes izrādi ar nopietnu un stabilu vokāli instrumentālo veikumu, kur dotas iespējas galvenajās lomās sevi apliecināt Latvijā dzimušajiem un strādājošajiem vokālistiem (18. jūnijā līdzās Jūlijai Vasiļjevai Mauricio lomu dziedāja Artjoms Safronovs, Mišonnē lomu – Jānis Apeinis, bet Bujonas hercoga lomu – Krišjānis Norvelis, turpretī citkārt uzvedumā piedalās Raimonds Bramanis, Irma Pavāre, Edgars Ošleja, Rinalds Kandalincevs). Treškārt, režisora Vensāna Busāra, scenogrāfa Vensāna Lemēra, kostīmu mākslinieces Klāras Pelufo Valentīni, gaismu mākslinieka Nikolā Žilī un videomākslinieka Nikolā Irtevāna iztēle un dotības nekur nav pazudušas, lai gan salīdzinājumā ar “Karmelīšu dialogiem” jaunais uzdevums katrā ziņā ir nepateicīgāks.
“Adriānas Lekuvrēras” iestudējumā var uzticēties Mārtiņa Ozoliņa vadītajam operas orķestrim – precīzā saliedējumā un ar kolorītu izteiksmi muzicē gan stīgu grupa, gan pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu ansamblis; arī operas kora spēki ir ierastajā līmenī. Līdzās Krišjānim Norvelim vai nu pieredze, vai talants (vai arī abu šo īpašību apvienojums) veiksmīgus rezultātus deva Andrim Kipļukam, Marlēnai Keinei, Laurai Greckai, Rihardam Milleram un Armandam Siliņam-Bergmanim. To gan diemžēl ne gluži var teikt par rumāņu viesmākslinieci Karmenu Topčiu daudz izvērstākajā Bujonas hercogienes lomā, jo viņa publikai nesniedza neko tādu, ko nevarētu piedāvāt latviešu mecosoprāna balsis – tembrs tīri pievilcīgs, bet vokālā tehnika jūtami atpalika. Šajā ziņā tenors Artjoms Safronovs izcēlās ar interpretācijas slīpējumu, tomēr viņa balsij pāris spriegāki akcenti nāktu tikai par labu. Tā nu par izrādes muzikālā lasījuma spilgtāko vērtību kļuva soprāna un baritona dueti un solo. Uz Jāņa Apeiņa pieredzi, harismu, dziedājuma individualitāti un intensitāti parasti var paļauties, un tā notika arī šoreiz. Turpretī Jūlija Vasiļjeva tieši tagad ir teicamā muzikālā formā, un viņas priekšnesuma tembrālā pievilcība un izkoptie interpretācijas rakursi nodrošināja lielu daļu no solistes panākumiem; par otru atbalsta punktu šādiem sasniegumiem kļuva viņas tīri fiziskā izturība, kas nepieciešama, lai spētu tikt galā ar galvenās lomas maratonskrējienu.
Tātad – kādēļ tieši “Adriāna Lekuvrēra”? Iestudējuma veidotāji ir darījuši ļoti daudz, lai tiktu klāt konkrētā mākslas darba un visas kultūras metafiziskajiem noslēpumiem, un ne bez sekmēm – izrāde daudzkārt suģestē ar ideju un emociju spēku, ar skatuviski vizuālu izteiksmību, ar trāpīgiem dramatiskiem žestiem. Tomēr kaut kas palicis pusceļā, kaut kas acīmredzot palicis mākslinieciski nekonsekvents – varbūt tādēļ, ka oriģinālais raksturu un jūtu zīmējums ar visiem mīlestības, greizsirdības, sāncensības un naida afektiem veidots pēc labi zināmām klišejām un stereotipiem, varbūt tādēļ, ka ceļā stājies mūzikas un libreta melodramatiskums. Šķiet, ka risinājums meklēts scenogrāfijā un vizualitātē, un šajā ziņā vairāki atradumi, tostarp spoguļu un spoguļošanās motīvs, līdz ar visu inscenējuma kopainu izdevušies trāpīgi un atmiņā paliekoši. Taču turpat nepieciešama arī skatuviskā darbība, arī režisora doma, pretējā gadījumā sanāk tā, kā šoreiz – Adriānas Lekuvrēras domubiedri izskatās vairāk pēc klauniem, nevis stingros estētiskos priekšrakstos iekļauta aizgājušo laiku teātra aktieriem, bet pēkšņie pārlēcieni no jūgendstila uz ampīru, no postmodernisma uz hiperreālismu atstāj apmulsušu.
Patiesībā jau skaidrs, kādēļ tā. Frančesko Čileas opera “Adriāna Lekuvrēra” tās oriģinālā ataino dažādus mīlestības avatarus, bet būtībā par šo tēmu nepasaka neko individuālu. Šīs operas centrā ir aktrise, kuras vārds pārdzīvojis gadsimtus, taču pati muzikāli dramatiskā partitūra būtībā nepasaka gandrīz neko par mākslinieka profesiju un konkrētās personības unikalitāti. Tad jau drīzāk šai sfērai mēģināja pietuvoties Dailes teātrī Māra Zālīte un Viesturs Kairišs ar izrādi “Smiļģis” vai arī Jaunajā Rīgas teātrī Justīne Kļava un Gatis Šmits ar izrādi “Meklējot Spēlmani”, kur pastāvīgi gaistošajā vēsturiskajā atmiņā tika atgādināts par Felicitu Ertneri, Liliju Štengeli un Emīliju Viesturi. Jebkurā gadījumā noslēpumi paliek neatminēti. Astoņpadsmitajā gadsimtā spoguļojas Divdesmit pirmais, bet dzīves un mākslas metafiziskās likumsakarības paliek mistērija.
