Adrenalīns ar citām sastāvdaļām – no sporta uz skatuvi 0
Savulaik starmešu gaismā viņi bija kā sportisti, pēc tam atklāja sevī aktiera meistarības talantu – improvizācijas šovā “Spiediens” par cilvēku jautrību gādā kādreizējais spēkavīrs Raivis Vidzis, autosportists Krišjānis Caune un cīņas sporta veidos labus panākumus guvušais Juris Kozlovskis.
Zagorska skola
“Jau sen gribēju darboties improvizācijā, mājās pierakstīju citātus no “Comedy Club” un citiem raidījumiem. Domāju – kad sākšu, man jau būs labs handikaps, būšu smieklīgs. “Hamletā” bija atklātā skatuve, pasaku smieklīgās frāzes, kuras esmu iemācījies, un neviens nesmejas, nekas nenotiek. Tāds aplauziens, un saproti, ka neder. OK, jāsāk mācīties,” sākumu atceras Raivis Vidzis.
Arī Krišjānis Caune un Juris Kozlovskis pirmos soļus improvizācijas pasaulē spēra Rolanda Zagorska teātrī “Hamlets”. Krišjāni teātris saistījis jau kopš bērnības, esot pat domājis par aktiera profesiju, tomēr sports vienmēr bijis tuvāks. Reiz viņš piedalījās televīzijas šovā “Rallija zvaigzne”, un producenti piedāvāja citā šovā būt vadītājam: “Tas projekts nobruka, bet mani aizsūtīja pie Rolanda Zagorska pamācīties, tur satiku brāļus Kozlovskus.”
“Spiedienā” darbojas četri brāļi Kozlovski. Sabiedrībai labāk droši vien zināms Mārtiņš Kozlovskis jeb Kozmens no Jāņa Skuteļa televīzijas šova. “Mums asprātīgums laikam nāk no vecākiem, jo viņi visu laiku jokoja, mamma visus nesa cauri. Arī es, Mārtiņa pamudināts, sāku “Hamletā”,” teic Juris.
Raivis vēl pirms kāpšanas uz skatuves bijis biežs viesis “Hamletā” un, vērojot Zagorska aktieriem veltīto aso kritiku, nodomājis: “Ja viņš man tā pateiktu, sadotu pa purnu. Ko viņš atļaujas! Jo es taču nāku no spēka sporta veida, esmu vislabākais. Tagad, paskatoties atpakaļ, redzu, kā esmu audzis un pilnveidojies.”
Juris uzskata, ka sportistiem un sabiedrībai kopumā kritiku negribas dzirdēt, bet “Spiediena” dalībniekiem tieši tā ir vajadzīga. Krišjānis labprāt gribētu, lai tāpat kā klasiskajam teātrim arī improvizācijai ir kritiķi.
Norūdīts raksturs
Martā “Spiediens” pirmo reizi dosies viesizrādēs ārpus Rīgas. Vai, runājot sporta terminoloģijā, šobrīd pamazām tiek sasniegta formas virsotne? Un vai formu var arī pazaudēt? “Sezonas laikā sanāk vairāk nekā 40 izrādes. Kad ir daudz pasākumu, tad gaidu mieru, bet starpsezonas laikā galvā rodas idejas, un gribas tās pierakstīt. Īsā laikā nevar paspēt pazaudēt formu, bet, ja nedarbojies vairāku gadu garumā, tad noteikti,” spriež Caune.
“Kompensē tas, ka mēs vadām arī pasākumus, un tas liek galvai strādāt. Kad bijušie improvizatori atnāk uzspēlēt, tad redzi – agrāk sanāca ļoti labi, tagad bremzē. Visu dara pareizi, bet lēnāk,” novērojis Vidzis.
Juris Kozlovskis sociālajos tīklos nesen ierakstīja, ka atsācis apmeklēt svaru zāli. Agrāk no krūtīm spiedis 180 kilogramus, pēc pārtraukuma padevušies vien 100. “Trenažieru zālē sākumā progress ir milzīgs, bet vēlāk, lai dabūtu vienu procentu klāt, ir nenormāli jātrenējas. Improvizācijā līdzīgi – mēs ļoti daudz strādājam, arī individuāli. Es bieži analizēju, kā būtu bijis labāk, ko varētu izdarīt citādi. Tā bija arī cīņas sportā.”
“Spiediens” skatuves mākslu apgūst pie pazīstamiem režisoriem – agrāk padomus devis Intars Rešetins, šobrīd – Pauls Timrots.” Vokālās dotības palīdzējusi attīstīt Olga Rajecka, kura Jurim vienīgajam pateikusi: lūdzu, nedziedi. Toties vairākiem citiem atklājusies absolūtā dzirde, tostarp Krišjānim.
Improvizatorus mēdzot dēvēt par sliktiem aktieriem – tādiem, kas nevar iemācīties tekstu. Daļēji tā esot taisnība. Krišjānis uzskata, ka sportistiem arī uz skatuves palīdz treniņos un sacensībās norūdītais raksturs: “Improvizācija ir darbs. Nepietiek vien ar to, ka spēj spontāni runāt. Tas ir ļoti liels tehnisks treniņš. Skatītājam, kurš samaksājis par biļeti, nav jājūt, ka tev bijusi slikta diena.”
Uz skatuves jāspēj rast atjautīgu risinājumu ik uz soļa, taču tas nenozīmē, ka mēģinājumi paiet, smejoties vien. “Bet mums tāpat savā starpā ir jautri,” piebilst Raivis. “Ar tevi kādas divas reizes bijis jautri, ar Krišjāni – 15,” vienu no jokiem, kas raksturo mūsu sarunu, izmet Juris. Raivis atbildi parādā nepaliek: “Vislabākie mēģinājumi ir tad, kad Jura nav.”
Uzvarēja olimpieti
Sportā viņi jutās kā zivis ūdenī. Kā ir uz skatuves? “Man vēl daudz jāstrādā. Ir vietas, kur jūtos labāk, un arī tādas, kur rodas diskomforts,” atzīst Raivis Vidzis.
“Vienmēr no komforta zonas jālien ārā. Ar kādu no partneriem ir vieglāk spēlēt, ar citu mazliet grūtāk. Es visu laiku prasu – kas bija, kā bija, kas jādara? Nebaidos pieņemt sitienu, strādāt un attīstīties.”
“Improvizēju 17 gadus. Ļoti priecājamies, kad mūs kāds partneris pārsteidz ar superforšu etīdi. Bieži ir tā, ka skatītāji saka: baigi labs, bet pašam tā nešķiet. Kad pats knapi novaldies, lai uz skatuves nesmietos, ir milzīgs gandarījums,” spriež Juris Kozlovskis. Improvizējot satraukuma neesot, bet pirms kāpšanas uz tatami gan savulaik nācies nervozēt: “Piemēram, džudo tev ir brūnā josta un jācīnās pret zaļo, nu ļoti negribas zaudēt vājākam. Man gan bija paveicies, ka pretiniekam ar sliktāku jostu zaudēju ārkārtīgi reti, bet varēju pārsteigt un uzvarēt stiprāku. Reiz pieveicu lietuvieti, kurš pēc tam devās uz olimpiskajām spēlēm, un treneris bija svētlaimē.”
Krišjānis Caune stāsta, ka mūziķi kādu populāru dziesmu var spēlēt desmitiem gadu, bet katram viņu jokam lemts izskanēt tikai vienu reizi. Tā nav ne priekšrocība, ne trūkums, vienkārši – specifika. Piemēram, “Stand up” komiķiem var gadīties, ka zālē daļa skatītāju iestudētos jokus jau ir dzirdējuši, bet improvizācijā situācija nekad neatkārtosies.
Vienā no izrādēm kļuvu par liecinieku, ka teātrī tāpat kā sportā var gūt arī traumas. Sanda Dejus etīdē, kurā aktieriem bija aizsietas acis, ielika itin spēcīgu āķi Krišjānim Caunem pa seju. “Pirms etīdes Sanda teica: klau, tikai, lūdzu, nesitiet un kaut kā netīšām netrāpiet pa seju,” ar ironiju atceras Krišjānis.
Esot gadījušies arī citāda rakstura kuriozi. Kozmens reiz ar “Venden” ūdens bunduli imitējis sitienu ar beisbola nūju, bet tas izslīdēja no rokām un ielidoja skatītājos, trāpot brālēnam, kurš tieši todien iemēģināja savu jauno fotoaparātu.
Improvizatori piestrādājuši skatuves cīņu tehnikām, gūstot ieskatu kontakta darbībās, piemēram, spēriens vīrietim starp kājām, rāviens aiz matiem. “Sandas Dejus nebija šajās nodarbībās,” pajoko Raivis.
Sasmīdina sievu
Darbojoties teātrī, sportistu trio par sevi atklājuši daudz jauna. “Esmu krietni savaldīgāks, agrāk varēju aizsvilties diezgan ātri, bet tagad nevaru iedomāties, kam jānotiek, lai gribētu izvicināt dūres. Kādu negaidītu pavērsienu uztveru daudz mierīgāk, ir rezerves plāns, un nav panikas,” teic Juris.
“Es droši vien biju vēl trakāks par Juri, bet esmu kļuvis mierīgāks par viņu,” turpina Raivis. “Esmu iemācījies klausīties, ko kādreiz vispār nemācēju. Biju tikai es, un pārējie pēc tam. Kā jau spēkavīrs – visi, kas zem 100 kilogramiem, nav cilvēki. Improvizācija palīdz dzīvē, vadot kādu pasākumu, zini, kā iziet no situācijas.”
Krišjānis agrāk esot ļoti koncentrējies rezultātam, bet tagad izbauda procesu. “Sportisti bieži vien to aizmirst un daudz ko zaudē – ka nodarbojies ar sportu vai jebko citu tikai ne tāpēc, lai sasniegtu rezultātu.
Sajūta pirms izrādes sākuma ir līdzīga kā pirms starta rallijā. Tas pats adrenalīns, bet ar citām sastāvdaļām. Rezultātu atmet nost, jo nav uzvarētāja un zaudētāja, bet sajūta jau paliek.”
Tradicionālā teātra aktieri bieži atzinuši, ka komēdija – tas ir grūtākais no žanriem. Improvizācijai ir tikai viens uzdevums – sasmīdināt skatītājus. Daudz esot atkarīgs no publikas – vecākiem cilvēkiem vajadzīgs izsmalcinātāks humors, krievu auditorijā labi strādā necenzētie izteicieni.
Tāpat svarīgi, vai tā ir izrāde vai korporatīvs pasākums. Otrajā publika jau nereti ir iesilusi ar grādīgajiem dzērieniem, taču izrādās – jo jautrāka kondīcija, jo lielāks defekts. “Ja sadzērušies, var arī nespēlēt – cilvēki vairs neuztver. Ieteikumi situācijām ir nekādi, nesaprot, auro, nepievērš uzmanību. Grūti koncentrēties, bet mūsu šovos skatītājiem ir mazliet jādomā līdzi,” norāda Juris Kozlovskis.
Viņš arī atzīst, ka visgrūtāk esot sasmīdināt sievu. Trīspadsmit gadu attiecībās otra pusīte tevi iepazinusi un spēj paredzēt teju visu, bet, ja spēji pārsteigt, tad diena jau izdevusies. “Smiekli cilvēkam ir absolūti dabas dota dāvana, nav vajadzīgs nekāds statuss. Paskatieties, kā bērni smejas. Smejoties organismā veidojas dabiskais C vitamīns un stiprinās imunitāte,” Krišjānis aicina būt pozitīviem.
Sports joprojām tuvs visiem trim. Kozlovskis uztur sportisko formu trenažieru zālē un domā, ka Latvijā joprojām nebūtu viegli pārkožams rieksts. Vidzis ieguvis bakalaura grādu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un strādā par fitnesa treneri. Caune vēl pērn startēja pasaules čempionātā kopējā ekipāžā ar Mārtiņu Sesku, bet pēc tēva nāves paņēma pauzi no rallija un arī šosezon nestartēs: “Vajag līdzsvaru – ja kaut kā bijis ļoti daudz, tad vajag mieru. Tomēr neteikšu, ka esmu ralliju metis pavisam pie malas, jo zinu, ka vēl varu.”
Vizītkartes. Kas ir kurš?
Raivis Vidzis
Kādreizējais spēkavīrs. Lielākie panākumi: Pasaules kausa ieguvējs (2004, 2005). Improvizē kopš 2013. gada. Pamatnodarbošanās: TV žurnālists, fitnesa treneris.
Juris Kozlovskis
Nodarbojies ar sambo un džudo. Lielākie panākumi: septiņkārtējs Latvijas čempions sambo, bronzas medaļa Eiropas Savienības čempionātā sambo, bronzas medaļa Latvijas čempionātā džudo. Improvizē kopš 2003. gada. Pamatnodarbošanās: improvizācijas aktieris, improvizācijas meistarklašu vadītājs.
Krišjānis Caune
Rallija pilots un stūrmanis. Lielākie panākumi: Latvijas čempions (2007), uzvara Eiropas čempionāta posmā (2002). Improvizē kopš 2007. gada. Pamatnodarbošanās: uzņēmējs.
