Ja vien jūs zinātu. Vēstule no mātes, kas adoptējusi bērnus ar Dauna sindromu 0
Ir cilvēki, kas domā, ka viņiem ir tiesības nelūgtiem iejaukties svešu cilvēku dzīvēs, izsakot piezīmes un nepamatotus apgalvojumus. Šādi visziņi ir, mazākais, ļoti kaitinoši, atzīst kāda īpaša bērniņa mamma.
Ne nieka nezinot par situāciju, kādā atrodas otrs cilvēks, un viņa pārdzīvojumiem, šie cilvēki tomēr uzskata, ka viņiem ir tiesības skaļi paust savu viedokli.
Diemžēl Kellija Dērksa jau ir pieradusi, ka sveši cilvēki mēdz dot viņai padomus bērnu audzināšanā.
Kellija un viņas vīrs adoptējuši divus bērnus ar Dauna sindromu, un ne reizi vien viņiem nācies uzklausīt svešinieku pamācības par to, kā pareizi audzināt bērnus.
Pavisam nesen, kad Kellija ar meitiņu ķengursomā iepirkās veikalā, viņa saņēma pārmetumus no kādas sievietes, kas paziņoja, ka šādi bērns tiek “izlaists” un “nekad neiemācīsies kļūt patstāvīgs”, ja Kellija turpinās nēsāt viņu sev uz vēdera.
Kellija bija šokā un nezināja, ko atbildēt. Viņai ļoti gribējās šo sievieti “nolikt pie vietas” tūlīt un tagad, taču viņa savaldījās, dziļi ieelpoja, lai nomierinātos, un atgādināja sev, ka dusmās pieņemti lēmumi reti ir pareizi. Tad viņa noskūpstīja savu meitiņu un vienkārši aizgāja.
Nokļuvusi mājās, Kellija uzrakstīja atklātu vēstuli veikalā sastaptajai sievietei, kas viņu bija apbērusi ar pārmetumiem. Šī vēstule ir tik saviļņojoša, ka ikvienam vajadzētu to izlasīt un aizdomāties.
“Cienījamā kundze!
“Jūsu zināšanai, es to visu jau esmu dzirdējusi iepriekš – to, ka es “izlaižot to bērnu”. Jūs bijāt pārliecināta, ka mana meitiņa nekad nekļūst “patstāvīga”. Es jums uzsmaidīju, noskūpstīju savu bērnu un turpināju iepirkties.
Ja vien jūs zinātu to, ko zinu es.
Ja vien jūs zinātu, ka pirmos desmit savas dzīves mēnešus šī meitenīte pavadīja pilnīgi viena sterilā metāla gultiņā, un vienīgais tai pieejamais mierinājums bija savu pirkstiņu sūkāšana.
Ja vien jūs zinātu, kādas emocijas atspoguļojās viņas sejiņā, kad bērnunama darbiniece pirmo reizi ielika viņu manās rokās un es viņu paaijāju. Viņa bija rāma, taču acīs ik pa brīdim pazibēja bailes – neviens vēl nekad nebija šūpojis viņu rokās, un viņa nezināja, ko viņai tagad darīt.
Ja vien jūs zinātu, ka arī pēc pamošanās viņa gulēja savā gultiņā klusēdama un nekad neraudāja – jo līdz šim neviens nekad nebija reaģējis uz viņas raudām.
Ja vien jūs zinātu, ka tas bērns ķengursomā ir bijis tik ļoti “patstāvīgs”, ka mana sirds lūzt aiz līdzcietības, un ka mēs veltīsim minūtes, stundas, dienas, nedēļas un gadus, cenšoties likt viņai aizmirst šo traumu un sajusties drošībā.
Ja vien jūs zinātu to, ko zinu es.
Ja vien jūs zinātu, ka tagad šis bērns ieņerkstas, kad to noliek zemē, nevis tad, kad to paņem rokās.
Ja vien jūs zinātu, ka tagad šis bērns droši paceļ balsi ikreiz, kad pamostas, jo zina, ka tūlīt kāds atsteigsies, lai izceltu viņu no gultiņas un apmainītu autiņbiksītes.
Ja vien jūs zinātu, ka mēs bijām aizkustināti līdz asarām dienā, kad viņa bez pamudinājuma pastiepa mums pretī savas rociņas, meklēdama mierinājumu.
Ja vien jūs zinātu to, ko zinu es.
“Izlaist to bērnu” ir mana mūža vissvarīgākais uzdevums, un es to uztveru kā lielu pagodinājumu. Es viņu turpināšu nēsāt – tik ilgi, cik ilgi viņa man to ļaus, jo viņa mācās justies drošībā. Mācās just, ka viņai ir ģimene un ka viņa ir mīlēta.
Ja vien jūs zinātu…”
Cik gan bieži cilvēki, neko nezinot par citiem – par viņu domām, sapņiem, cerībām, bailēm un pagātni, tomēr steidz izteikt kritiku un pamācības. Mēs vēlamies jums vēlreiz atgādināt, ka nevajag mētāties ar pārmetumiem, ja jūs nezināt, kā patiesībā jūtas tas otrs.
Avots: en.newsner.com
