Neredzīga adītāja: “Adīklis man gluži kā mīļākais gultā” 0
Anita Šaliņa nav šķirama no adīkļa. Adīšana nav viņas vaļasprieks, bet kas vairāk – dzīvesveids. Vērojot, cik veikli Anita zibina adāmadatas un cik daudz ir noadījusi, grūti noticēt, ka čaklā adītāja ir neredzīga.
Raksts paliek pirkstos
Adīt Anita iemācījās astoņu gadu vecumā, kad vēl mazliet redzēja. Vecākā māsa adīja, un Anita arī gribējusi iemācīties. Bet glaukoma redzi atņēma. Aptuveni 16 gadu vecumā kļuva pilnībā neredzīga. Tad arī iemācījusies adīt riktīgi, kā Anita saka.
“Kad mācījos Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā Strazdumuižā, biju viena no retajām meitenēm, kas prata adīt. Ar tām, kas neprata, mājturības skolotāja īpaši neauklējās – viņa bija ļoti šerpa, bet man gan kaut ko noderīgu iemācīja, arī deva labāku dziju. Katra mācību gada beigās bija rokdarbu izstāde, pēc tās varējām savus adījumus valkāt,” stāsta Anita.
“Viens no maniem pirmajiem adījumiem bija mohēras šallīte, mazliet lielāka par kabatlakatiņu. Kādā 5. klasē no trīs atšķirīgu krāsu dzijas noadīju dūraiņus.”
Ideju, ko un kā adīt, Anitai nekad neesot trūcis. Adījumu modeļus un rakstus žurnālos viņa neredz, tāpēc paļaujas uz savu iztēli, iepriekš uzkrāto pieredzi un arī adījuma pasūtītāju stāstījumu, kādu viņi gribētu džemperi vai šalli.
“Man ir ļoti laba atmiņa un matemātiskā domāšana. Ja jūs nosauktu savu personas kodu, es to atcerētos vismaz gadu,” smejoties saka Anita.
“Protams, dažus rakstus vai to, kādas krāsas valdziņi seko viens otram, lai veidotos musturs, ir jāfiksē [Anita to dara, izmantojot Braila rakstu].
Šo špikeri sākumā izmantoju, kad džemperos ieadīju latvju zīmes. Man tikai vienreiz jānoada, lai raksts uz laikiem saglabātos pirkstos.”
Ja tomēr nepieciešama kāda palīdzība, talkā nāk vīrs Gunārs, ar kuru nodzīvoti jau 20 gadi. Viņš visu intervijas laiku ir kopā ar mums. Bez vārdiem var nojaust, ka Gunārs savu sievu ciena un apbrīno.
Divarpus kilogramu un divarpus metru
Anita jau sen lolojusi domu, ka vajadzētu uzadīt dīvāna pārklāju. Pie apjomīgā darba ķērusies nesen, kad beidzot bija sagādāta nepieciešamā Pāces vilnas fabrikas ražotā aitu vilnas dzija. Anita to slavē kā ļoti kvalitatīvu.
“Izmantoju parupju dziju, kurā savērpti trīs pavedieni, un adīju ar 6. numura adāmadatām. Uzmetu 300 valdziņu un adīju vienu valdziņu kreiliski, otru labiski, pēc tam atkal kreiliski un labiski, bet starp zosu raksta joslām ielaidu labiskā adījuma rindas.
Ja būtu adījusi tikai labiski vai tikai kreiliski, sanāktu vienkāršs zirgu deķis, turklāt adījumam būtu tendence staipīties,” skaidro Anita un piebilst, ka šo lolojumu paticis adīt tik ļoti, ka mēneša laikā bijis gatavs.
“Nedomājiet, ka visu mēnesi adīju tikai šo pārklāju. Vienlaikus paguvu uztapināt arī cimdus un šalli meitai, vēl piecus dekoratīvos spilvena pārvalkus.”
Divarpus metru garais un divus metrus platais pārklājs ir tik rūpīgi noadīts, ka prieks! Izdzirdot manus sajūsmas vārdus, Anita mazliet aizsvilstas, jo viņai ne reizi vien nācies dzirdēt jautājumu – vai tiešām to esat noadījusi jūs?
Varbūt ar adāmmašīnu? “Cilvēki nespēj noticēt, ka kaut ko tādu spēj izdarīt neredzīgs cilvēks,” ar pieredzēto dalās prasmīgā rokdarbniece.
Kad fotogrāfe Anda palūdz, lai Anita paņem rokās adīkli, jo gribas viņu nofotografēt darbībā, atkal izsakām apbrīnu par rokdarbnieces prasmi. Adāmadatas sievietes rokās ņirb tik zibenīgi, ka grūti tām izsekot.
Pamanām tikai to, ka valdziņu rinda jau noadīta. Ja gadās kāda kļūme, Anita neatmet ar roku – ai, nekas! –, bet izārda adījuma rindu vai pat vairākas un turpina adīt no jauna.
Top arī daudzkrāsaini adījumi. Lai orientētos dzijas kamolu bagātībā, tie sašķiroti pēc krāsas un kamoliņos saliktas norādes, lai varētu paņemt īstās krāsas dziju.
Grūti paiet garām dziju veikaliem
Kad apdarīti rīta darbi, Anita uzreiz tver pēc adīkļa, jo adīšana ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa. Ada arī naktīs, kad moka bezmiegs. Lieki teikt, ka vislabprātāk viņa iegriežas dziju veikalos vai apstājas pie plauktiem lielveikalos, kur salikti dziju kamoli un fices.
Veiksmīgi atradumi nereti gadījušies arī second hand veikalos. “Es nenoniecinu nevienu dzijas veidu, vai tas būtu akrils vai mohēra. Protams, zinu, ka pēc gada valkāšanas akrils sabumbuļosies vai izstaipīsies, bet tad jau var to izārdīt, noadīt kādu paklājiņu mājdzīvniekam vai sedziņu, ko uzklāt uz taburetes,” klāsta Anita.
Viņa neslēpj, ka ģimeni ir apadījusi no galvas līdz kājām, bet skapī ir grēda ar jauniem džemperiem, vestēm un jakām. Savulaik sadarbojusies ar kādu veikaliņu, taču tas beidzis pastāvēt.
Tad bijis ļoti izdevīgs piedāvājums – noadīt 50 dekoratīvos spilvenu pārvalkus. Tiklīdz pasūtījumu pabeigusi, adījumi vairs nav bijuši vajadzīgi.
Ar rokdarbiem varētu iepriecināt, piemēram, daudzbērnu ģimeni, adīt sedziņas zīdainīšiem, Zilajam Krustam. Viņiem siltas drēbes, pašai iespēja nesēdēt dīkā.
Anita sev raksturīgā garā joko, ka adīklis viņai ir gluži kā mīļākais gultā. “Gribu būt pēc iespējas mazāk atkarīga no citiem. Cenšos tikt galā ar visu.”
