Āderes: redzēt nevar, bet ir! 0
Ir XXI gadsimts, pasauli satīklojis internets, atklāti dažādi fizikālie parametri, bet jautājumā par āderu esamību zinātnes pārstāvji pārsvarā atbild noliedzoši. Nupat pavasarī TV sižets par āderēm uzjundīja vēlmi noskaidrot, vai tiešām te nav ko pētīt un vai viss ir galvā.Taču viss nav tik vienkārši – daudzviet pasaulē par šo fenomenu apkopo ziņas un jau kopš senlaikiem to izmanto vides iekārtošanai.
Rīkstniecība jeb biolokācija ir viena no strīdīgākajām cilvēka spēju izpausmju jomām, zināma visā pasaulē jau gadu tūkstošiem, izmantota ne tikai ūdens un derīgo izrakteņu meklēšanai, bet arī tuneļu, senu celtņu, kapu, pazemes komunikāciju un nesprāgušu lādiņu meklēšanai. Diemžēl līdz mūsdienām nevienam nav izdevies uzkonstruēt precīzāku mērinstrumentu, kas aizstātu cilvēku, un tieši cilvēkfaktors arī ir vājais punkts, iemesls apšaubīšanai un diskusijām.
Senču gudrību pūrā ielūkojoties
Norādes uz ūdens āderu esamību latviešu folklorā nav uzreiz pamanāmas. Rodas virspusējs priekšstats, ka senči par to nav uztraukušies. Āderu eksistence ir meistarīgi iešifrēta, gluži kā slepenās zināšanas. Pierakstīts tikai viens ticējums, kur šī parādība minēta tiešā saistībā ar ēkas vietu un mājdzīvnieku veselību – ja kūts uzcelta tādā vietā, kur ir ūdens ādere, tad govīm vienmēr skuteles klāt (skuteles – kašķa ērces). Pārējos gadījumos var atrast netiešas norādes ticējumos par akas vai mājas vietas izvēli. Uz āderēm augošajos kokos biežāk sper zibens, iemetas bišu spieti, mēdz veidoties vēja slotas, kokiem var būt divas galotnes. Meža rūsganās jeb sarkanās skudras ir svarīga norāde, ka tur nevar būvēt māju. Ārī āderu krustpunkti nav vienādi, jo dažos zibens sper, bet dažos ne. Labvēlīgie ir tie, kur uzturas bites, melnās skudras, stārķi, žagatas, vāveres, kaķi, peles un sermuļi.
Īsi par rīkstniecības vēsturi
Norādes uz rīkstniecības izmantošanu ūdens un iežu atrašanā rodamas jau pirms mūsu ēras, senajos ēģiptiešu un ķīniešu rakstos, arī romiešu vēsturnieka Plīnija Vecākā un viduslaiku alķīmiķa Paracelza darbos. Kopš XVI gadsimta pētīts, kāds faktors ietekmē rīkstītes kustību cilvēka rokās. Veikti dažādi eksperimenti ar noslēptiem metāla priekšmetiem, salīdzinātas meklētāju spējas.
Rīkstniecībai visbiežāk izmanto koka zarus vai metāla stieples, kas saliektas L burta veidā. Latvijā vairāk lieto kārkla vai vītola, Lietuvā un Polijā – ķirša zarus. Jau XIX gadsimtā biolokācijas antenām eksperimentāli izmēģināti arī citi materiāli, pat dārzeņi.
Interneta vietnē rikstnieks.blogspot.com apkopotas publikācijas par latviešu fiziķu J. Dolača, T. Kalniņa, J. Valdmaņa pētījumiem, kas lasāmi arī 1991. gadā izdotajā grāmatā Rīkstniecība tuvplānā.
Daudzviet pasaulē uzkrātas ziņas par āderu meklēšanas metodēm, ietekmi uz cilvēku un mājdzīvnieku veselību, augiem un bitēm. Pierādījumu pietiekami, taču neviena pētnieciskā iestāde līdz šim ar biolokācijas metodi nav nopietni nodarbojusies.
Vārds zinātniekiem un speciālistiem
Ja zinātne pagaidām vēl nespēj izskaidrot kādas parādības vai fenomena būtību, tas nenozīmē, ka tāda nav. Atgriežoties pie minētā TV raidījuma – izvēlēta respektabla ekspertu komanda, tomēr visi kā viens noliedz āderu esamību, arī ietekmi uz cilvēka veselību.
Vienīgi kvantu fiziķis, asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs apstiprina, ka joma ir pētīta, taču nav pierādītas cēloņsakarības starp to, ko āderu meklētāji saka, un to, kas reāli atrodas zem zemes: “Kā dabaszinātniska parādība āderes neeksistē.”
Rīkstnieks un ģeologs Jāzeps Jušķēvičs pamato, kāpēc rīkstnieka amatu nevar apgūt vienas dienas laikā: “Rīkstnieks ir instruments, kas jākalibrē. Zeme ir dzīva, mainīga, un Zemes lauki arī mainās. Arī āderes mainās. Ādere, kuru varam fizikāli definēt, ir tā, kur plūst ūdens.”
Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dainis Ozols uzskata, ka āderes eksistē cilvēku galvās, apziņā un zemapziņā: “Rīkstes griežas tikai cilvēku rokās, no ģeoloģijas viedokļa āderu nav. Protams, ir daudzveidīga un vietām ļoti sarežģīta ģeoloģiskā uzbūve ar ūdens nesējslāņiem un sprostslāņiem, bet tas nekādu starojumu, ko var virszemē uztvert, nerada. Skaidrs, ka pasaulē ir arī ļoti daudz neizpētīta, un visādi brīnumi vēl tiks atklāti.”
Ģeologs Māris Rudzītis no Latvijas Universitātes muzeja piemin progre-sīvo grāmatu Rīkstniecība tuvplānā, novērtē Lijas Bērziņas zinātniski korektās publikācijas: “Ko man grūti izskaidrot – vai anomālijas pārbīdās, ir neitralizējamas, izdzēšamas, ekranizējamas? Kā hidroģeoloģiskais priekšstats par ūdens horizontiem, plaknēm savietojams ar āderu dzīslām un tīkliem?”
Rīkstniecība kaimiņzemēs
Jau rīkstniecības vēsturi pārlūkojot, ir skaidrs, ka šī joma nav tikai latviešu untums vai dīvainība. Par situāciju Lietuvā stāsta rīkstniece Linda Lemhena: “Dažkārt mūsu rīkstnieki darbojas kopā ar lietuviešiem. Ir uzzīmēts Viļņas āderu un zemes starojumu tīkls. Aku meklēšanai rīkstniecība Lietuvā ir izsenis ierasta un joprojām praktizēta, pat baznīcas caur pirkstiem pieciesta prakse (pēc kuras, cik sapratu, grēki būtu izsūdzami).”
Lietuvietis Darius studiju laikā rakstījis par biolokāciju un konstatējis, ka visi aptaujātie pirms akas vai dīķa rakšanas lūguši rīkstnieku palīdzību: “Gadās arī šarlatāni. Taču pat pieredzējušiem rīkstniekiem ne vienmēr izdodas. Cilvēki atzīst, baznīca nevajā, zinātne apšauba.”
Laima Landmane pēta senās Kursas pilskalnus Lietuvā: “Pārskrienu ar rāmīti pāri katram pilskalnam, ir doma noslēgumā apkopot, ko īsti senie pilskalnu būvnieki gribējuši mums pavēstīt. Esam apsekojuši vietas, kur ir sajūta glābjas, kas var. Tie nemaz nav kalni, kaut gan tiek tā saukti, vienkārši apļveida paaugstinājums. Es zinu, ka mūsu senči katru no šiem starojumiem prata izmantot lietderīgi, mums tas viss vēl jāmācās, mēs sākam no intuīcijas, no zemapziņas – visu no jauna.”
Raksta tapšanā iesaistīju mākslinieci Lauru Šmidebergu, kura dzīvo Igaunijā. Arī tur mēdz aicināt rīkstnieku, ja gatavojas iegādāties īpašumu un nepieciešams noteikt mājas, akas vai dīķa vietu. Igauņu rīkstnieka Kalju Paldis veidotajā interneta lapā par rīkstniecību energoman.ee atklājas līdzīgi priekšstati kā pie mums.
Par sabiedrības attieksmi pret āderu fenomenu Polijā stāsta žurnāliste Sandra Užule-Fons: “Jāņem vērā, ka poļi kā īsti katoļi rīkstnieka iespējām netic un nevar ticēt. Fiziķi Poznaņas universitātē pierādījuši, ka āderes neeksistē, ūdeņu starojumu nevar atklāt pat ar visjutīgāko aparatūru, un, ja kādam ar koka rīksti pirmo reizi var sanākt, tas viss balstās uz zaudēšanas efektu – otrajā un trešajā reizē koka rīkste neko nerādīs. Tiek atgādināts, ka pēc katoļu baznīcas katehīzes nedrīkst nodarboties ar maģiju un līdzīgām lietām. Tomēr pirms II Pasaules kara priesteri meklēja āderes.”
Mūsdienās Polijā ir firmas, kuras sniedz pakalpojumus āderu meklēšanā. Tās apvienojušās Radiostēzijas novērtētāju asociācijā (radiesteci.pl).
Bet āderes ir!
Par rīkstniecību aptaujāju daudzus. Gandrīz katrā ģimenē ir stāsts, ka ēkas, gultas vai akas vietas noteikšanai meklēts zinošs cilvēks. Jūrmalniece Māra Brante stāsta, ka viņas mājā āderes noteikusi ģeoloģe Lija Bērziņa, kura visu mūžu pētījusi pazemes straumes. Latvijas Permakultūras biedrības aktīviste Ilze Mežniece atzīst, ka ar rīkstītēm varot šo to sajust, bet vajag praktizēties: “Babas (vecmāmiņas) vienmēr teikušas, ka augļu kokus nevajag uz āderēm stādīt. Neesmu pārbaudījusi, vai manā dārzā mani vecvecāki to ievērojuši. Mana māja uzcelta tā, ka 70 kvadrātmetros ir tikai divi āderu krustpunkti.” Arī zāļu sieva Sandra Iubule atceras, kā āderu noderīgumu izmantojusi vecmāmiņa: “Kad pagalmā raka aku, vecāmāte Agnese nostaigāja ar rīksti, bet racēji nez kāpēc raka ne tieši tur. Tā aka vēl jo-projām ir savā vietā, bet visu laiku pro-blēmas ar ūdeni. Vecāmāte nostaigāja arī vietas, kur likt bišu stropus, jo uz āderēm bitēm lielāks ienesums.”
Rīkstniecība izmantota arī sakrālajā arhitektūrā, taču privātprakses mācītājs Valters Korālis skaidro, ka baznīcu attieksme pret Zemes enerģētiku mainījusies: “Mūsdienās, nesenajos 30 gados, nav nevienas baznīcas, kas būtu būvēta enerģētiski harmoniski. Tās drīzāk celtas tā, lai iekļautos ainavā, pat vēl vairāk – nav ievērotas tradicionālās debespuses. Šādi nekad un nekur nav rīkojusies pareizticīgo baznīca savos jaunajos projektos Latvijā vai Krievijā. Nekur pareizticīgo baznīca nav savā darbībā vērsusies pret rīkstniecību. Nezinu tādus gadījumus.”
Vārds rīkstniekiem
Būvinženierim Mārim Zvaunim vecmāmiņa bijusi dziedniece, rīkstnieka spējas attīstīt palīdzējis treniņš, skolotāji Ivars Vīks un ārsts homeopāts Juris Gustavs. Viņš jau 30 gadus strādā klātienē (jo jāredz cilvēks), konsultē tos, kuri vēlas iegādāties zemi, gruntsgabalu celtniecībai, kā arī arhitektus. “Parasti mani aicina uz objektu kompleksā,” stāsta Māris. “Jāierāda vieta mājai, pirtij, dīķim un akai. Uz āderēm pieļauju 50 centimetru kļūdu.” Uz jautājumu, vai pēc āderu meklēšanas iespējamas problēmas ar veselību, rīkstnieks atbild: ”Katram ir sava kapacitāte. Pēc šīm darbībām jāattīrās, jo, strādājot ar āderēm, cilvēks gūst vieglu elektromagnētisko starojumu. Daba fantastiski ziņo, kas ir kas. Tad, kad koki liecas prom no āderēm, arī es tur nevaru iet, arī man tur nebūs labi.”
Ēriks Kaulačs ir hidrotehniķis, visu mūžu strādājis meliorācijā, ar rīkstniecību nodarbojas 39 gadus un savācis datus par simtiem aku, ko šajā laikā ierādījis. Par āderēm sācis interesēties, dienot armijā, lasījis žurnālā Nauka i žizņ, eksperimentu aprakstus par rūdas meklēšanu ar rīkstīti. Ēriks strādā ar kārkla rīksti, jo tā ir elastīgāka: “Turu uz augšu un pēc noliekšanās leņķa skatos plūsmas stiprumu. Akas vietu meklējot, izstaigāju, atzīmēju ar mietiņiem un pēc tam salīdzinu, kur plūsma stiprāka. Nestrādāju aprīlī, lai nekļūdītos. Kad sniegi kūst, upes palo, viss salijis, zemē ir pārāk daudz ūdens. Precīzāk izdodas sausā laikā – augustā, septembrī.”
Āderu tēma ved dziļumā un plašumā. Pie tās noteikti vēl atgriezīsimies.
