Dievišķā uguns – dāvana cilvēcei 13
Vēlēšanās atšifrēt āderu vēstījumu bijusi vienmēr, tomēr orientēšanās šajā daudzveidībā prasa ne vien zināšanas un praksi, bet arī pieslēgumu sarunai ar Augstāko, pielaidi augstākajai virsapziņai.
Viens no iedarbīgākajiem āderu starojuma koriģēšanas veidiem – ugunsāderes izveidošana problēmu zonā. Senākajās rakstu liecībās šis spēks tiek saukts gan par dievišķo ēteru, gan dievišķo uguni.
Tā ir no kosmosa nākoša enerģija, kas potenciāla veidā – izkliedēta un snaudoša – visu laiku atrodas mums apkārt. Izpausties cilvēkiem vēlamā veidā tā var vien tad, ja kāds to spēj koncentrēt un vadīt. Tad tā, tāpat kā radiosignāls, darbojas gan zemē, gan gaisā.
Vēl nesen daudzi domāja, ka ugunsāderes ir Zemes kodola enerģija, kas pa zināmām vietām tiek augšā. Ne pārāk sen atklāts, ka to kopš aizlaikiem veidojuši viedi cilvēki, 30 līdz 50 metru rādiusā rosinot jaunus ģeoloģiskos procesus – gruntsūdeņu pazušanu un zemes blīvēšanos. Māja, kurai pāri virzās sen izveidota ugunsādere, vienmēr ir sausa un energoefektīva, tajā nesper zibens, bet iemītniekiem paaudžu paaudzēs nelaimes un posts met līkumu. Tāda ugunsādere svētīgi iedarbojas arī uz kaimiņsētām divu kilometru rādiusā.
Taču arī svaigi uzlikta ugunsādere aptuveni pusotra mēneša laikā rada vidi, kurā nav ne gruntsūdens āderu, ne avotu, tiek aizvirzītas arī lūzuma zonas.
Atkal jāpieņem, ka spēja izveidot ugunsāderi ir augstāko spēku dāvana cilvēcei, lai tā ar smalkās matērijas starpniecību varētu gan sevi sargāt, gan uzlabot garīgo un fizisko veselību. Taču izredzētība izveidot ugunsāderes dota tikai nedaudziem. Kam tādas nav, jāmēģina noslēgt mierīgas līdzāspastāvēšanas līgumu ar āderēm mazliet citādiem – vienkāršākiem un laicīgākiem paņēmieniem.
Svārsts vai Lešera metode?
Āderu meklēšanā biežāk izmantojamais instruments ir svārsts, to lieto gan rīkstnieki, gan pašdarbnieciski entuziasti.
Rīkstniecībā par svārstu uzskatāms jebkurš priekšmets, kas var veikt svārstveidīgu kustību: auklā iekārta adata, skrūve, rokā turēta rīkstīte, leņķī saliekta stieple, rīve vai kāds cits saimniecības priekšmets. Atrodoties uz pārbaudāmās vietas, svārstam uzdod jautājumu, uz kuru iespējamas divas atbildes – jā vai nē, un pēc kustēšanās vienā vai otrā virzienā tulko atbildi.
Norādīt svārstam piemērotāko materiālu nav iespējams, jo katram organismam pretestība pret materiālu ir atšķirīga. Vienam labāk klausa lazda, citam pīlādzis. No metāliem enerģētiski neitrālākais ir nerūsējošais tērauds, bet riskantākais – zelts, jo piemērots tikai vienam no pieciem.
Katram ir sava svārstību lauka atslēga. Pēc jautājuma uzdošanas svārsts atbildei vienā virzienā veic tikai noteiktu skaitu kustību, kas vienmēr dalās ar trīs. Tiem, kuri nodarbojas ar garīgām praksēm, tās visbiežāk ir trīs kustības, vairākumam ļaužu – deviņas. Svārsts veic šo kustību skaitu, apstājas, tad turpina. Nezinot atslēgu, pastāv risks atbildi pārprast.
Piemēram, testējot sīpolu, pēc jautājuma “Vai sīpols ir veselīgs?” svārsts var noteikto reižu skaitu apļoties uz jā pusi (sīpols labs, jo tajā daudz vitamīnu, fitoncīdu), tad apstāties. Ja cilvēks vairs turpinājumu negaida, viņš tā arī var neuzzināt, ka vēlāk seko kustība uz otru pusi, – šā dārzeņa audzēšanai lietoti pesticīdi, un labāk to neēst. Tāpēc jautājumi vēlami tādi, kas nepieļauj duālismu atbildē, jo svārsts tikai parāda patieso ainu, bet lēmumu pieņem cilvēks pats.
Tomēr šai metodei var uzticēties ar vienu nosacījumu – ja svārsta lietotājs zina savu polaritāti. Izrādās – piedzimstot esam ar atšķirīgu biopolaritāti, līdzīgi kā labroči un kreiļi.
Vieniem (+) ir labajā rokā, (–) kreisajā, otriem pretēji. Pusaudža gados daudziem polaritāte mainās un tāda arī saglabājas visu turpmāko dzīvi. Taču var gadīties, ka nostabilizēšanās nenotiek un polaritāte visu laiku lēkā no vienas rokas uz otru. Objektīvi secinājumi šādos gadījumos nav iespējami. Diemžēl aptuveni 65 procentiem ekstrasensu, kuri nodarbojas arī ar āderu noteikšanu, rokās polaritāte mainās, bet viņi bieži vien to pat nezina.
Āderu noteikšanā lieto arī austriešu zinātnieka Lešera atklāto metodi, kas ar speciāli izveidotu antenu ļauj noteikt āderu starojuma frekvenci (to mēra kilohercos). Uz skalas, kurā ir vairāk nekā 1200 pozīciju, uzliek noteiktu frekvences skaitli, tad staigā tik ilgi, līdz uzduras vietai, kur aparāts ziņo par atbilstību šim skaitlim. Tātad noteiktas kvalitātes ūdens dzīsla uzieta. Metode ir laikietilpīga, toties ar augstu objektivitāti, jo nav iespējams subjektīvs rīkstnieku traktējums.
Dievišķo kodu sistēma – tikai aicinātajiem
Taču ir vēl kāda, tikai nesen atklāta mērījumu metode, kas balstās senajās zināšanās par dievišķo kodu sistēmu. Pieeja tām notika, 2004. gadā no jauna veidojot Zilākalna svētvietas matricu. Atklājumiem ir cieša saistība ar metaforu par nogrimušo pili: augstākās zināšanas nav gājušas zudumā, tikai gaida izcelšanu no dzelmes.
Šajā ļoti sarežģītajā sistēmā ir divi atslēgas jēdzieni, kas lietojami arī āderu meklēšanā.
Pirmais – cik garš, tik plats. Tas nozīmē, ka elkoņos saliektām rokām jābūt tādā platumā, cik garš ir plaukstās satvertās taisnleņķa stieples svārstīgais gals. Lai ir taisns leņķis ar vienāda garuma malām.
Rādījumu tulkošanai un nolasīšanai – vēl kāds šīs sistēma kods.
Tas ir šķietami vienkāršs shematiskais zīmējums – riņķa līnija, kas vispirms tiek sadalīta četros vienādos segmentos, tad vēl un vēlreiz, kamēr izveidojas 16 stari, starp kuriem veidojas 22 grādu leņķis. Skatoties, pret kuru skaitli šajā shēmā nostājas rāmītis, var noteikt ne tikai āderes, bet atrast arī apbedījumus, diagnosticēt slimību.
