Kaitīgums – mazliet pārspīlēts 13
Runājot par āderu starojumu, jāatceras, ka to nerada vienots izraisītājs, bet atšķirīgas norises zemes dzīlēs. Biežāk minētais un vairāk izzinātais ir virsējo gruntsūdeņu āderu starojums. To rada ūdens dzīslas, kas atrodas grunts augšējos – irdenajos slāņos vai mālā, ja tā kārta nav biezāka par pieciem metriem (dziļākam slānim nekāds starojums vairs cauri netiek).
Pirmo reakciju rada jau āderes ārējās malas, tomēr tās vēl starojumu neizraisa, tikai liecina, ka dziļumā risinās iežu mitrināšanās. Kaitīgā iedarbība nāk tikai no āderes vidusdaļas un turpinās, kamēr spiediens dzīslā spēj uzbīdīt ūdens molekulas līdz grunts virskārtai (vakarā nolikts sausas vilnas kumšķītis no rīta ir mitrs tikai starojuma zonā). Šī josla ir proporcionāla dzīslas dziļumam attiecībā 1:10 (ja ādere atrodas 7 m dziļumā, kaitīgā starojuma zona būs 70 cm plata).
Gruntsūdeņu āderes nekad nevirzās taisni, bet tek uz ziemeļaustrumiem vai ziemeļrietumiem, ik pa brīdim izmetot 20 vai 30 grādu platu līkumu. Upes vai ezeri aizvelk āderes uz savu pusi: mazās ūdenstilpes tās savāc no 50 metru attāluma, lielās – līdz 350 metriem.
Lielākā kļūda, nosakot šīs āderes, – tās tiek iezīmētas taisni, nevis ar visu līkumošanas ceļu, turklāt nerēķinoties, ka starojumu rada tikai urdziņas vidusdaļa. Lai arī gruntsūdeņu starojuma negatīvā iedarbība uz organismu ir pārspīlēta, labāk izvairīties no ilgstošas atrašanās to ietekmē.
