Egils Līcītis: Kas “oligarhu lietā” koriģēs artilērijas uguni 22
Saeimas frakcijas uz oligarhu lietas izmeklēšanas komisiju nozīmējušas visvairāk pārbaudītos, dzelzī kaldinātos, profesionālākos deputātus, kam nags uz ķēpīgu, aiz deviņām atslēgām nobāztu lietu izmeklēšanu un kas izlasījuši kaudzi Agatas Kristi detektīvgabalu. Tur ir vēsturnieks, arhivārs Jansons, juridiskā izcilība Judins, katastrofu dakteris Šics, ekskontroliere ar misis Mārplas dotībām Sudraba, ievērojamais sistēmpolitiķis Mežulis no ZZS – kāds čalis no “Saskaņas” arī atsūtīts. Salasītā prīmā kompānija sešatā darbosies koleģiāli, nevis kā pie latviešiem ierasts, kad viens saka – darīsim tā, tad divi ragiem badīs pretim, ka tas ir šķībi un tā nepavisam nav jādara.
Apkalpojot sabiedrības intereses, sešiem bundziniekiem mazpamazām jāatklāj, cik netīrs bijis vietējais politiskais ķēķis un jādod strikts vērtējums, kas par to atbildīgs.
Jūtams, ka ir spēki, kas pārstāvējuši šmucīgu politiku un negribīgi atbalsta izmeklētājus, baidīdamies, ka viņu āda būs tā, kas tiks ģērēta. Tiek nievāta komisijas dibināšanas jēga, aizbildinoties, ka nevajag uz dūņainas informācijas bāzes novērst darbaļaužu uzmanību no sociāliem, ekonomiskiem jautājumiem un neesot vērts celt virs ūdens sarunas, kas vērptas bīskapa Alberta laikos. Nekā nebij, mīlīši, – tauta pieprasa godīgu, tīru politiku, un ar vecajiem prauliem vēlēšanās tiks veiktas pāraudzinošas pārrunas.
Komisijas vīrieši izraudzījušies Gulbenes pojeni, gudro pūci Ingunu galvgalī. Nokļūstot uzmanības centrā, atkal darbs frizierim un parfimērijas somiņai, lūpu pomādei, pretgrumbu krēmam. “No sirds Latvijai” frakcijā vaļasbrīžos bieži spēlē “Melno Pēteri”, kas līdzē atšifrēt smalkāk vītās viltības, valsts kontrolieres pieredze nav zemē metama, tāpat kā Urantijas templī pilnveidotās mistiķes dotības plus izslavētais Sudrabas godīgums un čaklums. Tas ļauj cerēt uz negaidītas atklāsmes prieku, ka, nolasot komisijas stellēs gadu rūpīgi noausto biblisko galaziņojumu, priekšsēdes Sudrabas runa ilgs divas nedēļas. Dziļi reliģiozā sieviete referējumā dos slēdzienu par bezkaunīgu vīrišķu netaktiskumu, koncentrētā veidā patērējot nenormatīvo leksiku. Ja krietnā dāma ģībs, noklausoties necenzētu Šlesera literāro mantojumu, tāpēc tak blakus ir katastrofu mediķis!
Diemžēl celtas noraidošas pretenzijas, ka sirmā kundze pārmēru saistīta ar caurlūkojamo laikmetu un laikabiedriem – “Rīdzenes” rezidenti minējuši Ingunu itin kā Maskavā kronētu Latvijas premjeri. Uz to jāatbild, ka Šlesera kompānija ir ar dzīvu fantāziju apveltīti cilvēki. Varbūt agrāk Sudrabas k-dze devās uz Vissavienības apspriedēm, bet pēdējā laikā mazāk brauc uz ārzemēm. Tomēr arī uztrauktās valsts augstākās amatpersonas ieteikušas pārskatīt, vai bij. kontrolieri atstāt par komisijas atslēgu glabātāju vai turēt tikai kā mūzu.
No komisijas vadītāja tiešām atkarīga ģenerāllīnija. Kā koriģēs artilērijas uguni? Vai uz paklāja izsauks sīkas činas vai pašu ugunsdzēsības priekšnieku, no kura āķīgi un provocējoši izvilks taisnību? Vai pieprasīs fonoskopiskās analīzes un attīs pilnu noklausīto lenšu kamolīti – visu enkurēs priekšsēdētājs. Nereti nevis vieta cilvēku, bet cilvēks vietu izpušķo, un oligarhu lietas izmeklēšanā nokļuvušie var izpelnīties Mavrika Vulfsona slavu, kurš publiskoja Latvijas okupācijas faktu, ja šie ieskatīs par goda lietu kārt pie lielā zvana naudas ietekmi pie varas, korupcijas (ne)apkarošanu.
Izklausīsies gaužām ērmīgi, ja komisijas viedoklis kristalizēsies, kā tie būtu lasījuši “Rīdzenes” sarunas no otra gala. Proti, ja izrīkosies nevis kā kristālskaidri tautas pārstāvji, bet tumšu lietu slēpēji, bēdzinātāji mūdži. Kad viss beigsies ar savāktā materiāla pasludināšanu par pirmšķirīgiem makšķernieku stāstiem un novietošanu Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā, ar kultūrvēsturiskas piemiņas zīmes uzlikšanu viesnīcas numuriņā un ar oligarhu iztēlošanu par ļaunprātīgas apmelošanas upuriem, atvainojoties par pārinodarījumiem. Lūk, tad gan vēlētāju dusmas būs uzkurinātas, lai vai komisiju vadījusi misis Mārpla vai komisārs Megrē.
