Nākamais – tā dēvētais astotnieks, kas nostiprina un stiepj acu muskuļus: skatoties uz leju, tad pa kreisi un uz augšu, pa labi un uz leju un tad uz atkal uz augšu, veicu ar acīm apļveida kustību, veidojot tādu kā guleniski noliktu astotnieku. Atkārtoju šo vingrinājumu desmit reizes. Elpoju dziļi un mierīgi. Un noteikti smaidu. 0
Nākamais vingrinājums īpaši ieteicams tiem, kas ilgas stundas pavada pie datora. Tuvinu izstieptus rādītājpirkstus (tie novietoti acu augstumā paralēli uzacu līnijai) tā, lai to galiņi atrastos iepretī acu zīlītēm, bet nesaskartos. Sākumā, skatoties pa spraugu starp rādītājpirkstu galiem, fokusēju skatienu uz kādu attālu istabas stūri, tad pārfokusēju skatienu uz pirkstu galiem. Tiesa, veikt šo vingrinājumu ir vieglāk nekā aprakstīt, tāpēc skatieties video.
https://www.youtube.com/watch?v=W10j2fL0hy0″https://www.youtube.com/watch?v=W10j2fL0hy0.
Un tad vingrinājums, ko esmu nodēvējusi par man labvēlīgo tumsu. Saberzēju plaukstas, līdz tās kļūst karstas, salieku krusteniski vienu pāri otrai (labās rokas īkšķis pieskaras kreisās rokas vidējam pirkstam, bet kreisās rokas īkšķis – labās rokas vidējam pirktam) un aizsedzu ar tām acis. Elpoju nesteidzīgi un dziļi; ļauju, lai prieks un miers ieskauj un piepilda mani. Vingrinājuma beigās tumsa ir pārvērtusies gaismā, taču tā varētu būt arī mana personiska īpatnība.