Acis. Uzzinām par tām vairāk 0
Tik lielas kā pingponga bumbiņa, par dvēseles spoguli tradicionāli dēvētas, acis ir vissvarīgākais cilvēka maņu orgāns. Tās uztver aptuveni 80 procentus informācijas, veidojot priekšstatu par pasauli.
* Mēdz sacīt, ka acis ir smadzeņu redzamā daļā, jo tās uztver gaismu, ēnas, krāsu, kustību un, pārvēršot gūto gaismas kairinājumu nervu impulsos, sūta smadzenēm ziņu, kas notiek ārpus ķermeņa. Tās ir visjutīgākais, maigākais maņu orgāns, kas veic daļu no bioloģisko norišu kopuma, ko saucam par redzi.
* Taču acis nepieciešamas ne vien redzei – arī gaismas enerģijas uztveršanai, lai stimulētu hipofīzi. Šis smadzeņu dziedzeris regulē vairāku hormonu sintēzi.
* Acs ābolam ir lodes forma. Tā diametrs sasniedz 25 milimetrus, bet svars ir caurmērā 29 grami.
Starp plakstiņiem, kas, instinktīvi samiedzoties, aizsargā acis no pārlieku spožas gaismas vai kādas spējas kustības acs tuvumā, palīdz turēt acis tīras un mitras, redzama aptuveni sestā daļa acs.
* Acīs atrodas 70% ķermeņa sensoro receptoru.
Acs kustības nodrošina seši nelieli ārējie muskulīši. Grozot acu ābolus, tie ļauj skatīties uz augšu, leju, iekšu un āru un, galvu nekustinot, ar acīm sekot kādam kustīgam objektam.
* Gaisma, kas atstarojas no priekšmetiem, uz kuriem lūkojamies, acābolā nonāk caur tā caurspīdīgo daļu – radzeni, acs priekšējās kameras šķidrumu, varavīksneni, lēcu un stiklveida ķermeni.
Radzene, kas ir caurspīdīga un ļoti jutīga, ielaiž gaismu acī un piedalās gaismas staru laušanā.
Starp radzeni un lēcu atrodas varavīksnene – audu plātnīte, kurā ir daudz pigmentšūnu, kas nosaka acu krāsu. Varavīksnenes centrā ir zīlīte – atvere, kas spēj mainīt diametru, sašaurinoties vai paplašinoties un tā regulējot gaismas iekļūšanu acī. Tumsā tā kļūst plašāka, paverot gaismai ceļu, spožā apgaismojumā – saraujas.
Varavīksnenes turpinājums ir starene – acs iekšējais sekrēcijas dziedzeris, kas producē acs šķidrumu, regulē tās iekšējo spiedienu, kā arī piedalās akomodācijā, nodrošinot skaidru redzi.
* Gaismas staru laušanu jeb refrakciju veic lēca. Tā ir abpusēji izliekta un caurspīdīga, spēj mainīt formu. Jaunībā lēcas viela ir šķidra, elastīga, bet ar gadiem tās kodols kļūst blīvāks un līdz ar to spēja mainīt formu un lauzt gaismas starus, lai labi redzētu tuvumā un tālumā, mazinās.
* Šīs acs optiskās vides lauž un sakopo gaismas starus uz tīklenes acs dibenā, kur veidojas īsts apgriezts un samazināts apskatāmā priekšmeta attēls.
Abu acu kopējais redzeslauks ir 180°–200°, vienas – līdz 150°; tātad abu redzeslauki priekšā par aptuveni 100° pārklājas. Tie objekti, kas atrodas šajā zonā, veido attēlus vienlaikus abās acīs, nodrošinot telpiskas redzes sajūtu.
* Kad skatāmies tālumā, acis ir atslābinātas, bet, raugoties uz tuviem, sīkiem priekšmetiem vai televizoru, tās saspringst. Priekšmetu aplūkošanu dažādos attālumos nodrošina acs spēja pielāgoties jeb akomodācija. Tajā piedalās elastīgā lēca, kas savienota ar muskuli. Mainot tā savilkšanas pakāpi, mainās arī lēcas izliekums un gaismas laušanas spējas. Ja šajā darbībā radušies kādi traucējumi, attēls fokusējas nevis tieši uz tīklenes, bet pirms tās (tuvredzība) vai aiz tās (tālredzība), tāpēc redze ir neskaidra. Tad redzes korekcijai jālieto atbilstošas brilles vai kontaktlēcas, lai attēls fokusētos precīzi uz tīklenes.
* Tīklene ir svarīgākais acābola apvalks, nervu audu slānis, kurā atrodas gaismjutīgas šūnas – aptuveni 120 miljoni vālīšu un 7 miljoni nūjiņu. Šīs šūnas satur redzes pigmentus, kas spēj absorbēt redzamo gaismu. Nūjiņas atrodas visā tīklenes perifērijā, reaģē pat uz vāju gaismu, ļauj redzēt krēslā un orientēties telpā, taču neatšķir krāsas. Vālītes sakopotas vienviet tīklenes centrā jeb makulā, to darbībai vajag labu apgaismojumu. Vālītes nodrošina centrālo redzi, redzes asumu, priekšmetu formas uztveri. Tās izšķir krāsu un smalkās detaļas.
Šie receptori uztverto gaismas enerģiju pārvērš elektriskos impulsos, kas nonāk redzes nervā un tiek aizvadīti uz galvas smadzeņu garozas redzes zonu. Smadzenes uztver un saprot, ko acis redz, tās darbojas kā vienota sistēma.
* Acis var bojāt gan slimības, gan traumas. Traumu dēļ redzi zaudē aptuveni 4% gadījumu, bet visbiežāk tas notiek tīklenes slimību, glaukomas, kataraktas un citu kaišu dēļ. Tīklenes bojājumu (retinopātiju) un aklumu var izraisīt cukura diabēts.
* Pārmēru intensīva redzes nodarbināšana un nepiemērots apgaismojums, piemēram, šūšana, lasīšana, auto vadīšana, īpaši diennakts tumšajās stundās, ilgstoša datora lietošana var izraisīt diskomfortu, tā dēvēto nogurušo acu sindromu, kam raksturīga spiediena sajūta acīs, trulas sāpes acu un uzacu rajonā, galvassāpes, attēla miglošanās.
* Plakstiņu malās aug skropstas, kuru uzdevums ir aizsargāt radzeni no putekļiem un svešķermeņiem.
* No dziedzera, kas atrodas zem augšējā plakstiņa ārējās daļas mīkstajiem audiem, izdalās asaras, kas apskalo, mitrina un attīra acis no putekļiem, aizsargā no baktēriju savairošanās un iekaisuma. Lai attīrītu acs virsmu, tās pastiprināti sariešas kairinājuma – piemēram, vēja vai dūmu – ietekmē vai kad acī iebirzis kāds svešķermenis. Emocionāla pārdzīvojuma brīžos asaru rašanos komandē smadzenes, sūtot atbilstošu impulsu.
* Dienā rodas 1–2 mililitri asaru. Ar gadiem asaru dziedzeri kļūst kūtrāki, asaru sekrēcija mazinās, tāpēc acis kļūst neaizsargātākas – tās biežāk grauž, iekaist, apsārst.
Acu nogurumu izraisa pastiprināta asaru izžūšana, ko veicina pārāk reta plakstiņu mirkšķināšana. Atslābinātā stāvoklī asaru plēvītes mitrināšanai plakstiņš aizveras vidēji reizi 3–6 sekundēs. Tā dēvēto sausās acs rašanos provocē arī pārāk sauss gaiss telpās, putekļi gaisā.
* Veicot darbu, kur nepieciešama koncentrēšanās un skatīšanas tuvumā, acis ik pēc 30 minūtēm jāatpūtina, skatoties tālumā. Aizverot tās, kā arī apzināti regulāri mirkšķinot plakstiņus, radzene tiek samitrināta ar asarām.
* Parasti acis mirkšķinām apmēram 11 500 reizes dienā vai aptuveni 4,2 miljonus reižu gadā.
