Monika Zīle: Ačgārnais vērtību mērs 4
“Cilvēki turpina uzvelt atbildību citiem. Dažreiz sievai, vīram, citreiz arī ģimenei, apstākļiem, bērnībai… Vienmēr kādam citam, ne sev.” Ošo
Svētdienas novakarē mūsu vienvirziena ielā starp divām galvaspilsētas satiksmes artērijām parasti valda pieklusums, tādēļ pēkšņie policijas transporta skaņu signāli, ko pavada kādam autovadītājam skaļrunī izteikti aicinājumi apstāties, šķiet satraucoša notikuma pieteikums.
Patiesībā nekas ārkārtējs – ceļu kārtībnieki seko aizdomīgam spēkratam. Tā aizturēšana notiek tieši zem mana loga un, dzīvojot pirmajā stāvā, sanāk vērot atrisinājumu – ja tā sauc no mazdas izkāpuša vīrieša pārsēdināšanu policijas mašīnā. Lai gan abi auto cieši blakus, savu stūrējušais bez piepalīga tos dažus soļus nepaspertu. Ļoti augsta reibuma pakāpe acīmredzama.
Tiesa, pēc žūpīgā šofera aizvizināšanas viņam blakus sēdējusī sieviete pa mobilo tālruni kādam skaļi sūkstās, ka policisti piesējās principa pēc, “patiesībā ne par ko, tikai divas glāzes alus bija iedzēris, bet viņi atradīs iemeslu atstāt bez tiesībām uz ilgu”.
Nezinu, cik promiles mūsu ielā todien pieķertajam uzrādīja speciālās analīzes, bet, pēc ģeņģerēšanas spriežot, cipars varēja būt iespaidīgs. Piepulcējot dzērušo stūrmani tiem, kurus aizstāvēt nolēmusi Katre Sietinsone, pirms mēneša sabiedrības iniciatīvu vietnē “ManaBalss.lv” publicējot rosinājumu veikt grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā un samazināt termiņu autovadītāja apliecības anulēšanai no četriem gadiem uz vienu, ja braukts reibumā virs 1,5 promilēm. Iniciatīvas “Par autovadītāju soda samērīgumu” autore uzskata, ka pašreizējā norma “…cilvēkiem rada ne tikai sadzīves un darba problēmas, bet arī padara šo sabiedrības daļu sociāli nestabilu”.
Ak, nabadziņi, ak, likteņa pērtie!…
Var tikai izteikt minējumus par to, kas mudinājis šādai iniciatīvai – personiskas dabas iemesli, vēlme pievērst sev uzmanību, varbūt zaudētu derību solījuma pildīšana. Taču jebkurā gadījumā redzam mēģinājumu manipulēt ar sabiedrību, izmantojot demokrātijas mehānismu. Šķiet, nav iespējams vēl vairāk sajaukt vērtību mēru, iezīmējot smagā reibumā stūrējušos kā cietušos, ko vārdā nenosaukti apstākļi izslēguši no darba tirgus un, lūk, ar uzliktā soda starpniecību grūž postā.
Izklausās bezmaz tā, ka visi šie par potenciāliem slepkavām pamatoti dēvētie piedzirdīti pret pašu gribu, un, ar nāvi piedraudot, izdzīti uz ceļa. Tādu, ar dažādas pakāpes promilēm, pagājušajā gadā bija 3500. Vairāk nekā aizpērn un trešā daļa pieķerto pie stūres ķitē sēdušies arī pēc autovadītāja tiesību atņemšanas, kas apgāž pļēguru aizbildnes žurnālistiem sacīto, ka “par braukšanu dzērumā sodītais vairs nekad nesēdīsies pie stūres iereibis”.
Jāteic, minētā iniciatīva nepārkāpj 2011. gadā dibinātās un starptautiskā līmenī atzinīgi vērtētās tīmekļa vietnes rāmi – neapdraud Latvijas valsts pamatus, neaicina uz naidu. Taču grūti atrast neviennozīmīgāku starp daudzām skaļu atbalsi piedzīvojušajām un klusi izdzisušajām.
Piesardzīgi arī “ManaBalss.lv” lietotāji – apelāciju par mīkstāku sodu smagi piedzērušiem šoferiem parakstījuši tikai divi simti līdzjutēju. Lai cik lojāli daļa sabiedrības joprojām uzlūko iereibušus autovadītājus, pārsvarā cilvēki saprot: žūpām mīkstināts sods būtu gan nopietns satiksmes dalībnieku apdraudējums, gan vairotu tiesisko nihilismu.
Pārlasot Katres Sietinsones iniciatīvas tekstu, ienāk prātā: varbūt mums darīšana ar sociālu eksperimentu, kurā notiek sabiedrības veselā saprāta un spriestspējas testēšana?…
