Kāpēc paliatīvā aprūpe tik nepieciešama 0
Dakteris Vilnis Sosārs norāda, ka paliatīvās aprūpes sliktās pieejamības dēļ lielākais slogs gulstas uz ģimenes ārstu pleciem, jo viņiem šie pacienti, kuru nebūt nav maz, ir jāpieskata. Vienkāršākos gadījumos problēmu neesot, bet, ja slimnieku ir daudz, tostarp, ja situācija sarežģīta, grūtāk rast risinājumu, kā sniegt palīdzību, turklāt slimnieku stāvoklis ir ļoti mainīgs.
Smagā reizē pacientiem, kuri neatrodas kādā no paliatīvās aprūpes nodaļām, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo citas struktūras gandrīz nav pieejamas. Ja ir pavisam slikti, tad ātrie viņus ved uz tuvāko slimnīcu, bet tad tā vairs nav paliatīvā aprūpe.
Pēc daktera Sosāra teiktā, paliatīvas aprūpes nodaļā pacienti stājas ar ļoti stiprām sāpēm, stipru aizdusu un citām veselības problēmām. Ja, piemēram, uzkrājies ūdens vēderā vai pleiras dobumā, šķidrums jāatsūc – mājās to veikt nedrīkst, un neviens to arī nedarīs. Tāpat paliatīvā aprūpe vajadzīga arī tad, ja pie onkoloģiskas saslimšanas pacientam ir izteikta vemšana, smakojoši izčūlojumi, taču dzīvoklītis, kurā viņš atrodas, ir mazs. Protams, ka tādā gadījumā viņš jāved uz slimnīcu, jāpārsien, jāsakopj.
Mājas aprūpe
Smagi slimiem valsts programma piedāvā arī aprūpi mājās, taču tādā gadījumā nepieciešams ģimenes ārsta vai speciālista norīkojums. Šādu pakalpojumu piedāvā mājas aprūpes biroji, kuru norīkotā medmāsa var atnākt pie pacienta un, piemēram, ievadīt zāles, uzlikt sistēmu, nomainīt traheostromu, urīna katetru, veikt pārsiešanu u.c.
Var saņemt arī spēcīgus pretsāpju medikamentus
Ja pacientam ir stipras sāpes, paliatīvās aprūpes nodaļā viņš tiks nodrošināts ar spēcīgiem pretsāpju medikamentiem (tie var būt arī opiāti). Tāpat šīs zāles var būt pieejamas mājas apstākļos – parasti tās nozīmē speciālisti, bet izraksta ģimenes ārsts.
Kā palīdzēt cilvēkam cienīgi nomirt?
Uz jautājumu, kāpēc paliativās nodaļas par valsts finansējumu ir tik grūti pieejamas, dakteris Vilnis Sosārs atbild: „Paliatīvās aprūpes nodaļas mēs nevaram padarīt lielākas, jo nav apmācītu kadru, kas tajās strādās. Savukārt, no otras puses, mums arī pašreiz nav vajadzības pēc lielāka daudzuma profesionālo kadru, jo nav struktūru, kur viņus izvietot. Jābūt gan apmācībām, gan struktūrām – tas iet vienkopus.
Valsts līmenī tika izstrādāta attīstības programma 2009.-2015. gadam (tā akceptēta Ministru kabinetā), kurā teikts, kā izveidot struktūras, dienas stacionārus, mobilās izbraukuma komandas, aprēķinātas visas izmaksas. Bet darīts nav nekas, līdz ar to tagad esam tur, kur esam, – stāvam tukšgaitā. Valdībai ir tikai viena atbilde – neko nevar realizēt, jo nav naudas.”
Vilnis Sosārs saka: „Nevajag ubagot – vajag godīgi valdības līmenī izpildīt to, kas jau ir pieņemts. Tas ir galvenais. Ja valdība neko nedara, nekas nenotiek. Neviens tāpēc arī nerunā par paliatīvo aprūpi – cik mūsu ir, tik mēs esam, mēs darām savu darbu. Bet nekas no tā, kas valdības līmenī izstrādāts un apstiprināts, netiek izpildīts.”
Ārsti un slimo tuvinieki redz, ka cilvēki lielās mokās mirst. Citādi jau nevar būt, jo, kā norāda mediķis, naudu mūsu valstī vajag citur. Ko tad atņemsim, viņš bilst. Vai ir jēga kārtējo reizi iet pie veselības ministres? Nav, jo būs visiem zināmā atbilde – nav naudas. Tikmēr ārsti turpina darīt neiespējamo ar ierobežotiem spēkiem un resursiem.
Ja jums ir pieredze ar nedziedināmi slimu tuvinieku kopšana un paliatīvās aprūpes (ne)pieejamību, dalieties savā stāstā! Rakstiet portāla Veselam.lv redaktorei: [email protected]
