Absurds. Igaunija tiek galā ar hokeja biļetēm un starptautiskām kredītkartēm, Latvija ar Dziesmu svētkiem netiek. Streipa komentārs 0
Pagājušajā nedēļā Feisbukā bija liels satraukums no trimdas latviešiem par sarežģītību saistībā ar iespēju iegādāties biļetes uz drīz paredzamajiem Dziesmu un deju svētkiem. Viena sieviete, kura dzīvo Amerikā, rakstīja šādi:
“Būtu bijis labi zināt, ka nevaram pirkt ar ASV kartēm un bankas kontiem. Diemžēl nav Latvijā bankas konts.”
Cita rakstīja šādi: “Un ārzemnieki bez Swedbank tālāk netiek un visas astoņas biļetes zaudē. Un notērēto laiku.”
Cik var spriest, biļešu pieejamība uz svētkiem bija sava veida loterija. Procesu rīkoja uzņēmums Biļešu paradīze, un biļetes uz trim deju lieluzvedumiem tapa izķertas divu, bet uz lielo koncertu, ar kuru svētki beigsies – vienas stundas laikā.
Mežaparka lielajā estrādē kopš masīvās pārbūves un rekonstrukcijas var sēsties kādi 60 tūkstoši cilvēku. Latvijā dzīvo 1,8 miljons.
Nav ne jausmas, ja sēdvietu skaits būtu neierobežots, cik daudz no tiem gribētu apmeklēt kopkoru koncertu, bet pilnīgi noteikti tas būtu vairāk, nekā 60 tūkstoši.
Tautas deju uzvedumi būs Daugavas stadionā, kur vietu ir 10 461. Tas nozīmē, ka trīs izrādes kopumā varēs noskatīties kādi 30 tūkstoši ļaužu.
Tomēr ir fakts, ka pirms pieciem gadiem, kad Dziesmu svētki bija pēdējoreiz, ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem bija tieši tādas pašas klapatas. Viens pēc otra man rakstīja draugi un paziņas – netiekam pie biļetēm, vai vari kaut kā palīdzēt?
Nevarēju toreiz, nevaru arī šogad. Mulsina tas, ka radušās tādas nepatikšanas.
Biļešu paradīzei Nacionālais kultūras centrs uzticēja biļešu tirgošanu pēc tam, kad otrs lielais biļešu pārdošanas uzņēmums, Biļešu serviss, pasūdzējās Iepirkumu uzraudzības birojā ar apgalvojumu, ka konkurenta piedāvājums esot bijis pārāk lēts. IUB nepiekrita, un tā nu uzdevums tapa uzticēts Biļešu paradīzei.
Protams, viena problēma konkrēti Atlantijas okeāna otrajā krastā dzīvojošajiem tautiešiem bija fakts, ka biļetes uz lielo koncertu Biļešu paradīze sāka pārdot pulksten 10.00 no rīta pagājušajā piektdienā. Ņujorkā tobrīd bija pulksten trīs naktī, bet Čikāgā – divi naktī. Pieļauju, ne visi biļešu gribētāji vēlējās tik vēlu palikt nomodā.
Tomēr fakts arī ir tāds, ka patlaban Rīgā notiek Pasaules ledus hokeja čempionāts. Rīga ir uzņēmusi B grupas valstsvienības, kur papildu mūsu puišiem arī piedalās sportisti no Kanādas, Čehijas, Šveices, Slovākijas, Norvēģijas, Kazahstānas un Slovēnijas. Nupat aizgājušajās brīvdienās Rīgas ielās redzēju lielu skaitu ļaužu ar savas valsts krekliņiem. Acīmredzot šurp ir devies visai liels pūlis attiecīgo valstsvienību fanu.
Biļetes nekādas lētās nav bijušas. Turnīra organizētāji ir skaidrojuši, ka finansējums no valsts un Rīgas pašvaldības nebija adekvāts, un tāpēc cenām bija jābūt tādām, kādas tās ir bijušas. Citreiz turnīrs noslēgtos ar zaudējumiem, un tad būtu grūti spriest, kurš tos uzņemtos nosegt. Tāpēc uz otrdien paredzēto spēli starp Latviju un Čehiju lētākās biļetes maksāja 49 eiro (un jau sen visas ir izķertas), bet dārgākās – 135 eiro (komentāra rakstīšanas brīdī svētdien tādas vēl bija pieejamas).
Kā zināms, Latvijas valstsvienība pagājušajā nedēļā uzvarēja četrās spēlēs pēc kārtas. Lasīju, ka tas, vai spēle pret Šveici mūsu vienībai būs vai nebūs izšķiroša, ir atkarīgs no tā, kā pirms tam spēlēs citas komandas. Neesmu pietiekami zinošs (un, ja godīgi ieinteresēts) par hokeju, lai tā kaut ko īsti saprastu, bet katrā gadījumā otrdien turēšu īkšķus. Latvija pret Šveici uz ledus hokeja ledus līdz šim ir stājusies 38 reizes ar astoņām uzvarām, trīsreiz neizšķirts un 27 reizes zaudēts.
Protams, pagājušajā nedēļā absolūta sensācija bija Latvijas vīru uzvara pār čehiem, kurus nekad pirms tam starptautiskajā līmenī tie nebija uzvarējuši. Jācer, kaut kas līdzīgs arī būs ar šveiciešiem.
Tomēr attiecībā uz biļetēm, šajā gadījumā procesu uzņēmās Igaunijā reģistrēts uzņēmums Passportix.eu, kurš sevi apraksta ar vārdiem “vienīgā unikālā sporta nozares pasākumu biļešu tirdzniecības platforma Baltijas valstīs.” Portālā piedāvātas biļetes ne tikai uz hokeja, bet arī uz futbola, basketbola un citām spēlēm.
Nav nekas dzirdēts, ka kādam, kurš savas biļetes no minētā uzņēmuma pirka attālināti no Toronto, Bernes, Prāgas vai Oslo būtu bijušas problēmas tādas, kādas radās tautiešiem sakarā ar Dziesmu svētkiem.
Acīmredzot uzņēmums Igaunija ar starptautiskām kredītkartēm labāk tiek galā.
Protams, Dziesmu svētku nedēļas laikā būs daudz un dažādu, tajā skaitā – bezmaksas pasākumu, un līdz ar to tiem, kuri šurp brauks no ārpasaules, būs ko redzēt, klausīties un piedzīvot. Turklāt personīgi uzskatu, ka kopkoru koncertu tomēr būtu labāk skatīties televīzijā kaut vai tā viena iemesla dēļ, ka pēc koncerta 60 tūkstoši cilvēku uzreiz metīsies prom no Mežaparka, un tādā pūlī atrasties man personīgi nepatīk. Pieļauju, šajā ziņā neesmu viens.
Augot Amerikā biju aktīvs tautas dejotājs. Čikāgas tautas deju grupas nosaukums bija Dzelmieši, jo to vadīja cilvēks vārdā Voldemārs Dzelme. Tautas deju kopas kontekstā droši vien piedalījos trijos vai četros Amerikas dziesmu svētkos.
1977/78 mācību gadu pavadīju Minsteres latviešu ģimnāzijā. Tur man uzticēja tautas deju grupas Circenītis vadību. Kaut kad tā gada laikā iešāvās prātā doma, ka mēs varētu doties uz dziesmu svētkiem Bostonā Masačūsetsā nākamā, 1978. gada vasarā.
Līdzekļu vākšanai Circenītis devās tūrē pa visu Vāciju. Pieļauju, tur netika savākts pietiekami liels piķis, lai ducis jauniešu varētu doties uz Ameriku. Droši vien pati skola vai kāds cits kaut kādu summu piemeta. Viens, ko konkrēti atceros, ir fakts, ka Minsterē bija latviešu skroderis Neimaņa kungs, kurš visiem Circenīša puišiem pašūdināja lepnus tautas tērpus.
Cita starpā gatavojoties uz svētkiem es sacerēju pats savu tautas deju un to nosaucu Raitais dancis. Sakomponēju attiecīgo mūziku, un tā nu mēs Bostonā arī piedalījāmies jaundeju skatē. Raitais dancis saņēma 6. vietu. Visas pirmās piecas vietas saņēma dejas, kuru horeogrāfs bija absolūts cilvēks leģenda no viena tautas dejotāja – Zigurds Miezītis, kurš strādāja Kanādā. Līdz ar to allaž esmu uzskatījis, ka Circenītim patiesībā bija otrā vieta.
2002. gadā Dziesmu svētki bija Čikāgā. Es tajā nedēļā tieši biju tur ciemos pie māsām, un attiecīgajā dienā devos noskatīties tautas deju lieluzvedumu. Biju gan pārsteigts, gan aizkustināts, kad arī tur tapa dejots Raitais dancis. Neesmu es nedz horeogrāfs, nedz komponists, bet šis viens mans tautas dejotāja gara darbs ir iegājis apritē, un par to prieks.
Latvijā esmu bijis tikai uz vienu kopkoru koncertu. Tas bija 1990. gada vasarā, un tie bija pirmie svētki, kuros piedalīties arī bija ļauts tautiešiem no trimdas.
Divas no manām māsām līdz ar to bija Rīga tautas deju kontekstā. Tas, protams, bija pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma neatkarības deklarāciju. Diriģents vecmeistars Haralds Mednis par svētkiem teica: “Dziesmu svētki ir tautai lieli svētki. Šajos svētkos tautai nācās domāt vienādi un just vienādi un tiekties pēc daiļā, kas viņu dzīvi padarītu skaistāku.”
Laikrakstā “Izglītībai” par svētkiem bija šādas pārdomas: “Vienalga mazbērni pēc gadiem, klausoties stāstījumu, diezin vai izpratīs mūsu sajūsmu un sajūtas par to, kā bija 90. gadā Rīgā, kad liepas smaržoja, balti vainadziņi peldēja garām Brīvības piemineklim un laiks plūda skaņās un saskaņā.”
Tie bija skaisti svētki.
Ārpus tā kopkora koncertus neesmu apmeklējis, lielākoties tāpēc, ka repertuārs no vieniem svētkiem uz nākamajiem īpaši nav mainījies, bet arī jau minētās burzmas dēļ, kura pēc svētkiem nesas uz jebkuru pieejamu transporta līdzekli.
Savukārt tautas dejas Latvijā es skatīties vienkārši nevaru, jo tas, kas klasiskajām latviešu tautas dejām tika padarīts PSRS okupācijas laikā, tās ir padarījušas par kaut ko pavisam citu.
Trimdā mums bija ļoti stingri noteikumi par tautas deju soļiem un satvērieniem. Teciņus solis, galops, polkas solis un viss. Visas jaundejas, kādas tur tapa sacerētas, tapa atbilstoši šiem noteikumiem, un no tā neizrietēja, ka tās būtu kaut kā garlaicīgas vai vienmuļas. Arī noteikumu ietvaros dejas varēja būt aizraujošas un interesantas. To sevišķi trimdas laikā pierādīja grupa Saules josta no Austrālijas, kura būtu salīdzināma ar leģendāro akrobātu grupu Cirque du Soleil.
Latvijā dejas bieži vien vairāk atgādina baletu, nekā klasiskās tautas dejas, un tieši tāpēc man tās pie sirds neiet un arī neies. Absolūti nekritizēju to, ko dejotāji dara uz skatuves, bet tautas dejas tās nav. Droši vien tāpēc tās top sauktas par skatuviskajām dejām.
Šogad ir 150 gadi kopš pirmajiem latviešu vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem, kā tos sauca 1873. gadā. Svētki bija Rīgā no minēta gada 26. līdz 29. jūnijam. Bija pieteikti 53 kori, kuru starpā ieradās 46 ar mazliet vairāk par tūkstoti dziedātāju. Skatītāju bija ap 20 tūkstošiem. Cita starpā tieši šajos dziedāšanas svētkos pirmoreiz publiski atskaņota Baumaņu Kārļa dziesma “Dievs, svētī Latviju,” bet tikai atklāšanas ceremonijā. Kopkoru koncertā to atskaņot neļāva Krievijas impērijas cenzūra. Pirmoreiz topošā Latvijas himna lielajā koncertā atskaņota IV latviešu Dziesmu un deju svētkos Jelgavā, un tur koris Dievu lūdza svētīt nevis Latviju, bet gan Baltiju. Par himnu dziesma oficiāli kļuva pēc Satversmes sapulces lēmuma 1920. gadā.
Tā sanācis, ka konkrēti šogad tajā dienā, kad sāksies 27. Dziesmu un 17. deju svētki, es kāpšu lidmašīnā un došos ciemos pie māsām Amerikā. Tieši tajā dienā, kad svētki beigsies, kāpšu lidmašīnā atkal braukt mājās. Tīšuprāt tas nebija plānots, tā ir vienkārši sakritība, bet, kā jau esmu te minējis, šie svētki manī īpaši lielu interesi neraisa.
Zinu, daudziem citiem ir citādāk, un absolūti neskaužu viņu tiesības piedalīties ar pilnu krūti. Tādā nozīmē lai labi skan, un lai dejās solis ir raits!
