“Lasot šos tekstus, katrs vārds manī atsauca arī paša pārdzīvoto un pieredzēto.” Absolūti godīgs stāsts par barikādēm 21
Jūlija Dibovska, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Zīmīgā brīdī – 2021. gada janvārī, 1991. gada janvāra barikāžu 30. gadskārtā – izdevniecībā “Latvijas Mediji” klajā nāk Modra Ziemiņa grāmata “Rīgā deg ugunskuri. Militārā žurnālista reportāžas no barikādēm”.
M. Ziemiņa grāmatas varoņi varbūt arī nav zināmi plašākai sabiedrībai – vismaz līdz šim –, tomēr viņi gandrīz visi jau ir dalījušies ar vismaz kādu daļu no savas barikāžu laika pieredzes un pārdzīvotā periodiskajos izdevumos, snieguši liecības pētniekiem un uzstājušies zinātniskajās konferencēs.
M. Ziemiņa nopelns ir tas, ka šīs liecības izcili sakopotas un sakausētas hronoloģiskā, viengabalainā vēstījumā par trauksmaino barikāžu laiku, notikumiem pēc tā un augusta puču. Plašākā un vērtīgākā šīs grāmatas sadaļa nenoliedzami ir par barikādēm janvārī. Vēlākie notikumi atspoguļoti vispārīgāk, pārstāstījumu veidā un balstīti uz jau publiskotiem avotiem vai liecībām.
Kā barikādes veidoja un organizēja Vecrīgā un Zaķusalā pie televīzijas objektiem? To visu atceras nevis barikāžu aizstāvji, bet to organizatori un vadītāji.
“Lasot šos tekstus, katrs vārds manī atsauca arī paša pārdzīvoto un pieredzēto, gan tajā laikā darbojoties kopā ar M. Ziemiņa grāmatas varoņiem, gan Aizsardzības štābā vadot barikāžu veidošanu un nodrošinot to funkcionēšanu.
Būtībā tie nav tikai grāmatas varoņi, bet visīstākie varoņi reālajā dzīvē tāpat kā daudzi citi, kuri bija gatavi bez šaubīšanās atdot dzīvību par Latviju barikāžu laikā.
Stāstījumu un atmiņu autoriem grāmatā izdevies absolūti godīgi, apbrīnojami detalizēti un precīzi, pilnībā atbilstīgi aprakstīt to, kas un kā notika,” stāsta grāmatas zinātniskais redaktors Tālavs Jundzis.
Daži vārdi par Modri Ziemiņu (1944–2016) un viņa publikācijām. Protams, ļoti intriģējoši – bijušais PSRS bruņoto spēku pulkvedis un PSRS Aizsardzības ministrijas laikraksta “Krasnaja zvezda” korespondents.
Pārcelts dienesta turpināšanai uz Baltijas kara apgabalu laikā, kas sakrita ar atmodas sākumu. Latvietis. Kā rakstīts “Latvijas Avīzes” 2016. gada 5. oktobra nekrologā: bijis politiski represētais – 1949. gada 25. martā četru gadu vecumā kopā ar māti un četriem brāļiem no dzimtajām mājām Grundzāles pagastā aizvests uz Sibīriju.
Gara auguma, stalts, iznesīgs, vienmēr smaidīgs, apsviedīgs un izcili enerģisks. PSRS armijas pulkveža formā regulāri bija redzams Augstākās Padomes sēžu zālē un gaiteņos, nekad nepagāja garām, kādu uzmundrinošu vārdu nepārmijis.
Kara korespondenta pienākumus Baltijas kara apgabalā pulkvedis M. Ziemiņš pildīja gan janvāra barikāžu, gan augusta puča laikā un vēl kādu laiku pēc tam.
Fragmenti no Modra Ziemiņa grāmatas “Rīgā deg ugunskuri. Militārā žurnālista reportāžas no barikādēm”
Stāsta barikāžu liecinieks Aleksandrs Freimanis:
“14. janvāra rīts. Ēdu agras brokastis un klausos radio. Rīgā šonakt bijis mierīgi. Diktors stāsta par tautas sardzi, par barikāžu celšanu. Piemin arī Jēkaba ielu, kuru, uz tās vēl nepabijis, jau domās saucu par mūsējo. Mehāniskās darbnīcās esam sanākuši septiņpadsmit braucēji. Brauc jau tikai tie, kuri paši grib un var. Un tie, kuri šobrīd vienkārši nespēj palikt mājās… Direktors atkal steidzīgs, garām ejot izmet:
“Neaizmirstiet piebraukt pie desu ceha.”
Man kā ilggadējam civilās aizsardzības “papīra štāba” priekšniekam ir inventāra noliktavas atslēga, tāpēc vispirms piebraucam pie kluba. Lai nokļūtu noliktavā, jārāpjas lejup pa tādām kā puspagraba šahtas sienā iemūrētām skavām. Daži no jaunākajiem puišiem norāpjas līdzi. Ņem nestuves, nokomplektētas sanitārās somas, gāzmaskas, šinas. Kāds zellis, kura īsto vārdu nemaz nezinu, cilā divmetrīgo ugunsdzēsēju lauzni ar āķi galā. Izņemu viņam smailo dzelzi no rokām, ka neizbaksta kādam acis vai neieplēš drēbes, jo rūmība noliktavā šaura.
“Tad dod kādu citu duramo vai sitamo, ja šitā žēl,” viņš uzstāj.
“Kam?”
“Kā – kam? Kādam omonietim tak vajadzēs iebakstīt vai iebliezt, bet ko tad es ar tukšām rokām! Varbūt tev ir šaujamais?” Bez kautrēšanās apostu viņu un vērīgi ieskatos acīs: dzēris nav. Iespiežu šim rokās šinas un izbīdu pa noliktavas durvīm:
“Tādus durakus kā tu Rubiks Rīgā ķer un ēd!”
Pie desu ceha autobusā ieceļ divas alumīnija bļodas ar desām. Siltas – kā tikko no kūpinātavas. Floris, iestājies durvīs, saka:
“Pagaidiet vēl mazu brīdi!”
Viņa cienītā Albīne teciņus stumj ratiņus ar piena kannu. Tur gatavota limonāde.
“Tad nu turieties Rīgā kā vīri!” viņa novēl. Zem mūsu autobusa atkal zūd Vidzemes šosejas asfalta kilometri. Tuvojoties Berģiem, visi veras autobusa logos. Juglas tilts tukšs un brīvs. Arī Juglā neredzam nekādas izmaiņas, kaut gan šorīt radio vēstīja, ka ceļoties barikādes. Aiz VEF kalnup kāpjošajā Gaisa tilta uzbrauktuvē sabrauktas transporta rindas, sašaurinot braucamo daļu. Traktori, buldozeri, piekabes, lielie kamazi pašizkrāvēji ar granti. Vienā no tiem grants kravā iesprausts Latvijas karogs. Tas ir kā Rīgas pirmais sveiciens mums.
Uz ielām, tāpat kā vakar, neredz ne armijniekus, ne miličus. Mums ar Dzintaru, kas esam autobusā vienīgie no vakardienas braucējiem, tas izbrīnu vairs nerada, jo brīnījāmies jau vakar. Tagad brīnās jaunie zēni, un ir par ko…
Skvēru iepretī Nacionālajam teātrim apjozusi smago automašīnu virkne. Kravas kastēs viss, kas smags, – betona kluči un paneļi, akmens šķembas, baļķi, ķieģeļi, grants, zeme, malka. Otra automašīnu virkne apjož Vecrīgu, noslēdzot arī ieeju Jēkaba ielā. Gar veco arsenāla noliktavu sienu – ugunskuru rinda.
Divi vīri, piestutējuši pret ietves apmales paaugstinājumu negaru baļķēnu, zāģē to klučos. Trešais cirvi rokā stāv blakus un gaida. Izskatās, ka tie grib kurt vēl vienu ugunskuru, paši savu. Dūmi, slinki vītņodami, kāpj sirmi palsajās ziemas rīta bezvēja debesīs, un liesmas spoguļo atblāzmu vecpilsētas namu rūtīs. Ieeju Jēkaba ielā nosprosto četri augstie kamazi.
Tie sabraukti tā, lai pa spraugu starp tiem varētu reizē ienākt tikai viens cilvēks. Nokļūstu priekšgalā mūsu pulciņam. Aiz manis nāk Guntis ar divām nestuvēm plecos, tad pārējie, apkrāvušies gāzmaskām un sanitārajām somām. Aiz automašīnām, kur sākas Jēkaba ielas bruģis, brīvajā laukumiņā dūmo paliels ugunskurs, ap kuru sēž vīru divdesmit. Starp tiem mūsējos neredzu.
“Uz kurieni?” izejas spraugu ar augumu nobloķē kāds plecīgs puisis, aizdomīgi pētīdams mani. Bet varbūt manu Valgas nocenoto preču veikalā pirkto rudens mēteli, kurš ar savu spilgto rūtainību un plato atmetamo kapuci nedaudz tā kā izceļas pārējo vidū.
“Atbraucām nomainīt savējos,” atbildu.
Pienāk kāds vecāks vīrs un vaicā, no kāda pagasta esam. Noprotu pēc sejas izteiksmes, ka mūspagasta vārdu viņi (kā vēlāk izrādījās, Kurzemes puses vīri) dzird pirmo reizi, tāpēc droši ar tiem pašiem rezultātiem būtu varējis savu pagastu nodēvēt par Pumpiņrasājiem vai Perdinavu.
Abi vaicātāji saskatās. Barikādes saimnieku prestižs it kā liegtu tik vienkāršotu ienākšanu, bet ko darīsi, ja vienīgā caurlaide ir latviešu valoda. Mūsējie no aizmugures jau bļaustās: sak, kas tur ir, ies vienreiz uz priekšu vai neies! Bet tur jau nāk arī Andris un Gunārs.
“Mūsējie,” viņi saka, un ar to pietiek.
Ielas vidū kaudze ar tikko sametinātiem, krusteniski liktiem armatūras dzelžu un sliežu nogriežņiem. Mūsējie apmetušies pa labi no ieejas kāpņu puslokā pie pagrabstāva logiem. Te novietojam savu inventāru ar domu, ka šī vietiņa kļūs par mūsējo līdz pat…
Tūlīt tiek skaidrota situācija. Lūk, tās durvis pāri ieliņai tieši pretī ieejai ir “koordinācijas centrs”. Mūsu uzdevums ir visai nekonkrēts – jābloķē ieejas durvis un jākontrolē, lai ēkā neiekļūtu kāds nepiederošs. Bet kā gan atšķirt, kurš ir kurš? Andris pakasa pakausi un saka:
“Pusstundu pastāvēsiet un sapratīsiet paši.”
Atkal uzrodas divas smaidošas kundzītes ar dvieļos ievīstītām kanniņām:
“Kam karstu buljonu, zēni?”
Apsargu pulks uz pusloka kāpnēm šobrīd ir skaitliski stabils, tāpēc atļaujos piešķirt sev īslaicīgu brīvsoli. Gribas redzēt, kas notiek Doma laukumā, kādas barikādes ir citās vecpilsētas ielās. Brīdinu puišus un eju. Bijušajā Biržas ēkā remonts.
Ap to uzcelta dēļu aizsargsēta. Uz sētas spontāni radusies savdabīga barikāžu folkloras izstāde – karikatūras, zīmējumi, īsāki un garāki dzejojumi. Uz “Primas” paciņas otras puses pierakstu tās četrrindes, kas pirmās iekrīt acīs ar savu tiešumu un kaujinieciskumu:
“Politika tad ir dzīva,
Ja vien tauta droša, brīva.
Rubiks – komunistu pīķis,
Sen jau politikā līķis.”
Doma laukumā liesmo vairāki ugunskuri. Ap katru savs mikroklimats. Bērnu priekam Ziemassvētkos un skolēnu ziemas brīvdienās Doma laukumā uzslieta liela egle, kura tik slaida, diža un simetriski kupla varēja noaugt vienīgi kādā sila klajumā.
Pie egles pulks jauniešu, sadevušies rokās, dzied vecumveco rotaļu dziesmu “Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj’”. Pie Radiomājas ieejas autoceltnis izkrauj pievestos betona klučus. Tālāk uz tikko sanaglotas improvizētas estrādes kārtojas kāds ansamblis. Puiši staipa vadus, izmēģina mikrofonus.
“Viens, divi, trīs…”
Un tad ietrinkšķas visas ģitāras reizē un jaudīgie skaļruņi, vēršot solista balsi skaļās decibellās, sviež to pret katedrāles sienu, kur tā atsitoties veido akustikas efektu un, pāri ļaužu galvām atbalsojoties, it kā sabirst laukumā no pretējās – Daugavas puses. Šodien te, Domā laukumā, dominē jaunatne.
Meklēju telefona automātu, lai piezvanītu uz māsas dzīvokli un pieteiktos, ka esmu Rīgā. Tepat, laukuma malā, ir divi automāti. Rakājos kabatās, meklēdams monētas. Te ievēroju, ka uz metāla paliktnīša līdzās aparātam sīknaudas kaudzīte divkapeiku monētās.
Kas tās ir nolicis? Kāpēc puišeļi vai paģiru aliņu stiķētāji nav pievākuši? Esmu vairāk nekā pārsteigts. Uzmetu acis blakus automātam – arī tur ir monētu kaudzīte. Vai patiesi par mums, kas barikāžu šaipusē, kāds tik daudzlabestīgi piedomājis, ka pat divkapeiku monētas sagādātas?
Un to darījuši ļaudis, kuri zina, ka iebraucējiem no laukiem ar divkapeikām gadās problēmas, un tā noteikti ir bijusi “privāta iniciatīva”, kā šajos gados, “attīstot sociālismu”, esam ieradināti runāt. Ne jau nu Augstākā Padome, ne Rīgas pašvaldība devusi rīkojumu monētas pie automātiem izlikt.”
Stāsta Francis Justs:
“Uz soliņiem Doma baznīcā jau guļ daudz cilvēku. Atrodu brīvu vietu, noauju kājas, palieku pagalvī sievas adīto ziemas cepuri, apsedzos ar mēteli un taisos jau iemigt, kad kāds grūsta mani pie pleca:
“Tevi grib redzēt Ģirts Kristovskis…”
Tādā pašā secībā, kā biju taisījies uz gulēšanu, veicu atpakaļdarbības. Kad iznāku ārā, Doma laukumā valda jautrs, bezbēdīgs noskaņojums. Cits citu nomainīdami, uzstājas dažādi estrādes ansambļi un grupas, skan mūzika, un cilvēki dejo tieši uz bruģa. Pie ugunskuriem pulcējušās veselas ģimenes ar maziem bērniem. Savādi, tas viss šķiet savādi.
To, kas notiek pie mums, Rietumos daži pasteigušies nosaukt par dziesmoto revolūciju. Es kā bijusī padomju militārpersona to tik pārliecināti apgalvot nevaru, jo visai šai jautrības atmosfērai visu laiku neatvairāmi seko līdzi melna, baismīga ēna, kuras klātbūtni es nepārtraukti jūtu, bet par kuru nevienam nesaku. Un to jau laikam jūtu ne tikai es…
“Vajadzētu padomāt,” saka Augstākās Padomes deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, kad ierodos pie viņa Aizsardzības un iekšlietu komisijā, “kā rīkoties barikāžu aizstāvjiem gadījumos, kad rodas masu nekārtības, uzbrūk armijas vienības, gaisa desants vai OMON, ja notiek gāzu uzbrukums. Mums jādomā, kā kritiskā situācijā saglabāt cilvēku dzīvības.”
“Tāda instrukcija vajadzīga,” piekrītu es.
Un nekādi papildu skaidrojumi tādās lietās nav vajadzīgi. Jāiet un jādara uzticētais darbs. Pirmā nevardarbīgā posma stratēģija bija izteikta Tautas frontes Koordinācijas centra radio paziņojumā: “Mums jāfiksē visas iespējamās provokācijas, jāsaglabā miers, jāpaliek labi organizētiem, koordinētiem jebkuros apstākļos.” Tā bija lielo mītiņu organizācijas taktika un stratēģija vienlaikus. Tagad ar to ir par maz…
Dodos uz Latviešu strēlnieku apvienības mītni Dabas muzejā, lai paņemtu personīgo portatīvo rakstāmmašīnu, kuru parasti izmantoju darba vajadzībām, un uzsāku darbu. Kad uzmetums gatavs, lūdzu štābā darbojošos LSA biedrus Vladimiru Jaroni un Valdi Ķiploku, lai izsaka savas piezīmes. Piezīmes ir vienīgi V. Jaronim: viņaprāt, pretējā puse ķīmiskos ieročus nepielietos, ja nu vienīgi asaru gāzi.
“Mums galvenokārt ir jāgatavojas kājnieku un bruņutehnikas uzbrukumiem,” saka V. Jaronis. “Iesaku instrukciju papildināt tieši šiem gadījumiem.”
Galīgajā variantā instrukcijā paredzēts, ka kājnieku un tanku uzbrukuma gadījumā jāizziņo kaujas trauksme. Visiem, ieskaitot bloķējošā transporta vadītājus, jāieņem pozīcijas barikāžu iekšpusē, izveidojot aizstāvju ķēdes. Nonākot tiešā saskarē ar uzbrucējiem, lietot pašaizsardzības paņēmienus bez ieročiem, cenšoties saglabāt aizmugurē esošās ķēdes.
Uzbrucējiem atņemtos ieročus nelietot, bet nekavējoties padot uz aizmuguri. Tanku uzbrukuma un uguns atklāšanas gadījumā ātri un bez panikas noslēpties aiz iepriekš paredzētiem aizsegiem.
Ja ir iespējams, aizsegt ar lupatu tanka vadītāja skatu lodziņu un tēmēšanas ierīci. Tā kopīgā darbā top Vecrīgas aizsardzības instrukcija, ko nododu pasūtītājam – Augstākās Padomes Aizsardzības štāba loceklim, deputātam Ģ. Kristovskim. Visai drīz tā tiek apstiprināta un pavairota 50–60 eksemplāros izlīmēšanai pie barikādēm un aizstāvju instruēšanai.
Problēma negaidīti rodas tur, kur to vismazāk esam gaidījuši, – izlīmēšanā. Ir nosmidzinājis sīks lietutiņš, un ēku sienas un žogi, pie kuriem mēģinām piestiprināt instrukciju, kļuvuši mikli. Papīrs neturas. Dodos uz medicīnisko punktu Doma baznīcā un lūdzu leikoplastu – varbūt tā izdosies piestiprināt vajadzīgās vietās instrukciju.
Medicīnas māsa, kura mani sagaida, ir laipna un atsaucīga. Viņa iedod ne tikai iesāktā leikoplasta rullīti, bet arī šķēres. Pareizs izrādās arī mans aprēķins tādā veidā piestiprināt vajadzīgās vietās instrukciju. Vienlaikus ar instrukcijas izlīmēšanu skaidroju barikāžu aizstāvjiem uz vietas, kā praktiski rīkoties katrā situācijā, un lūdzu, lai sacīto neaizmirst atgādināt nākamajai maiņai.
Savu darbu beidzu pie Ziemeļrietumu robežapsardzības štāba, kur Strēlnieku un Alberta ielas krustojumā atrodas vēl viena trauksmaina barikāžu vieta. Un nav necik ilgi jāgaida, kad no tautas izlūkiem pienāk ziņa:
“Mūsu nedraugi stipri satraukti par to, ka barikāžu aizsardzību vada militārā ziņā profesionāli sagatavoti cilvēki. Sagaidāma izlūkošanas darbības pastiprināšana un slepenas pretdarbības organizācija barikāžu vadošajos posmos.””
Stāsta Vladimirs Jaronis:
“Vakarā mani pie sevis izsauc T. Jundzis. Ieradusies delegācija no Igaunijas. Pieci cilvēki. Grib iepazīties ar mūsu barikāžu organizēšanas sistēmu. Pastāstu viesiem, ko darām. Barikāžu organizēšanas principus, plānoto darbības taktiku, izlūkošanu, vadības un sakaru organizēšanu, arī par pieļautajām kļūdām. Kļūdas, piemēram, pieļautas automašīnu izvietojumā uz barikādēm.
Atstarpēm starp mašīnām vajadzēja būt vismaz 2,5–3 m, lai uzbrucēji nespētu pārvarēt barikāžu līniju, pārlecot no vienas mašīnas otrā. Labāk un drošāk būtu arī saāķēt mašīnas ar trosēm un ķēdēm, lai nevienu no tām nevarētu izvilkt no barikāžu rindas pat ar tanku. Stāstīju, ka starp barikādēm plānojam izveidot 25–30 m platas uguns joslas.
Lai aizkavētu kaujinieku iebrukšanu ēku iekšienē, kāpņu telpās pie griestiem izkārām zvejnieku tīklus. Dažviet tīkli bija izkārti arī virs barikādēm. Uzbrukuma brīdī tiem negaidīti bija jākrīt virsū bruņotiem kaujiniekiem. Igauņiem pēdējā ideja tā iepatikās, ka viņi tūlīt pat izlēma, veidojot barikādes, piesiet līdzīgiem tīkliem trīsžuburainus makšķernieku āķus.
14. janvāra Aizsardzības štāba sēdē piedalās arī iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis.
“Jau otro diennakti mēs darbojamies Vecrīgā, un kārtības uzturēšanai mums vajadzīgas arī bruņotas milicijas patruļas,” saku ministram.
“Tam spēku nepietiek,” atbild ministrs un ar to pašu liek saprast, ka ne uz kādu papildu atbalstu mēs cerēt nevaram.
“Patruļas var norīkot no Rīgas Augstākās milicijas skolas kursantiem virsnieku vadībā,” neatlaižos no sava nodoma pastiprināt barikāžu aizstāvju spēkus ar profesionāļiem.
Nekā. Ministrs nav pierunājams. Manī tas izraisa nesapratni vēl tāpēc, ka labi zinu – milicijas skola darbojas savā parastajā ikdienas režīmā, virsnieki un kursanti nav pat pārcelti uz kazarmu režīmu.
Neskatoties uz saspringto situāciju, skolā nav ne iekšējās, ne ārējas bruņotās apsardzes. Citādi kā par bezrūpību es to nosaukt nevaru.
Jau dziļā nakts stundā izeju caur Augstākās Padomes komisiju ēkas aizmugures durvīm pagalmā. Mājā, kas atrodas pagalma viņā pusē, nav nekādu dzīvības pazīmju. Māja remonta stāvoklī. Man izdodas atvērt vienu no logiem un nokļūt nama iekšpusē. Caur šo ēku var nokļūt pie Zviedru vārtiem. Pirms paziņot par to O. Kostandam, sagatavoju atvēršanai vēl divus logus.”
